Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Šo savu noslēpumu cs netiku atklājusi manam oficiālajam biktstēvam Obetonam. Pret šo jezuītu es jutu tikai riebumu, un viņa liekulīgie paņēmieni nevarēja pakļaut mani, ne arī pamudināt uz vaļsirdību pret to.

Bieži viņš bija lūkojis izpētīt manas sirds vistumšākos kaktiņus. Bet viņš tur bija ieraudzījis tikai to, ko es viņam ļāvu redzēt. Visīpatākā veidā viņš

bija lūkojis iezagties manā uzticībā un gribēja redzēt, uz ko es esmu spējīga un kādā virzienā tam mani vadīt. Nezinu, vai viņš strādāja savas Brālības iespaida nostiprināšanas dēļ, vai arī abata Delaskalija mīlas labā. Lai kā tas arī būtu, viņš mani iepazīstināja ar galma intrigām, kuras es vēl nepazinu, jo pieņēma, ka arī es esmu tajās iejaukta, un iztaujāja mani, par cik es tajās būtu ieinteresēta. Viņš man arī stāstīja par slepenu mīlu, kas iedegas starp vienas ģimenes locekļiem.

— Tas dažreiz notiek starp brāli un māsu, brālēnu un māsīcu, tēvoci un māsasmeitu, — viņš man teica.

Redzēdams, ka šādi atklājumi manī sacēla sašutumu un riebumu, viņš negāja tālāk. Bet viņš ar sevišķu uzsvaru bija izrunājis šo: tēvocis un māsasmeita.

Viņš beidza ar to, ka ieteica man sargāt savu sirdi pret katru šādu neatļautu mīlestību.

Nelietis!

Vēlāk man nāca zināms, ka pēc šīs sarunas viņam bijusi apspriede ar abatu Delaskaliju.

Bet otra vēl svarīgāka saruna viņiem bija tai laikā, kuram pašlaik pieskaras mana stāsta pavediens.

Neskatoties uz manu klusēšanu un atturību, Obetons bija saodis hercoga aizraušanos, un viegli saprast, cik svarīgi Brālībai bija šāda noslēpuma izdibināšana.

Sākot no šā laika, es varēju kļūt visvareno jezuītu ierocis.

Tā, lūk, Obetona tēvs kļuva par Savojas hercoga sabiedroto un viņa sprediķi brīdināja manu sirdi no mīlas, kas nenākot no Dieva.

Abats Delaskalija ar savu otrās jaunības mīlu pieklājīgā kārtā tika izlikts aiz durvīm. Biktstēvs ar liekulīgu sašutumu to nokaunināja par viņa no­lūkiem. Abats saprata, ka vējš sācis pūst no kādas citas puses un apņēmās izdibināt, kādām svešām direktīvām tagad sekoja mans dvēseles gans, kuru uz mūka Luidži godavārdu viņš pats man bija izmeklējis.

Ilgāku laiku pārdomājis, viņš teica:

— Es pazaudēju dvēseles indi, bet man vēl vismaz ir citas briesmīgas indes. Nu, Obetona tēv, jūs domājat vadīt kontesīnas sirdi, tā labi, bet pirms jūs vēl paspēsit izmantot, es salauzīšu un iznīcināšu instrumentu, ko jūs domājat izlielot.

Es gan esmu pārliecināta, ka tai laikā abatam Delaskalija hercoga slepenā tieksme nebija nekāds noslēpums. Mana vīra tēvocis taču bija mazliet diplomāts un visu mūžu bija pavadījis intrigu atmosfērā, tātad viņam bija droša un pieredzējusi acs. Bet tagad atgriezīsimies pie Viktora Amedes.

Kāduvakar Pečas kundze, kas ar hercogu brīvi jokoja, tam smiedamās ievaicājās, kas esot noticis ar lieliskajiem svētkiem, ko viņš jau tik ilgi kamēr apsolījies, un vai tad nepiedzīvošot to prieku tajos piedalīties.

— Tā, madamc, nav mana vaina. Sieviete, kurai es tos piesolīju, mani atraidīja.

— Monsieur, gan jau viņa tos pieņems, ja jūs tos vēlreiz piedāvāsit. Tas būs vislabākais līdzeklis padarīt viņas sirdi mīkstu un piespiest jūs uzklausīt.

— Vai jūs tā domājat, madamc?

— Un jūs, monsieur, par to vēl šaubāties? Es domāju, ka jūs attiecībā uz dāmām esat atjautīgāks. Viņa atsakās, lai jūs to palūgtu. Jūsu cietsirdīgā tāpat ir uzvārāmā kā visas citas.

Pcčas kundze bija veca, gudra dāma, kas pazīstama galmā ar savu vaļ­sirdīgo valodu. Viņa bija reiz dzīvojusi brīvu un vaļīgu dzīvi, no kuras tā slēpa tikai tik daudz, lai nekļūtu ciniska. Viņa labprāt stāstīja par savu jaunību un attaisnoja arī citu cilvēku jaunības maldus.

Dievbijība nebija kļuvusi viņas amats, tomēr viņa tāpat lūdza Dievu un gāja baznīcā. Viņa mēdza teikt, ka Radītājs esot labāks nekā viņa ra­dījumi un ka mīla uz to esot vienīgā, kura otrā dienā nedarot galvas sāpes un kuras beigas nedzenot izmisumā. Hercogs viņu mīlēja un pie­turēja savā tuvumā.

Es drebēdama klausījos šajā sarunā. Es cerēju, ka esmu atbrīvojusies, bet nebiju. Tātad man vajadzēja atjaunot cīņu, kurai drīz vien pievienotos arī iekšējais nemiers. Es mēģināju neraizēties, un tas man izdevās diezgan labi.

Kas attiecas uz hercogu, tad viņš mani nemaz neuzlūkoja, un visuzma­nīgākais novērotājs nebūtu varējis teikt, ka viņš ne par ko citu nedomāja kā vienīgi par mani.

Divas dienas vēlāk mēs un viss galms saņēmām rīkojumu, ka viņa augstība rīkos lieliskus svētkus un ka vajag gatavoties tur ierasties un parādīt pienācīgo godu.

Stāvoklis kļuva kritisks. Es no jauna devos pie sava abata. Mēs noturējām garas apspriedes, kurās nolēmām, ka es neiešu uz šiem svētkiem, ka es atrunāšos ar savu neveselību un turēšos pretī, cik vien spēšu.

Deverī kundze man jau otrā dienā jautāja, kādu tērpu es domājot sagatavot.

— Nekādu, madamc, — es atbildēju.

— Kā nekādu? — viņa iesaucās. — Vai tad jūs gribat izturēties citādi un apkaunot visu mūsu namu?

— Nē, madamc, bet cs esmu nolēmusi neierasties nevienā ballē.

— Atļaujiet vaicāt, madamc, ko nozīmē šāda gražība?

— Es jau ilgāku laiku nejūtos vesela. Nomodā palikšana vakaros mani nogurdina un dejas zāles sakarsušais gaiss man ir kaitīgs.

— Es jūs patiesi nesaprotu. Kā? Jūs klīrējaties un gribat, lai jūs lūdz, un atļaujaties sev aizmirst, ka hercoga ielūgums ir pavēle! Es jūs brīdinu, ka mēs tam nekādā ziņā nepiekritīsim un ka jums vajadzēs nākt man līdzi bez visas šīs franču klīrības, kas še jums nekā nevar līdzēt! Vai saprotat?

— Es lūdzu piedošanu, madamc, bet es tomēr neiešu.

— Bet es jums saku, ka iesit!

— Es tomēr neiešu, — es atbildēju ar tādu noteiktību, ka šie abi pārsteigti saskatījās.

Pie šādas uzstāšanās viņi nebija pieraduši.

— Un vienīgais attaisnojums, ka jūs neiesit, būtu jūsu neveselība?

— Jā, madame.

— Jums nav nekādu citu iemeslu?

— Nē, madame, un ja ar' man tādi būtu, es par tiem zinātu klusēt.

— Tātad jūs neuzticaties mūsu diskrēcijai?

— Nē, madame, bet gan jūsu labprātībai pret mani.

Tā mēs kādu laiku cirtāmies vārds pret vārdu. Mans vīrs, kā jau parasti, neteica neko. Vai viņš ko vairāk nojauta?

Es tam neticu. Manās diskusijās ar viņa māti grāfs bija paradis palikt neitrāls, un tas bija viss.

Tuvojās stunda, kad atraitnei grāfienes kundzei vajadzēja būt pilī. Aizie­dama viņa man vēl deva pēdējo cirtienu.

— Neaizmirstiet, madame, ka jūs ieradīsities viņa augstības ballē, tāpēc ka tas ir jūsu pienākums un tāpēc ka es tā gribu.

Es neatbildēju. Kāda tam bija nozīme? Grāfs Deverī noskatījās pakaļ savai mātei, tad nevērīgi pagriezies pret mani, teica:

— Vai patiesi jūs, mana mīļā grāfien, nedomājat iet uz balli? Bet kāpēc? Kas par iedomām! Sakiet, kas jums liedz?

— Es jau teicu, monsieur, — mana veselība.

— Madamc, jūs ziedat kā roze un nevienam neiestāstīsit» ka esat slima.

— Kas man tur ko iestāstīt, ja tas tā ir.

— Tomēr parūpējaties par jūsu tualeti! Mana māte gan zinās jūs piespiest iet, kaut arī viņai vajadzētu izlūgties no viņa augstības dažus gvardus, lai jūs turp novestu.

Un apgriezies uz papēža, kā to visi tā laika jaunie sinjori bija noskatījušies no Hesenes prinča, viņš mani atstāja vienu.