Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Pēc šiem vārdiem viņš piesvieda bisi pie pleca un tēmēja uz kādu lielu logu pirmajā stāvā. Tad pazibēja uguntiņa un nogranda šāviens, pēc tam no mājas atskanēja izbaiļu kliedzieni.

— Bēgsim nu! — klusu ierunājās vīrs ar bisi, — un lai kas arī notiktu, neaizmirsti, ka Spenco kundze tev par klusēšanu vienmēr maksās vairāk, nekā V tev dotu par tavu runāšanu.

Un viņi steigā metās bēgt.

— Ja mēs še paliekam tikai vienu brīdi ilgāk, mēs esam pazuduši, — teica Lorenco.

Un tāpat kā slepkavas, viņi metās laukā un devās projām, cik vien ātri spēja.

— Tas nu ir viens savāds gadījums, — teica Džakomo, kad tie jau bija pietiekami tālu, lai apstātos un atvilktu elpu.

— Un kurš mums, varbūt, varētu noderēt, — atbildēja Lorenco, — jo es saklausīju tā vārdu, kurš turēja suni un šāviena gaismā ieraudzīju otrā seju, kas bija klāta svaigām baku rētām. Katrā ziņā ir noticis kāds noziegums un var būt, ka vainīgo uzrādītāji saņems smuku atlīdzību.

— Redzēsim, bet tagad nu gan mēģināsim kaut kur atrast vakariņas un naktsmājas.

Kamēr tas viss norisinājās, godājamais tēvs Luidži bija ceļā uz savu klosteri. Kaut gan viņa maiss bija pārpārēm pilns, viņš tomēr likās neap­mierināts: jau vairākas reizes viņš bija ieradies Spenco namā, lai sastaptu Bernardo, bet arvien viņam bija atbildējuši, ka tas uz saviem kruķiem klaiņojot pa apkārtni, un ar to pietika, lai Luidži sāktu bažīties par kādu draudošu nelaimi.

„Šis cilvēks ir uzņēmīgs," mūks pie sevis domāja, „ viņš deg nepacietībā sasniegt mērķi, turklāt marķīze un Anžela viņu vēl uzmudina ar vienu cirtienu nodrošināt savu nākotni.

Šīs sievietes negrib saprast, ka, bīdīdamas viņu uz šāda ceļa, tās pazudinās arī sevi. Par laimi es protu novērot un mani nav tik viegli piekrāpt."

Smagu soļu troksnis iztraucēja Luidži no viņa pārdomām. Mūks, kurš pazemības tikuma dēļ vienmēr gāja galvu nokāris, pēkšņi to pacēla un atradās aci pret aci ar abiem zaldātiem, kas nāca, pārrunādami savu piedzīvojumu Santonī villā. Ieraudzījis. mūka pilno maisu, Džakomo, kas bija visvairāk izbadējies, nevarēja nociesties.

— Godājamais tēv, — viņš teica, — mēs jūs lūdzam apžēloties par diviem nabaga noklīdušiem zaldātiem, kas nav ēduši kopš vakardienas.

— Bet kā tas nāk, ka jūs abi bez kāda atbalsta esat nokļuvuši līdz šejienei? — jautāja Luidži. — Pa Šo ceļu ejot jums pret vakaru vajadzēja nonākt līdz Santonī villai, pie kuras vārtiem vēl neviens nelaimīgais nav velti klauvējis.

Pie šiem vārdiem abi zaldāti saskatījās, it kā kaut ko apsvērdami, tad Džakomo teica:

— Mēs patiesi tur iegriezāmies, bet nekā nedabūjām, jo mums aiz bailēm no turienes nācās drīzāk iziet…

— Bailes! Jums, zaldātiem?..

— Godājamais tēv, — savukārt ieteicās Lorenco, kuru mūka vārdi aizskāra, — lai cik krietni būtu zaldāti, viņi tomēr nevar mēroties ar slepkavām.

— Vai jūs Santorī villā sastapāties ar slepkavām? — uztraukts jautāja mūks un nolika zemē savu maisu, it kā grasītos uzmanīgāk klausīties.

— Ak, brāl, tādas lietas nemēdz izklāstīt pa lielceļiem…

— Sevišķi, kad izsalkumā jākrīt vai no kājām, — piebilda Džakomo.

— Jums taisnība, bērni, — noteica Luidži, atkal ņemdams maisu ple­cos. — Par laimi mēs atrodamies kādus simts soļus no klostera, kur jūs pēc mana rīkojuma atradīsit visu, ar ko pilnīgi atjaunot spēkus.

Visi trīs nu devās uz klosteri. Vārtnieks, pazīdams Luidži pēc āmura piesitiena, tūdaļ atvēra, kaut gan noteiktā stunda jau bija pagājusi. Viņam kļuva mazliet bail, kad tas redzēja, ka brālim Luidži seko divi zaldāti.

— Še, Pjetro, — teica mūks, nolikdams maisu uz galda, — ņem kaut vai dubultdesmito daļu, bet gādā mums tūdaļ vakariņas un netaupi sava pagraba rezerves! Gan jau es drīz vien atkal piepildīšu tos robus, kādus mēs tur radīsim.

Pjetro vispirms atnesa vīnu un glāzes, tad, apskatījis maisa saturu, cītīgi sāka gatavot vakariņas, jo vairāk tāpēc, ka pašam bija izredzes tajās piedalīties. Pa to laiku brālis dāvanu vācējs ar abiem zaldātiem no jauna uzsāka uz lielceļa pārtrauktās sarunas, kas risinājās jo dzīvāk, jo biežāk tika cilātas pilnās glāzes.

Pie otrās pudeles abi dezertieri kļuva jau vaļsirdīgi un, kad trešā bija labi iesākta, brālis Luidži jau zināja visu, kas pirms divām stundām bija norisinājies Santonī villā. Abi stāstītāji jau bija tiktāl piedzērušies, ka brālis dāvanu vācējs varēja vairākkārt apmainīt viņu glāzes pret savējo.

— Godājamo tēv, — iesaucās vārtnieks, ienesdams paplāti, no kuras pacēlās vilinoša smarža, — lūk, omlete, par kuru jūs man teiksit paldies.

Bet viņš pēkšņi apklusa, redzēdams, ka abi zaldāti, nolikuši galvas uz galda, guļ saldā miegā.

— Godājamais tēv, — viņš pēc brītiņa klusēšanas teica, — esmu gatavs saderēt, ka šie |audis ir aizmiguši tikai ar jūsu atļauju.

— Tas taisnība, Pjetro! Es vienmēr viegli varu iemidzināt cilvēkus, kas man liekas pārāk modri. Bet par to parunāsim kādu citu reizi. Pašreiz mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli: šos abus vispirms vajag kārtīgi sasiet… In pace taču ir tukšs?

— Kā vienmēr, godājamais tēv. Vai tad prokurora tēvs gribētu izlietot šo briesmīgo caurumu, tas varētu sabojāt viņa ēstgribu. Šis drausmīgais cietums ir tukšs, ko pierāda tas, ka man ir atslēgas, kuras es esmu pievācis, jo, starp mums runājot, esmu atradis šinī caurumā kādu slepenu eju, kas ved uz priekšnieka tēva pieliekamo celli…

— To es jau zināju, — Luidži smaidīdams pārtrauca vārtnieku. — Tas nebūtu visai asprātīgs, kurš man še gribētu ko noslēpt. Bet tagad atnes virves…

— Un tik labi izdevusies omlete! — izsaucās Pjetro, bēdīgi saņēmis rokas.

— Mēs to apēdīsim ceturtdaļstundu vēlāk, un mums būs katram dubultporcija, kuru varēsim vēl pienācīgi aplaistīt, tāpēc ka no in pace, kur novietosim šos gulētājus, tu varēsi iesākt mazu vizīti priekšniektēva pieliekamajā cellē, uz kurieni tu tik veikli esi atradis ceļu.

Tā runādams, Luidži jau bija paņēmis virves, kuras viņam bija atnesis brālis vārtnieks.

Ar tā palīdzību viņš īsā brīdī cieši sasēja abus aizmigušos zaldātus, kurus tad par abiem un ne bez grūtībām aizvilka šinī briesmīgajā sprostā, kas saucās in pace, un kādi toreiz atradās visos klosteros.

Ticīgajiem, kuri pēc tiesas sprieduma, ko pasludināja aiz slēgtām durvīm, tika ievietoti šādā cietumā, nebija vairs lemts dzīviem no turienes iznākt.

Bet šīs celles jau sen vairs nelietoja Šivas kapucīņu klosterī, kur parasti labos laikos valdīja liela iecietība.

xxxiii

Spenco namā tā bija briesmīga uztraukuma nakts. Nosēdušās dīvana stūrī uri cieši piespiedušās viena pie otras, marķīze un viņas meita likās neuzdrošinājās pārmīt ne vārda. Viņas abas zināja, ka Gavaca, negaisam trakojot, bija slepeni devies ceļā.

No sākuma tās bija gribējušas lūgt par viņa nodoma izdošanos, bet bailes jau pie pirmajiem vārdiem bija apklusinājušas šo zaimojošo lūgša­nu, un no tā brīža viņas abas, neizsakāmu šausmu pārņemtas, klusas un drebošas sēdēja dīvāna stūrī, kāri tverdamas katru mazāko troksnīti.

Ap pusnakti viņas dzirdēja atveram lielos vārtus, tad atskanēja soļu dipoņa, kas atkal drīz vien apklusa, un atkal gausi vilkās lēnās un briesmīgās stundas, kas bija šo abu vaininieču soda sākums.