Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

iespīdēja gaisma.

Tagad pa paplašināto spraugu viņi ieraudzīja lielu pagraba velvi, pilnu ar mucām un pudelēm, kas stāvēja sakārtotas taisnās rindās. Tas bija tiešām vilinošs skats. Kāds mūks ar lielu atslēgu saini aiz jostas un lampu rokā, lēniem soļiem, it kā parādi pieņemdams, apstaigāja šo kluso dzē­rienu tvertņu armiju.

Laiku pa laikam viņš apstājās, lai pārskaitītu mazākās rindas un nodaļas, pie kam neapmierināts kratīja galvu. Un kaut arī viņš runāja tikai pusbalsī, paplašinātā sprauga bija pietiekami liela, lai abi cietumnieki saprastu, ko viņš teica.

— Tas nu ir savādi! Šinī kaktā noteikti bija trīsdesmit sešas pudeles madeiras vīna, bet es redzu tikai trīsdesmit, un nav pagājušas vēl ne astoņas dienas, kopš es to nogaršoju. Mana pēdējā Reinvīna muca ir jau aizsākta un mūsu labāko franču vīna krājumos ir lieli robi. Nevar būt, ka es tik čakli būtu tos nokopis, jo cs nekad neņemu bez skaita. Droši vien kāds brālis paslepen būs sācis piedalīties manās pagrabmeistara funkcijās… Bet es to notveršu, un tad lai Dievs žēlo viņa ādu!..

Klausīdamies Lorenco visu laiku turpinājā ar dunci klusītiņām paplašināt spraugu. Pēkšņi asmens atdūrās pret kaut ko cietu.

— Tā ir dzelzs, — norūca bijušais kalējs, — pamēģināsim izzināt, vai tas ir aizbīdnis vai atslēga.

Pie šiem vārdiem viņš no visa spēka uzgūla asmenim, ar vienu celi atspiezdamies pret sienu.

Pēkšņi asmens padevās uz priekšu un liela akmens plāksne mūrī apgriezās ap savu asi.

— Seko man! — Lorenco uzsauca biedram.

Pa atrastajām slepenajām durvīm abi metās blakus telpā un uzklupa brālim pagrabmeistaram, kas aiz bailēm stāvēja kā pārakmeņots.

— Padodieties, brāl! — teica Lorenco. — Mēs nemaz neesam tādi velni, kā izskatāmies, un tik jauki iekārtotā ellē kā šī, mums nevar būt prātā nekas ļauns pret tik jauku bonvivanu, kāds jūs bez šaubām esat.

— Ko jūs gribat? Kas jūs tādi esat? — pārbiedēts murmināja mūks.

— Ko mēs gribam? Lai jūs vispirms nomierināties, jo jums no mums nav ko bīties, un tad, kad jūs mums pateiktu, kur mēs atrodamies.

— Šī vieta, mīļie bērni, — atbildēja brālis, kurš jau bija mazliet atguvies, — ir mūsu godājamā priekšniektēva atsevišķā pieliekamā telpa, kurā mana niecība izpilda pagrabmeistara pienākumus… Bet sakiet reiz, kas jūs esat un kā jūs še iekļuvāt?

— Kas mēs esam, godājamis tēv? Tas, neņemiet ļaunā, ir mūsu pašu darīšana, bet kas attiecas uz to, kā mēs esam iekļuvuši šinī pazemē, tad es jūs gribētu lūgt mums to paskaidrot, jo es jums zvēru, ka es un tāpat arī mans biedrs par to nekā nezinām teikt.

— Bet tā kā jūs še esat, tad jums taču vispirms vajadzēja še ienākt.

— Un ja nu mūs būtu šurp atgādājuši ar varu? — ieteicās Džakomo.

— Csst! — nošņāca Lorenco, dodams biedram atmuguriski krietnu kājas spērienu. — Es esmu pārliecināts, ka šim labajam tēvam nav nekāda sakara ar mums parādīto varmācību. Bet tik svētas vietas iedzīvotāji, kāda ir šī, mēdz būt solidāri. Es nešaubos, ka godājamais brālis palīdzēs mums aizkļūt no šejienes neviena nepamanītiem, par ko mēs tam mūžam būsim pateicīgi.

— Bet ļaujiet man drusciņ atjēgties, — teica pagrabmeistars, — es vēl nevaru ticēt ne savām acīm, ne ausīm un man liekas, ka es sapņoju kādu nelāga sapni.

Brālis tiešām bija lielā neziņā.

Acīmredzot viņam bija darīšana ar pārāk stipru pretinieku, lai uzdrošinātos pret to uzstāties.

• Ja viņš sauktu pēc palīga, tad šie, no kuriem vienam rokā bija vēl duncis, to nožņaugtu pie pirmā kliedziena, bet no otras puses, kā lai viņš ļauj izlaupīt pagraba bagātības, kas nu jau kopš ilgiem gadiem bija viņa vienīgā mīlestība.

— Nu, lūk, — teica Lorenco, kas nenolaida acis no mūka un visu laiku vērīgi sekoja viņa kustībām, — nokārtosim visu šo lielu miera ceļā. Bez šīm četrām pudelēm,, ko mēs paņemsim līdzi, mēs uz vietas iztukšosim vēl pārīti, lai mums būtu tas gods sadzert ar jūsu godcienību. Tad jūs mūs izvedīsit no klostera tā, ka neviens to neredzētu, un, jūsu tēvišķīgās svētības pavadīti, mēs turpināsim savu ceļu… Kas jums tiks, ja jūs mūs izdosit ienaidniekam, kuru mēs nemaz nepazīstam un kuru jūs, jādomā, nepazīstat ne tik? Tādā gadījumā jums arī nāktos atzīties jūsu slepenajās vizītēs priekšniektēva vīna pagrabā.

Brālis pagrabmeistars liekas bija nogrimis dziļās pārdomās.

Pēc brīža klusēšanas viņš teica:

— Viss, ko es jūsu labā varu darīt, ir sekojošais: caur sakristeju es jūs ievedīšu klostera baznīcā. Tiklīdz ausīs rīts, pēc kādas stundas baznīcas durvis tiks atvērtas dievlūdzējiem uz rīta mesi, un jums būs viegli aiziet nepamanītiem.

— Es jau tā domāju, ka jūs būsit mūsu glābējs, — teica Lorenco. — Iedzersim! Nevar zināt, kas viss vēl var gadīlies. Varbūt mums kādreiz vēl nāksies sastapties pavisam citādos apstākļos un jūs tad redzēsit, ka mēs nemaz neesam slikti galdabiedri, kādi pašreiz izskatāmies.

— Nu, tad sekojiet man, — teica mūks, — nāciet klusu, nerunājiet nu, ja reiz būsit ārā no šejienes, lai tad Dievs jums palīdz!

Drīz vien pēc tam abi dezertieri atstāja klosteri un devās projām laukos..

Ir laiks, ka atgriežos pie manas personīgās dzīves un atstāstu, kā norisinājās mans piedzīvojums ar kaisles pārņemto abatu Delaskaliju… Kā jau teicu, mēs braucām uz leju pa Ronu. Laiks bija lielisks. Gaiss bija tveices pilns, bet viegla vēja pūsma šad un tad iegula Ronas ielejā, atnes­dama patīkamu vēsumu. Saule jau stāvēja koku galos. Visur valdīja klusums. Tikai laiku pa laikam atskanēja laivinieku saucieni un stūres sviras čīkstoņa, kad vadītājs to pārvietoja no vienas puses uz otru.

Drīz vien saule bija jau nogājusi, ēnas sāka sabiezēt, vējš aprima, gaiss kļuva mierīgs un smags.

Abats klusēja, pārdomādams savus tumšos plānus, spiedīgā gaisa nomākta, arī es neteicu ne vārda. Mani bija pārņēmis smags nogurums un ļoti slāpa. Es palūdzu Marionu, lai tā atnestu man kādu apelsīnu. Abats žigli piecēlās un devās uz laivu, kurā atradās manas kalpones un pārējie mūsu ļaudis. Drīz viņš atgriezās ar dažiem atspirdzinošiem augļiem un vēsu limonādi.

Es to izdzēru ar lielu baudu. Mans nogurums nepārgāja, bet kļuva arviem smagāks, un drīz vien es vairs nevarēju pretoties miegam, kas man mācās virsū.

Tas bija abata darbs un viņš ar noziedznieka nepacietību gaidīja šo brīdi.

Saņēmis manu roku, viņš to pakratīja, lai pārliecinātos, cik cieši esmu aizmigusi. Es nekustējos. Savāds smaids bija iegūlis viņa lūpās un viņš manī lūkojās ar kaislu, alkatīgu skatienu. Viņš bija noliecies pār savu upuri, gatavs to sažņaugt savos skāvienos, lai apmierinātu savu riebīgo kaislību.

Pēkšņi pavērās priekškari un kāds vīrietis ar masku uz sejas sagrāba aiz rokas abatu, kurš ar dusmu kliedzienu trūkās kājās.

— Ne vārda!— valdonīgā balsī teica svešais. — Un ja negribat sevi pazudināt, ejiet!

Trakās dusmās, zobus griezdams, abats piecēlās stāvus.

Nupat jau viņš redzēja visas savas cerības piepildītas un pēkšņi viņu no tām šķīra nepārkāpjams bezdibenis.

Bet tā kā viņa gribasspēks bija liels un viņa izlikšanās māka nebija mazāka, tas drīz vien savaldījās.

— Kas jūs tāds esat un ko jūs gribat? — viņš vaicāja nepazīstamajam.

Pie šiem vārdiem tas izstiepa roku pēc līdzās noliktajām pistolēm.