Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Kas es esmu, to jūs nekad neuzzināsit, — atbildēja maska. — Lai jums pietiek ar to, ka es atdošu savas asinis, lai glābtu šīs sievietes godu un dzīvību, kad jūs to pašreiz gribat apkaunot. Jūsu nodomātais uzbrukums un mana iejaukšanās lai uz viesiem laikiem nogrimst aizmirstībā. Tātad jums nav ko bīties. Bet es esmu nomodā par šo upuri, ko vajā viņas piederīgo kaislības, un ja pirms atgriešanās Turīnā jūs vēlreiz mēģināsit viņai kaut ko darīt, esmu pārliecināts, ka es jūs nositīšu kā suni.

Šie nepazīstamā stingrie un noteiktie vārdi atstāja uz abatu tādu iespaidu, ka viņš nokāra galvu un izgāja, neteicis ne vārda.

Mariona apsēdās pie manis, lai sargātu manu miegu.

Maska kādu brīdi palika pie manas guļvietas un noraudzījās manī sapņaini un skumji. Asara klusu noritēja pār vaigu.

Maska raudāja par manu nelaimi, par manu pamestību, par mana vīra piederīgo netaisnību pret mani un par grāfa Deverī aklību.

— Nabaga sieviete! Viņš nav viņas mazā pirkstiņa vērts!

Beidzot viņš apvaldīja savas skumjas, noslaucīja acis, ar atturīgu sirsnību noskūpstīja man roku, tad saņēmās un aizgāja it kā viņam būtu jāaiziet no sava mūža laimes.

Kad es pamodos, Mariona man visu izstāstīja. Viņa arī pateica man mana glābēja vārdu. Tas bija Darmštates prineis.

Līdz ar dienas sākumu pie manis ieradās abats Delaskalija. Viņš bija gluži mierīgs, smaidīgs, un no pagājušas nakts pārdzīvojumiem viņa sejā nekas vairs nebija redzams.

Darmštates prineis bija mani izglābis, bet līdz ar to viņš mani bija nodevis Delaskalijas varā. Un patiesi, — viņam bija viegli iespējams pārlie­cināt sabiedrību par noziedzīgiem sakariem starp mani un princi, kurpretī neviens neticētu viņa ļaunajam nolūkam, kas, ievērojot viņa raksturu, vecumu un stāvokli, tiešām bija neticams.

— Madamc, — viņš man noteikti un ar uzsvaru teica, — es no jums nemaz nebīstos, bet jums gan vajag bīties no manis. Līdz ar to es jūs brīdinu, ka ja jums ienāktu prātā mani apvainot vai ar savu vīru par mani pasmieties, jūs zināt tīri labi, ar ko jums tad būs jārunā. Jūs jau varat stāstīt par scēnām, kas izliksies uzjautrinošas. Es tam piekrītu. Par faktiem, kurus jūs varbūt sauksit par nekrietniem. Stāstiet vien, bet viss smieklīgums un kauns kritīs uz jums pašu, jo es jūsu norādījumus atspēkošu tā, ka nevienam nenāks prātā tiem ticēt. Tagad uzklausiet manu pēdējo vārdu un neaizmirstiet to!

Es lepni palocījos, jo negribēju izrādīt tam savas bailes.

— Klausos, monsieur.

— Jūs manī tagad esat ieguvusi sev nāvīgu ienaidnieku, ienaidnieku, 'kurš jums nekad vairs nepiedos un kaitēs jums, cik vien ienīstam cilvēkam var kaitēt. Tas būs turpmāk mans vienīgais mērķis, kam es ziedošu visu. Jūsu slimība mani maz interesē un jūs redzēt ir manas mokas. Es jūs vedīšu uz Turīnu pa vistaisnāko ceļu. Ja jūs mani labāk pazītu, jūs dre­bētu bailēs, jau iedomājoties vien to naidu, ko jūs esat iedēstījusi manā sirdi. No šīs dienas starp mums sākas cīņa uz dzīvību un nāvi. Es negribu jums uzbrukt paslepen, jūs tagad esat brīdināta, nu, tad sargieties!

— Jūsu vārdi, monsieur, saskan ar jūsu darbiem, bet es no jums nebīstos un man tas ir visviens, vai jūs draudat, vai glaimojat. Uzbrūciet, es aizstāvēšos! Man ir savi ieroči.

Jau pirmajā vakarā mēs atstājām barkas un devāmies pa zemes ceļu tālāk. Es liku vienai no manām kalponēm sēsties karietē pie manis, bet abats brauca otrā tūlīt aiz mums. Mēs pārbraucām Montsenī un pēc dažām dienām bijām jau Turīnā. Mana veselība nelika nekā labāka vēlēties.

Kad princis redzēja mūs atstājam Ronu, viņš nolēma turpināt ceļu uz Spāniju. Es tomēr atradu izdevību pateikties tam ar skatienu un smaidu, kas tam, bez šaubām, likās daudzsološs, jo viņa sejā atmirdzēja prieks…

Viņš mani mīlēja, viņš… Un tā, kā vajag mīlēt!

Kopš mūsu atbraukšanas pirmā vakara man nācās pārliecināties, ka abata Delaskalija intrigu briesmīgās sekas nekavējās parādīties.

Mana vīramāte atgriezās tik pamatīgi samācīta, ka mani saņēma kā ienaidnieci, pret kuru nevar būt nekādas žēlastības. Abats bija to izsaucis no Karaliskās kundzes istabām, kuru tas bija redzējis un paguvis noskaņot pret mani. Tātad ari no šīs puses man vairs nekas labs nebija gaidāms.

Deverī kundze, kad es viņu gribēju apkampt, mani atgrūda.

— Nē, madame, nē, es nevaru šādā veidā saņemt personu, kas vēlas mana nama postu un gribētu iespēlēt svešās rokās manu tēvutēvu manto­jumu. Pirms es vēl lieku priekšā jums visus citus jūsu noziedzīgos plānus, es jums saku, ka jūs esat Deverī nama goda un labklājības cietumniece, un es jūs pratīšu nosargāt! Tagad jūs varat mani apkampt, ja jūs to vēlaties.

— Tāpat, kā tad, kad es no jums, madame, to vēl nebiju dzirdējusi. Tā kā jums nav vairāk nekā ko man teikt, atļaujiet man iet pie grāfa Deverī, kurš mani gaida.

Un es izgāju' vēl lepnāka nekā viņa. Šie ļaudis nekad nevarēja atcerēties, ka manās dzīslās rit hercogienes Deševrēzas asinis. Roāna nama meitas nebija paradušas pat viņu vīramātēm ļaut ar sevi tā apieties, un es negribēju, ka Deverī kundze būtu no tām pēdīgā.

— Mans tēvs drīz ieradīsies, — es pie sevis domāju, — un nekas mani neatturēs viņam sekot. Vai arī es griezīšos pie Francijas karaļa, viņš taču ir varens.

Kad es ierados apsveikt Karalisko kundzi, viņa ar nopietnu seju man teica, ka tai par mani stāstīts daudz slikta.

— Es tam ticēšu, ja jūs mani piespiedīsit to darīt, tas ir atkarīgs no jums, — viņa piebilda, — bet ja jūs esat kļuvusi grāfiene Deverī, jums jāaizmirst, ka jūs reiz bijāt Dalbēra jaunkundze.

Tad, neļaudama man pat atbildēt, viņa mani sāka iztaujāt par viņas draugiem Francijā, par karali, par Versaļas galmu — to visu viņa jautāja kā Savojas hercogiene, kurā vēl dzīvoja agrākā Nemūra jaunkundze.

Kas attiecas uz princi, tad, ieraugot mani, viņš, neskatoties uz visu savu pašsavaldīšanos, tomēr pietvīka. Viņš izskatījās nopietns, gandrīz vai bargs. Acīmredzot arī viņš bija dzirdējis par mani ļaunas valodas un izlikās, ka tām tic. Bet es nebiju tik viegli piemānāma un jutu, ka viņš priecājās, mani redzot. Viņš gribēja, lai es to manītu un lai es arī būtu vienīgā.

Kad šis pienākums bija izpildīts, es atrunājos ar neveselību un pēc iespējas mazāk rādījos ļaudīs. Manis vajāšana sākās no jauna — ar vēl lielāku niknumu un nežēlību. No otras puses Viktors Amede turpināja mani ielenkt ar visām savām uzticības personām. Es biju viena starp šīm divām klintīm, viena, bez draugiem, bez atbalsta un varēju vēl cerēt tikai uz savu tēvu.

Labais priesteris Ptī bija aizbraucis no Turīnas uz Šamberī kopā ar manu mazo Mišonu. Tur viņiem vajadzēja palikt vairākus mēnešus, jo svarīgas amata darīšanas prasīja gādīga priestera klātbūtni. Darmštates princis bija Madridē un, kā dzirdēja, tiekot ļoti labi uzņemts pie Spānijas karalienes. Viņam vispār bija piekrišana pie karalienes.

Es gaidīju savu tēvu ar tādu nepacietību, ka paliku gandrīz vai slima. Viņš vienīgais spēja izraut mani no šīs elles.

Bet drīz man zuda arī šī vienīgā un pēdējā cerība: karaliskajās medībās tēvam gadījās krist un viņš tik smagi savainoja kāju, ka tam vairākus mēnešus bija jāpaliek gultā.

Saņēmusi šo jauno ziņu, es izmisu un man uznāca māņticīgas bailes no abata Delaskalija, kurš pirms astoņām dienām, sastapis mani kādā gaitenī vienu, garāmejot man teica: