Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Viņš bija pateicis grāfienei Deverī, lai mani vairs nemeklē. Manas agrākās aizdomas jo vairāk nostiprināja tas, ko hercogs teica. Viņš atzinās, ka bija redzējis viņas sejā it kā smaidu, kaut gan būtu vajadzējis izskatīties bargai un. nopietnai. Viņa tam vienkārši bija atbildējusi:

— Tas, monsieur, mani nemaz nepārsteidz, mums jau to vajadzēja gaidīt.

Man uz lūpām dega mana vīra vārds, bet es neuzdrošinājos to izrunāt. No dona Gabriela es uzzināju, ka viņš bijis tuvu izmisumam. Viņa māte, lai kā tā bija nopūlējusies dēlu nomierināt, bija panākusi vienīgi to, ka viss dēla niknums bija gāzies pār viņu. Viņai dēls bija uzvēlis visu vainu. Viņš atcerējās manas pūles, manu cīņu, manas ciešanas un tagad nevarēja noliegt, ka pats pret manu gribu bija iedzinis mani prinča rokās.

— Ne viņa ir vainīga, — teica grāfs, — bet es un it īpaši jūs, kas padarījāt manas acis aklas, bet manu sirdi un ausis kurlas pret viņas lūgšanām un žēlošanos. Tagad nu es esmu atraitnis, mani bērni bāreņi, mans gods ir aptraipīts un tas viss tikai tāpēc, ka jūs godīgu sievieti iedzināt izmisumā. Ja Dievs grib, lai viņš jums to piedod, es jums to mūžam nepiedo­šu un jūs mani vairs neredzēsit!

Tad viņš paņēma spalvu un uzrakstīja Savojas hercogam vēstuli, kurā ar noblesi un atturīgu pieklājību paziņoja, ka noliekot visus savus amatus, un lūdza atļaut atstāt tēviju. Viņš neminēja nekādus motīvus, bet tie bija saskatāmi katrā šīs vēstules teikumā! Diemžēl es par šo vēstuli un visu citu, kas tai sekoja, uzzināju tikai pēc ilga laika. Ja tas viss man būtu ticis zināms agrāk, varbūt mēs visi būtu bijuši glābti. Toreiz vēl bija laiks: neraugoties uz notikušo, es vēl arvien biju viņa cienīga: princis no manis nebija saņēmis vēl nekādus solījumus. Es viņu biju pieņēmusi kā atbalstu, kā glābēju, bet nevis kā mīļāko.

Savojas hercogs to nojauta. Tāpēc arī viņš noteikti bija aizliedzis man par to kaut ko minēt, un tikai pēc gada dons Gabriels man to visu pastāstīja.

Es zināju par grāfa aizceļošanu un uzņēmu to kā atvieglojumu. Es nevarēju panest domas, ka, ar viņu satiekoties, man būtu viņa priekšā jānosarkst. Kas attiecas uz grāfieni Deverī, tad cik liela bija mana vaina, tik liels bija mans naids pret viņu. Atzīstos, ka es esmu atriebīga un tikmēr liedzu Savojas hercogam to, pēc kā viņš tik ļoti ilgojās, kamēr tas nebija padzinis manu vīramāti no Karaliskās kundzes dienesta un izsūtījis uz viņas vistālākajiem īpašumiem.

Balstoties uz mana vīra rīkojumu, viņa, par spīti manām lūgšanām, aizveda sev līdzi manus bērnus un atsacījās tos atdot, kad es sūtīju pēc viņiem.

Viktors Amede, kurš bija neprātīgi greizsirdīgs, tagad, būdams pārlieci­nāts par savu galīgo uzvaru, apgalvoja, ka nedrīkstot iet tālāk. Patiesībā viņš bija priecīgs par bērnu aizvešanu, viņš gribēja ierobežot mani no visa un sevišķi no visa tā, kas atgādināja man viņa sāncensi, ko es tik ļoti biju mīlējusi un vēl arvien mīlēju.

— Ak, kāpēc es nevaru atdot grāfam Deverī pusi manas valsts par to pusi jūsu sirds un jūsu mūža, ko viņš man ir paņēmis! Es to darītu ar prieku.

Tā hercogs bieži mēdza teikt.

Hercogienes kundze bija pirmā, kas uzzināja par notikušo.

— Jā, hercogam ir vajadzīga mīļākā, — viņa vientiesīgi teica, — es priecājos, ka viņš ir izvēlējies Deverī kundzi. Es viņam nepārmetu.

Savojas hercogiene, bijusī Orleānas jaunkundze, man liekas, es to jau reiz. teicu, nevarēja aizmirst, ka viņa tāpat kā māsa, Spānijas karaliene, bija reiz cerējusi apprecēt viņa augstību un kļūt par Francijas karalieni.

Tikai es nepateicu, ka pat pēc savām laulībām ar Viktoru Amede un vēl pēc tam, kad viņas brālēns apprecēja Bavārijas princesi Viktoriju, šī mīla viņas sirdī neizdzisa.

Spānijas karaliene varēja sevi pārvarēt, viņa — nekad! Visas viņas domas piederēja vienīgi dofinam; viņas istaba bija pilna ar tā portretiem un vienu no tiem viņa dienu un nakti nēsāja sev klāt, noslēptu platā zelta aprocē, zem liela, dimantos ietverta smaragda. Kaut gan dofins tai reti kad atbildēja, viņa tam rakstīja pastāvīgi.

Savojas hercogs to zināja un viņš, kas uz visu ko bija greizsirdīgs, atļāva viņai šo mazo izklaidēšanos, jo bija pārliecināts, ka, pirmkārt, tai nevar būt nekādas nopietnākas sekas un, otrkārt, viņu maz interesēja, kādas sevišķas simpātijas var būt sievietei, ko viņš nemīlēja.

Savojas hercogiene drebēja, ka princis nekristu kādas varaskāras sievietes rokās, kas, gribēdama tai kaitēt vai meklēdama, kā nobīdīt pie malas, varētu padarīt viņas dzīvi nepatīkamu. No manis viņai nebija ko bīties un, lai mani apmierinātu, klusībā ar mani to pārrunāja un lūdza mani ļaut viņai visā mierā turpināt savu vēstuļu romānu. Vairāk viņa neko nevēlējās.

Tātad mans stāvoklis Turīnas galmā bija tik labs, cik vien šādos apstākļos tas varēja būt.

Princim es neapniku, bet viņš jo dienas jo vairāk mani iemīlējās. Viņš mani dievināja ar tādu pazemību, it kā es tiešām būtu kāda dieviete, un paklausīja uz manu vismazāko mājienu.

Es negribu nemaz noliegt, ka es biju ļoti godkārīga. Lai aizpildītu tuk­šumu, ko es sevī jutu, neskatoties uz mana mīļākā rūpīgo gādību, es ar visu sparu metos šajā jaunajā dzīvē un sāku interesēties par valsts lietām.

īsā laikā es šīnī amatā biju ieguvusi tādu prasmi un veiklību, ka pārsteidzu visus ministrus. Kas attiecās uz hercogu, tad viņš mani apbrīnoja un nemaz nedomāja to noliegt.

Lai mana atriebšanās būtu jo rafinētāka, es biju likusi paturēt abatu Delaskaliju Turīnā.

Es nepieļāvu viņa izraidīšanu, lai varētu pasmieties par viņa naidu, patīksmināties par viņa nevarību un parādīt tam, cik dziļi es to nicinu! Viņš dzina intrigas pret mani neapnicis; viņš visur lūkoja sameklēt man ienaidniekus un, kaut gan bez kādiem panākumiem, centās man kaitēt kur un kā vien spēja.

Es biju visvarena.

Tā bija odze, ko es saminu zem savām kājām, uz to nemaz nepaska­tīdamās, lai gan viņa šķieda uz visām pusēm savas indīgās siekalas, mani tās vairs nespēja aizsniegt.

Princis Toms mani apciemoja ļoti bieži. Viņš man deva dažu labu padomu, un jāatzīst, ne vienu reizi vien bija man ļoti noderīgs. Es biju piesa­vinājusies viņa valodu un sapratu viņu ļoti labi. Viņš un dons Gabriels nāca pie manis gandrīz vai ik dienas, un hercogam tas patika, ka es dzīvoju viņa ģimenes locekļu sabiedrībā.

Kad man piedzima dēls, viņš tika sagaidīts kā īsts troņmantinieks. Hercogs pēc nelaiķa karaļa parauga to leģitimēja, neminot viņa māti. Viņš tam piešķīra Sīzas marķīza titulu, līdz ar ļoti prāvu apanāžu, kuras ienākumi līdz dēla pilngadībai piederēja man.

Tāpat arī man tika atdota villa, kurā es dzīvoju un kura bija celta dona Gabriela mātei. Ja es gribētu uzskaitīt visus tos daudzkārtējos mīlestības apliecinājumus, ko princis man parādīja, visu, ko viņš darīja un ļāva man darīt, es tiešām nekad nevarētu beigt.

Viņš man neatteica nevienā vietā. Amatu piešķiršana notika ar manu ziņu, ministri ar mani ļoti rēķinājās un pat sūtņi man veltīja vislielāko ievērību. Es iedvesu Viktoram Amedem visas manas simpātijas un antipātijas. Par visu viņš ar mani apspriedās. Kad Karaliskā kundze vai viņa laulātā draudzene gribēja kaut ko panākt, tās vispirms devās pie manis. Es biju absolūtā Savojas valdniece. Es valdīju tikai ar Viktora Amedes vārdu, inspirēdama viņa smalko, veiklo un sarežģīto politiku un sievietei tā nebija maza uzvara.