Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Vai es to izmantoju ļaunprātīgi? Daudzi gan to apgalvo, bet es tā nedo­māju. Es esot bijusi augstprātīga, valdonīga — tā ir taisnība. Bet es arī vienmēr biju laba un taisnīga, ja vien tas nevarēja kaitēt manai varai un stāvoklim. Man nācās cīnīties ar spēcīgiem ienaidniekiem, man bija jāno­vērš kaitīgi iespaidi, man bija jāaizstāv manas pozīcijas. Turēdamies pie mīkstākas un piekļāvīgākas politikas, es tās būtu zaudējusi.

Es centos iedvest Savojas hercogam viņa cieņai atbilstošus ieskatus, vai, pareizāk sakot, es izmantoju visus apstākļus, lai viņš saglabātu tos tādus, kādi tie jau viņam pašam bija izveidojušies.

Šim valdniekam bija ļoti daudz personīgas drosmes un arī neviens nedo­māja apšaubīt viņa veiklību. Viņš svārstījās starp savām slepenajām tieksmēm uz Austrijas nama pusi un nepieciešamību pieslieties Francijai. Še vajadzēja mācēt iztālēm lavierēt. Mēs jau redzējām, kā viņš bija likvidējis Venēcijas lietu, tāpat arī šo karu ar barbatiem, ko tas bija uzsācis, lai izpatiktu Ludviķim XIV un izmantotu šo izdevību, lai organizētu savu karaspēku.

Pa to laiku tālāk pinās slepeno intrigu režģis. Viņam bija savas uzticības personas visos galmos, un tā palēnām viņš sagatavoja ceļu visām tām pārmaiņām, kas nāca vēlāk.

Man viņš uzticējās kā savai līdzzinātājai, kas man ļoti patika, jo še es atradu plašu darbalauku.

Visu to bija saodis Francijas sūtnis un paziņojis savam valdniekam. Drīz vien Francijas karalis pieprasīja, lai pjemontiešu kājnieku pulki tiktu nosūtīti uz Flandriju pret ķeizara spēkiem. Tai dienā, kad hercogs saņēma šo pieprasījumu, viņš bija pie manis. Pieteica Francijas sūtni ar vēstulēm.

— Ā, — teica hercogs, — mūsu sirsnīgi mīļotajam tēvocim atkal ir kāda vajadzība! Vai lai es pieņemu sūtni še? Vai mēs to neuzklausīsim kopīgi?

Es tam piekritu.

Sūtnis ienāca un, pārmijis dažus vārdus, nodeva vēstules. Ieskatījies tajās, hercogs nobāla un sāka kodīt lūpas. Tās bija divas pazīmes, ka viņš ir ļoti uztraukts.

— Kā, monsieurl — viņš iesaucās, salocīdams vēstules, — jūsu kungs un karalis no manis, sava māsasdēla, vēl prasa garantijas?!

— Garantijas? Nē, monsieur, tikai atbalstu, kā to no sava uzticama sabiedrotā var prasīt… Jūsu augstība pieraksta Viņa Majestātei tādus nolūkus, kādu tam nemaz nav.

— Lai būtu drošs par manu neitralitāti šai karā, ko viņš uzsācis, mans augstais tēvocis grib mani pilnīgi atbruņot. Lai notiek — es sūtīšu uz Flandriju trīs pulkus! Tas ir viss, ko es pašlaik varu darīt.

— Es baidos, ka Viņa Majestāte, labi zinādams, kādi spēki atrodas jūsu rīcībā, ar šo mazumu nebūs apmierināts.

— Monsieur, Savoja ir nabadzīga zeme. Tās hercogam nav tik daudz mantas un pavalstnieku kā Francijas karalim, lai tos izkaisītu karalaukos. Ņemiet to, ko es jums varu dot, atstādams sev tikai tik daudz, cik tas nepieciešams manai personīgai aizsardzībai. Sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ es esmu apdraudēts no vairākām pusēm. Man ir spēcīgi kaimiņi. Vienu vai otru dienu tie var sākt apdraudēt manu aizmuguri, un es negribu krist bez cīņas. Ja ne vairāk, tad vismaz savu slavu es gribu glābt.

Sūtnim cits nekas neatlika, kā solīto pieņemt, ko viņš arī darīja. Pārmijis vēl dažus nenozīmīgus vārdus, viņš atvadījās, bet priekšistabā vēl apvaicājās, kādās stundās man neesot apmeklētāju, lai viņš ar mani varētu parunāties vienatnē.

Mans staļļmeistars atbildēja, ka tas neesot nosakāms. Viņa augstība dažkārt ierodas vairākas reizes dienā un neatstāj Delisi, kā bija iesaukuši manu namu. Sūtnis atbildēja, ka izlūgšoties manus norādījumus.

Man to visu pateica, un es savukārt pasteidzos to pastāstīt Savojas hercogam. Viņš man tūdaj ieteica pieņemt Francijas sūtni un lūkot no viņa kaut ko izdibināt. Tā mēs varētu izzināt vienu otru svarīgu sīkumu, lai tad drošāk turpinātu nosprausto ceļu.

Audience tika lūgta tās pašas dienas vakarā un arī tūdaļ tika dota.

Lai labāk nospēlētu šo komēdiju, sūtnis man lūdza nerunāt ar Savojas hercogu par šo vēstuli un visu, kas no tās izrietēja. Es viņam tikpat vaļsirdīgi atbildēju. Tā tas politikā bieži gadās: mēs pieviļamies, kaut gan zinām, ka esam atmaskoti, un paši nometām uzlikto masku, kaut gan domājam, ka tā vēl arvien mūs sedz.

Sūtnis ar mani runāja oficiāli — sava karaļa vārdā. Viņa Majestāte noteikti gribēja uzzināt hercoga nodomus. Viņam grūti bija ticēt, ka radi­nieks un sabiedrotais varētu vērsties pret to. Un tikpat grūti viņam bija uzstāties pret to ar bardzību. Viņš bija iedomājies, ka man kā viņa dzimtai pavalstniecei būtu pret Franciju dabīgas simpātijas un ka es ievērotu savas dzimtenes intereses.

— Mans augstais kungs zina, cik lielu cieņu, madame, jums parāda viņa augstība. Viņš arī zina, cik lielā mērā jūs to esat pelnījusi un cik augstu vērtējama jūsu gudrība un visa tās lieliskās īpašības, kas atmirdz jūsu personā. Paļaudamies uz jūsu uzticību un saprātu, viņš cer, ka jūs pratīsit pierādīt Savojas hercogam, kurā pusē to gaida slava un labklājība. Viņš jau līdz šīm no Francijas karaļa ir saņēmis daudz žēlastības un daudz pateicības tam ir parādā, es nedomāju, ka hercogs to būtu aizmirsis, bet galu galā…

— Monsieur, man neklājas izteikt vislielāko atzinību par to godu, kādu man grib parādīt Viņa Majestāte Francijas karalis. Man gan ir ļoti sveši tie lielie jautājumi, kas pašlaik ir darba kārtībā. Bet esat pārliecināts, monsieur, ka monsieur Savojas hercogam labpatiktu uzklausīt manu paze­mīgo padomu, es nekad viņam nedotu tādu, kas varētu kaitēt viņa slavai vai interesēm.

— Es vēl neesmu beidzis savu misiju, atļaujiet, ka to daru. Mans kungs un karalis it sevišķi vēlas jums izpatikt tiklab jūsu nopelnu dēļ, kā arī tās lielās cienības dēļ, ko viņš jūt pret Deluinas hercogu un visu viņa namu. Viņš man ir uzticējis nodot jums šo viņa dimantiem greznoto portretu, kādu tas mēdz nosūtīt tikai tām personām, kuras viņš vēlas sevišķi pagodināt. Lūk, šī ģīmetne! Bez šaubām jūs viņu pazīstat, jo jums taču bērnībā vairākkārt tika atļauts tas gods redzēt Viņa Majestāti, vai nav taisnība?

Es saņēmu dāvanu, kā man to pienācās saņemt, bet nedevu preti ne solījumus, ne arī kādus norādījumus.

Sūtnis neapmierināts piecēlās un atsveicinādamies kā post skriptum vēl piebilda:

— Cīņas Flandrijā būs ilgstošas un asiņainas. Trīs pulki ir ļoti maz. Es domāju, ka Savojas hercogam vajadzētu izrīkot vēl citus, jo pieprasījums pēc tiem nebūs ilgi jāgaida.

Šie vārdi bija dāvanas papildinājums, bet man nebija ne mazākās patikas to ievērot, vai uz to atbildēt. Ar nepacietību gaidīju hercogu, kurš tāpat kā es nojauta šā brīdinājuma tālejošo nozīmi.

— Mani grib atbruņot, tas ir skaidrs. No manis bīstas. Varbūt viņi ir nojautuši manus nodomus, vai atkal — kāds ir mani nodevis. Bet tik tiešām, kā Dievs ir debesīs, tā tas nebūs. Es piekrītu: mana valsts ir maza, bet es to esmu mantojis no maniem senčiem, kuru rokās to licis Dievs un viņu zobens. Es to gribu aizsargāt pret visiem tīkotājiem un iebrucējiem, un nodošu to saviem bērniem, ka tajā netrūks nevienas pils. Gluži otrādi — ja Dievs dos, es to vēl gribu paplašināt, lai būtu cienīgs tā vārda, kuru nesu. Mans mīļais tēvocis man atdos manus labos cietokšņus: Baro, Pinerolu un Kazālu. Es cietokšņus atņemšu, jo viņi tos izposta, to es jums zvēru, un jūs zināt, ka uz manu zvērestu var paļauties.