Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Kad, pie joda, lai viņš to būtu paspējis? Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš atklājās Francijas karaļa nolūki un tika nolemts tas, par ko es jums nupat ziņoju. Vēl tikai bija šaubas par jūsu piekrišanu. Es par to uzņēmos aizbildību, ieķīlādams par jums savu godavārdu un, lūk, es esmu še un prasu, lai jūs to izpirktu.

— Paldies, brālēn, es jūsos neesmu maldījies.

— Un es ceru, ka jūs mani pazīsit vienmēr. Es gan esmu tikai viens no jūsu cildenā nama jaunākajiem dēliem, ko lielais karalis, kā nespējīgu viņam kalpot, izdzina pa durvīm. Bet tik tiešām kā Dievs debesīs, vai nu es pazaudēšu savu vārdu, kas man dārgāks par dzīvību, vai pacelšu to tādos augstumos, ka piespiedīšu visu pasauli atzīt Savojas nama jaunākos dēlus tikpat vērtus kā citu namu vecākos.

Mēs zinām, ka tas, kurš to runāja, ir spīdoši turējis vārdu.

Atlikušās nakts stundas pagāja diskutējot un kombinējot uzbrukšanas un aizstāvēšanās plānus. Arī es še piedalījos, jo negribēju atsāt princi.

No rīta pieteica Katinā pilnvaroto. Tā kā viņš bija izteicis vēlēšanos katrā ziņā sastapties ar hercogienei un Karalisko kundzi, hercogs atgriezās Turīnā, lai pieņemtu viņu pilī. Es uzskatīju par savu pienākumu princim doties līdzi, tas ir, es pārcēlos uz savu namu Turīnā, kur parasti arvien uzturējos šādos gadījumos. Es gribēju sekot visai šai lietai.

Pilnvarotais tika pieņemts ar pienācīgu cieņu — kā draugs, bet viņu izsekoja ik uz soļa: viņš atnesa jau zināmos priekšlikumus, bet viņa iz­teiksmes veids šoreiz jau bija citāds. Atstājis Dofinas provinci, Katinā pavirzījās līdz Avilanai, kur viņš pašreiz bija apmeties nometnē. No turienes viņš uzaicināja Savojas hercogu sūtīt pie viņa kādu no saviem ministriem, lai viņš tam paziņotu Francijas karaļa gribu.

Šis uzaicinājums bija grūti sagremojams un Viktors Amede to arī nedomāja darīt.

Viņš atbildēja visai lepni, ka Viņa Majestāte Ludviķis XIV un arī citi karaļi, viņa priekšteči, vēl neesot pieradinājuši Savojas hercogus pie tik negaidītas augstprātības. Vēl viņš piebilda, ka labprāt nosūtītu savu ministru pie maršala nevis saņemt pavēles, bet gan uzklausīt priekšlikumus un tādus izteikt arī no savas puses.

Vairāk prasību pilnvarotajam nebija un viņš atgriezās pie maršala, kurp, lai iegūtu laiku, aizsūtīja arī ministru. Tas vispirms ar nolūku iesniedza nepieņemamus priekšlikumus, līdz kamēr Milānai nodoto pavēli un 3.jūnijā parakstīto līgumu ar Augsburgas konfederātiem varēja īstenot. Neskatoties uz Milānas hercoga pilnvarotā grāfa Brandisa prasmi un uzcītību, tāpat arī, neskatoties uz prinča Eižena pūlēm, sagatavošanās darbi novilcinājās un tādēļ, lai komēdija iznāktu pilnīgāka, nolēma sūtīt uz Parīzi izmanīgo un veiklo ministru, veco marķīzu Sentomasu, lai tas izkliedētu visas aizdo­mas. Viņam bija pavēlēts rīkoties gluži pretēji: parādīt visdziļāko nožē­lošanu un, uzstājoties ar vispazemīgākajām pretenzijām, gādāt par to no­raidīšanu.

Karalis bija tā nokaitināts, ka pat nepieņēma marķīzu audiencē. Šis kā prazdams žēlojās un sūdzējās par sava kunga nelaimi, kurš pēc sirdsapziņas nevarot pamest novārtā savu pavalstnieku intereses, kuras zvērējis aizstāvēt un tādēļ, lūk, nu viņam būšot jāsanaidojas ar savu mīļoto un slaveno tēvoci.

Kad viņš bija saņēmis pavēli aizbraukt, marķīzs ar lielu brīkšķi devās ceļā un pirmās divas dienas brauca lēni, it kā negribēdams. Bet līdz ko viņš atradās drošībā, tas, lai viņu neaizkavētu, traucās caur Šveici ar pasta zirgiem un kā sviestin sviests nokrita Turīnā, kur mēs to jau ar nepacietību gaidījām. Nekad es neaizmirsīšu to dienu, kas bija viena no visjaukākajām manā mūžā.

Savojas hercogs bija licis ierīkot slepenas kāpnes, pa kurām es, neviena neredzēta, varēju iekļūt viņa istabās. Šinīs izšķirošajās dienās viņam nebija laika uzturēties pie manis Delisā. Es paliku savā paslēptuvē vienā no prinča kabinetiem. Mēs abi bijām tur, kad ieradās marķīzs Sentomass.

Tiklīdz viņš bija pieteikts, princis pagājās tam pretī līdz pat durvīm.

— Nu, kā? — viņš prasīja.

— Monsieur, viss iet lieliski — mani padzina. Es iesniedzu jūsu augstības priekšlikumus. Es gaidīju, ka mani aicinās, bet to nedomāja darīt, par ko es arī nešaubījos, un lūk, še es esmu.

— Bravo, marķīz, — hercogs iesaucās ar priekā zibošām acīm. — Palīg­spēki jau ir atstājuši Milānu. Viņu priekšgalā stāv mans krietnais brālēns un ved tos šurp. Es vairs ilgāk nekavēšos atklāt savu stāvokli. Šovakar pilī sapulcēsies daudz augstmaņu, kas mani gaida troņa zālē. Es došos turp pēc kādas stundas un mana tauta uzzinās no manas mutes, kas mums gaidāms. Bet jūs, contessina, jūs, mans sargeņģelis, mana Egerija, ejiet uz jūsu ložu, neviens jūs neredzēs, bet jūs redzēsit visus! Es zināšu, ka jūs esat manā tuvumā, ka jūs mani dzirdat, un man būs vairāk drosmes un gribas.

Viņš bija licis iekārtot man aizrestotu ložu, kur es pati, palikdama nered­zama, piedalījos visās ceremonijās. Es steidzos turp, lai nonāktu vēl pirms viņa. Hercogs devās vēl pie Karaliskās kundzes un hercogienes, lai atvai­notos, ka tam, ne jau savas vainas dēļ, nākas lauzt mieru, kas starp Franciju un Savoju bija pastāvējis sešdesmit gadus. Viņš lūdza piedot, ka šādā kārtā viņš ir ievainojis viņu radniecības jūtas, bet to noteikti prasot viņa gods un valsts intereses.

Pa to laiku es jau biju iegājusi zālē. Tur valdīja tāds troksnis, ka sākumā es gandrīz vai apdullu. Visi runāja cits caur citu, tas bija īstas Bābeles sajaukums: acis zibēja, žesti kļuva neapavaldīti. Es nekā nevarēju saprast, jo kņada bija pārāk liela, bet man likās, ka es dzirdu draudus, dusmu kliedzienus pret Francijas karali un tādus izaicinājumus, salīdzinot ar kuriem gaskoņu lielība ir tīrie komplimenti.

Bet drīz vien kāds sauciens pārspēja visus citus:

— Hercogs! Hercogs! Viņa augstība nāk pieteikt karu, lai Dievs viņu svēti!

Mums frančiem nav īsta priekšstata par šīm dienvidnieku tautām un viņu izturēšanos briesmu un prieku brīžos. Šo jūtu izpaudums mums liekas kā apsēstība un tas mums vienkārši iedveš bailes, kad mums gadās būt tā aculieciniekiem.

Tomēr šoreiz cienības jūtas apvaldīja entuziasmu un, kad parādījās Viktors Amede, visapkārt iestājās klusums. Bet kāds klusums! Cik daudz tas izteica! Cik izteiksmīgi bija skatieni! Cik nepacietības pilni bija žesti! Un cik izaici­nošas un kareivīgas bija pozas!

Hercogs izskatījās lepns un cienīgs. Viņa acis meta zibeņus.

Viņš uzkāpa tronī ar neparastu apņēmību, bet tai vietā, lai apsēstos, kā viņš to bija paradis darīt un kā to prasīja etiķete, viņš palika kājās, noņēma kroni un, pagriezies pret diviem vai trim tuvumā stāvošajiem bīska­piem, teica:

— Mosinjori, aizlūdziet par mums Dievu, mēs pieteicām karu Francijas karalim.

No pūļa, kas nule vēl bija tik juceklīgs un trokšņains, atskanēja viens vienīgs kliedziens:

— Vivatl Vivatl

Es jutu, ka man asaras spiežas acīs, jo šinī brīdī valdnieks un tauta bija apbrīnas cienīgi. Viktors Amede izvilka savu zobenu un ar valdonīgu žestu to pacēla. Dažus mirkļus pūli pārņēma tāds entuziasms, ka ikviens, kas nomaļus tajā noskatījās, varēja noturēt visus cilvēkus par trakiem.

Beidzot deva zīmi, ka hercogs vēlas runāt, un tikpat ātri kā bija sācies, troksnis atkal aprima.

— Kungi, — teica Viktors Amede, — man jums jāpasaka tie motīvi, kas mani spieda spert šo izšķirīgo un svarīgo soli. Šī hercogiste pieder man no Dieva žēlastības un kā manu tēvu mantojums. Nekad vēl neviens mirstīgais nav iedrošinājies pazemot ne Savojas namu, ne viņa uzticamos pavalstniekus. Nekad neviens no mirstīgajiem to neiedrošināsies, lai cik liels viņš būtu. Francijas karalis tīko pēc mana goda, kas ir ari jūsu gods. Viņš grib mani kā vergu vest aiz saviem trimufratiem, viņš grib man atņemt manas pilsētas un pilis, viņš grib, lai es izšķiežu savas bagātības un manu bērnu asinis viņa godkārības dēļ sāktajos karos un lai es padodos viņa augstprātīgajām pavēlēm. Ko man bija darīt? Vai pieņemt pazemojumu un atbalstīt viņa intereses, tāpēc ka esam kaimiņi un viņš ir varenāks par mani? Man asinis kaist, to jau iedomājoties vien.