Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Atzīstos, ka es aplaudēju šim viņa lepnumam, kaut gan nejutu pret viņu tādu mīlu, kā viņš pret mani. Tomēr es biju viņam ļoti pieķērusies. Es viņu mīlēju pietiekami stipri, lai ar to ietu kopā pret manu karali, manu dzimteni un visu manu ģimeni.

To vietā, kurus man bija atrāvuši, es dievināju mūsu bērnus un veltīju viņiem visu manu maigumu. Viņu tēvija bija arī manējā un ar viņu tēvu dabīgi saistījās manas visdziļākās simpātijas. Tātad es nevarēju neaplaudēt viņa nodomiem, bet man to vēl vajadzēja iedrošināt ar visu mana iespaida spēku. Ludviķis XIV tīkoja pēc Savojas un glūnēja uz to, jo šī skaistā pērle viņa kronī tam ļoti būtu noderējusi, bet mēs atkal prātojām, kā to nosargāt. Un, paldies Dievam, — mēs to arī nosargājām!

Lūk, es runāju, kā man vajadzētu runāt, ja es vēl būtu Delisā… Es aizmirstu savus sešdesmit piecus gadus, aizmirstu, ka esmu Parīzē un ka bērni man ir atmaksājuši ar nepateicību, ka Viktors Amede ir aizgājis Dieva priekšā, kas tiesā arī karaļus. Ak, atmiņas ir liels burvis!

Pulki devās ceļā un starp tiem bija arī grāfa Deverī pulks.

Viņš bija iestājies Francijas dienestā un izpelnījies nedalītu cieņu. Tāpēc manējā cieta jo vairāk. Visu vainu viņš uzvēla vienīgi man. Tā parasti mēdz būt ar cilvēkiem, kas neapzinās savas kļūdas, ko redz visa pasaule, un kad pašu slepenā sirdsbalss nespiež tos spriest taisnīgāk.

Es kritu grēkā mana vīra vainas dēļ, Tas ir vairāk kā nenoliedzams. Un tomēr visa vaina tika uzvelta vienīgi man. Par laimi ir vēl viens ties­nesis — Dievs. Es aicinu grāfu Deverī viņa soģa krēsla priekšā, ne jau tādēļ, lai viņš tiktu sodīts, bet lai taisnīgi dalītos ar mani grēkā un gan­darījumā. Es to jau esmu pietiekami nožēlojusi, lai varētu cerēt saņemt piedošanu.

Kamēr tika laisti darbā visi šie divkosīgie labo attiecību apliecinājumi pret Franciju, mūsu sakaru meklēšana gāja savu ceļu.

Kurjeri traucās šurp un turp. Divi no tiem lika notverti ar mazno­zīmīgām vēstulēm, bet ar šo gadījumu pietika, lai atkal pamodinātu tikko iemidzinātās aizdomas. Mēs to tūdaļ sapratām. Bet mēs vēl pašreiz ne­bijām spējīgi nomest masku un nezinājām, kā tagad iegūt laiku, kamēr tiktu novērstas radušās grūtības.

Kādu vakaru pie manis atkal visi bijām sapulcējušies, lai apspriestos: hercogs, dons Gabriels, Kariņjanas princis un vēl daži no viņa augstības intīmākajiem draugiem. Pēkšņi atvērās durvis un tajās parādījās kāds vīrietis zābakos, cieši ietinies mētelī un pārpārim dubļiem notašķīts — īsts nelaimes vēstnesis.

Savojas hercogs, kurš nekādā gadījumā necieta, ka man neparāda pienācīgo cieņu, sadusmots piecēlās un prasīja, kāds nekauņa uzdrošinoties ienākt pie manis šādā tērpā.

— Goda vārds, monsieur, tas esmu es, — atbildēja kāda balss, kuru mēs lūdaļ pazinām. — Taisnība — es neuzkavējos, lai pārmainītu šo tērpu, un tāpēc lūdzu madamc un jūs mani atvainot, bet es domāju, ka, ievērojot pašreizējos apstākļus, mani tāpēc saņems ne mazāk laipni.

Tas bija princis Eižens.

Viņš bija tieši ceļā no Vīnes un pēdējā stacijā, nevarēdams vairs valdīt savu nepacietību, bija lēcis zirgam mugurā, cerēdams tā drīzāk likt uz priekšu un sastapt mūs visus kopā.

— Es nesu svarīgas ziņas, — viņš teica. — Vai es tās varu sacīt še, vai mums būtu jāieiet kādā citā istabā?

— Mīļo brālēn, Dievs lai pasargā, ka es gribētu sevi salīdzināt ar Kārli Lielo, bet man tāpat kā viņam ir savi apaļā galda bruņinieki, bez kuriem es nezinātu, ko iesākt, un no kuriem es nekā negribu slēpt. Runājiet vien!

— Es to jau biju gaidījis, manu vareno brālēn, un es jums lūdaļ arī gribu paklausīt, bet ar to vienīgo nosacījumu, ka grāfienes kundze man

liktu pasniegt kaut ko labāku nekā šos krikumiņus. Esmu nāvīgi izsalcis un tā kā esmu cilvēks, kas dara vairākus darbus uzreiz, tad es jums stāstīšu ēzdams.

Viņa lūgumu pasteidzās izpildīt.

Tiklīdz oficianti bija izgājuši, viņš pagriezās pret hercogu, kurš nepacietībā tik tikko spēja valdīties.

— Monsieur, — viņš teica, — vai nav tiesa, ka jūs esat aizsūtījis trīs pulkus Francijas karalim?

— Tā ir.

— Vai jūs esat nodomājis atstāt jūsu pilsētas bez garnizoniem un piedāvāt tam arī vēl jūsu armijas pārējos pulkus?

— Nedomāju vis.

— Vai jums labpatīk nodot viņa rokā Deverī un Turīnas cietokšņus kā jūsu neitralitātes un uzņemto saistību ķīlu?

— Pie joda, nē!

— Nu, tad jūs drīz redzēsit, ka maršals Dekatina atstās Kazālu, lai ar krietnu armijas korpusu nāktu un paņemtu to, ko jūs viņam liedzaties dot. Tikai jums to vairs neatdos, un jūsu pilis nebūs vairs atbalsta punkti, bet kritīs ienaidniekam par laupījumu.

— Vai šī ziņa ir droša?

— Es tieši tāpēc devos no Vīnes šurp, lai jūs laikus brīdinātu. Francijas karalim ir daudz kalpu. Ķeizaram to ir vēl vairāk, tāpēc ka viņš sevi vēl neuzskata par sauli un atļaujas sev atalgot mazus pakalpojumus tāpat kā lielos.

— Un vai tas notiks drīz?

— Rīt, vai šovakar… es brīnos, ka tas vēl nav noticis.

— Nu, brālēn, gods pagalam, viss pagalam! Tāpēc es zvēru, ka aizstāvēšos un nepadošos!

— Es par to biju pārliecināts.

— Es vēl neesmu pilnīgi sagatavojies, es gaidu…

— Jūs, monsieur, gaidiet to, ko es jums paziņoju. Kaut kāda nieka dēļ es neuzņemtos kurjera pienākumus. Mūsu savienība ar Spānijas karali ir noslēgta jau pirms trim dienām. Lūk, še no Vīnes uz Madridi nosūtīta līguma kopija. Tai pievienots arī ķeizara teksts. Lūk, Anglijas un Holandes solījumi, tiklīdz jūs būsit piekritis savienībai, viņi tos nekavēsies parakstīt.

— Bet, monsieur, franči jau klauvē pie maniem vārtiem, bet Spānija un ķeizars ir vēl 'tālu. Ko lai daru līdz tam laikam?

— Ak tu — šaubīgais cilvēk! Klausieties tālāk! Milānas pārvaldnieks jau ir saņēmis rīkojumu nosūtīt jums sešus tūkstošus zirgu un astoņus tūkstošus kājnieku. Četrkārtējā savienība starp citu garantē jums trīsdesmit tūkstošus dukātu mēnesi, ar ko samaksāt jūsu savāktajam algotņu pulkiem. Beidzot jūsu kalps un brālēns ir iecelts par šīs mazās armijas komandieri, ja vien jums pret to neceltos kaut kādi iebildumi.

— Dievs lai ir slavēts! Viss iet tā, kā labāk nevar vēlēties! Es tomēr nevaru atstāt manus krietnos ļaudis pat jūsu ziņā, dārgo brālēn, nē, un palikt bez darba, kad tik daudz labu draugu uzņēmās mani aizstāvēt.

— Jūs, monsieur, ieņemsit Savojas nama galvam pienācīgu vietu, kas atbilstu jūsu izcilajām spējām. Jūs būsit apvienoto pulku virspavēlnieks. Lūk, še ir ordonans, [1] ko Viņa Majestāte ķeizars man jums uzticēja nodot.

Tas bija kā petardes sprādziens. Visas šīs lietas vērpās jau ilgu laiku. Varēja cerēt, ka reiz tās izdosies īstenot, bet ka izdevīgā brīdī visi apstākļi sakrita tieši tā, tas jau bija kaut kas līdzīgs brīnumam. Visu sejas staroja priekā, galda biedri ar glāzēm rokā piecēlās un kā norunājuši sāka saukt:

— Lai dzīvo monsieur, mūsu hercogs!

Viktors Amede deva viņiem mājienu apklust.

— Jūsu entuziasms jūs aizrauj, — viņš teica, — mēs še neesam vieni, bet tam visam vēl jāpaliek noslēpumam. Man jāturpina sarunas. Sagaidīsim šo Dekatinu labi sagatavoti. Mēs cits citu jau pazīstam un pratīsim izcīnīt pieklājīgu vārdu cīņu. Bet kā tas nāk, manu dārgo brālēn, ka šī misija uzticēta jums un ka mans vēstnieks Vīnē man par to vēl nekā nav ziņojis?