Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Piecas minūtes zāle dārdēja no izsaucieniem, kas liecināja par vēl lielāku aizrautību auditorijā, nekā to pārdzīvoja pats princis.

— Kad es atteicos pakļauties, man tika piedraudēts un es, es esmu uzstājies pret šiem draudiem. Es esmu paļāvies uz manu uzticīgo un padevīgo muižniecību un, balstoties uz to, es jūtos pietiekami stiprs. Kungi, vai es būtu maldījies?

— Nē, nē! Pie ieročiem! Uz robežām! Dosimies tūdaļ ceļā!

— Vēl ne! Mūsu sabiedrotie tuvojas, mans brālēns, Savojas princis Eižens paātrinātā gaitā steidz šurp ar palīgspēkiem. Mani sabiedrotie dos mums naudu un karapulkus, tā ka no tautas es neprasīšu daudz.

— Atvainojiet, monsieur, — pārtrauca to Sistēmas princis, — lai arī Pjemonta ir maza valsts, bet tā kā mēs cīnāmies par mūsu godu, tad mums neklājas pieņemt dāvanas no vareniem kaimiņiem. Jūsu muižniecība ir bagāta un mums pārējiem augstmaņiem ir savi novadi un prāvi ienākumi. Mums pietiks visa kā. Sūtiet atpakaļ sabiedrotajiem viņu pabalstu! Mēs maksāsim paši, kungi, vai nav tiesa?

Šajā brīdī varēja tiem prasīt pat Mēnesi un viņi to būtu norāvuši no debesīm. Cits citu pārkliegdami, viņi darīja vēl kaut ko vairāk: vienā acumirklī visas kabatas bija tukšas, visi naudas maki krita uz troņa pakāpieniem līdz ar rotām, pulksteņiem, gredzeniem, kam vēl pievienojās dažs dimantiem nosēts Dievmātes Pasludināšanas ordeņa krusts.

Kad šādā kārtā visi bija sevi iztukšojuši, vienam no tiem ienāca prātā uz kādas papīra strēmeles uzrakstīt prāvu obligāciju par viņa īpašumiem. Tūdaļ citi darīja to pašu. Nekad vēl neviena kara nodeva nav tikusi tik ātri savākta.

Kancleram, kurš to savāca, bija pilnas rokas. Hercogs, nezinādams kā izteikt savu prieku un atzinību, ļāva visiem skūpstīt sev roku. Citi spieda pie lūpām viņa mantijas apmali. Tas bija aizgrābjošs skats, kas spēja dziļi aizkustināt sirdi.

Tas ilga apmēram kādu pusstundu un tā bija bagātāka nekā citas, kas šķiet bezgalīgas.

Viktoru Amedi gandrīz vai nēšus aiznesa uz viņa istabām, kurp arī es steidzos nokļūt un kur viņš mani sagaidīja laimē starojošs. Tiklīdz ie­raudzījis mani, viņš metās manās rokās, izsaukdamies:

— Tas viss ir jūsu nopelns. Jūs man devāt dūšu un drosmi, jūs man iemācījāt mīlēt manu tautu un to aizstāvēt. Priecājieties taču par manu laimi un visu to, ko es jums esmu parādā.

Mīla visu atdod mīlai. Ja princis vēlējās kļūt liels, tad tas bija manis dēļ, lai es to vairāk mīlētu. Šādas jūtas padara varoņus par bērniem.

Tai pašā vakarā ar manifestu viss tika paziņots tautai un tas bija vēl lieliskāks skats.

Pūlis traucās pa ielām, kliegdams: „Nāvi frančiem!" un ar ieročiem rokā apdraudēja baņķierus un citus komersantus, kas no Francijas bieži ieradās Turīnā.

Vajadzēja atņemt ieročus visiem tiem, kas nebija ne kareivji, ne miliči, jo citādi, jo citādi karš būtu sācies ar Sicīlijas vakara dievkalpojuma atkārto­šanu.

Turīnā un Delisā es paslēpu labi daudz savu tautiešu un palīdzēju tiem izkļūt no Pjemontas. Pirmajā brīdī, ja es nebūtu spērusi šos soļus, pūlis tos būtu uz vietas nogalinājis.

Hercogs tad nebūtu bijis apmierināms un es vēl mazāk nekā viņš.

Kopš mūsu mīlas sākuma hercogs, dodamies ceļā, pirmo reizi grasījās no manis Šķirties. Šinī slavas un sajūsmas brīdī viņam tās bija dziļas sāpes.

Viņš man lika priekšā ierīkoties tāpat, kā to darīja Ludviķis XIV savas jaunības laikos — aizvest dāmas pie armijas un cīnīties tur manu acu priekšā. Es zināju, cik ļoti šādu rīcības veidu bija nosodījis lielais karalis, un ne pavisam negribēju darīt tāpat.

Tika norunāts, ka es palieku Turīnā, ka es to neatstāšu, ka es visam sekošu un ka es hercogu brīdināšu par visu, kas notiks viņa prombūtnes laikā.

Viņš vēl nebija piedzīvojis ne karu, ne kaujas, un tomēr devās šais briesmās ar tādu miera pilnu drošsirdību, kas sevišķ» reta un cienījama tad, ja tā nāk pēc pārdomām. Viņš labi nojauta, kas tam draudēja, ūn nožēloja to līdz ar mani.

Beid/ot pienāca liktenīgā diena — hercogs aizceļoja. Es jūtos aizgrābta gandrīz vai tikpat kā viņš, kad viņš mani apkampa un no manis atvadījās tik aizgrābts un ar tik dziļām jūtām, atkārtojot, ka varbūt viņš mani vairs nekad neredzēšot.

Tā bija vienīgā vājības pazīme, ko viņš izrādīja, viņa pēdējie vārdi savai mātei bija šādi:

— Madamc, ja es vairs neatgriezīšos, esiet laba pret grāfieni Deverī.

Visu šo laiku mēs Turīnā bijām bijuši ļoti nelaimīgi, nemiera pilni.

Pilsēta bija labi apsargāta, karapulki pilni cīņas spara un apkārt mūriem tika viss sagatavots.

Tomēr es biju paredzējusi nelaimes, kurām vajadzēja nākt, kad es redzēju mainītas dispozīcijas, kad es redzēju princi Eiženu atgriežamies Vīnē un atstājot mūsu karapulku vadību, kad es redzēju viņa vietā stājāmies ģenerāli Karafu — runājā gan, ka tikai pagaidām — un jo sevišķi, kad es redzēju, ka hercogam, kas skaitījās virspavēlnieks, autoritāte palika pavisam iluzoriska un līdzinājās nullei.

Un tiešām — drīzumā es dzirdēju par prinča sakaušanu kaujā pie Stafar- das. Manas pirmās domas bija doties pie viņa, bet es neuzdrošinājos. Man arvien bija bailes no nesaskaņām ar princi, un es, kuru visi uzskatīja par iedomīgu, augstprātīgu, biju lēna un padevīga Savojas hercogienes priekšā un rūpīgi izvairījos no visa, kas tai varētu būt nepatīkams. Arī šinī gadījumā cs atturējos, lai viņu neaizvainotu.

Francijas vēstnieku ievietoja Ivras cietoksnī tāpēc, ka tāpat Parīzē bija apgājušies ar hercoga sūtni, marķīzu Ogliani.

Es par to biju drusciņ satraukta, bet visus satraukumus pārspēja ziņa par kaujas zaudēšanu.

Prinča vēstules bija satriecošas. Viņam bija jāsaņem visi savi dvēseles spēki un jāņem palīgā savs plašais vēriens, lai varētu turēties pretī ļaunā likteņa sitieniem.

Viņa vienīgā cerība un paļaušanās bija Dievs un paša zobens.

Bet, ak vai, neskatoties uz to, viņam atņēma Sīzi, kas bija viņa valsts atslēga. Neskatoties uz to, uzspridzināja vairākus cietokšņus, kuru zaudēšana viņam bija ļoti sāpīga: tā bija nepārtraukta nelaimju virkne, kas iesākumam bija ļoti nomācoša.

Kad es viņu atkal redzēju, to nevarēja vairs pazīt, tik ļoti viņš savās bēdās bija pārvērties.

— Vai jūs gribēsit pieņemt uzvarēto? — viņš man jautāja ierodoties.

— Ar vēl lielāku patiku nekā uzvarētāju, — es atbildēju, — tāpēc ka varu cerēt, ka esmu viņam vajadzīga.

Viņš mani ilgi turēja savos apkampienos, un kad viņš aizgāja, man likās, ka viņa acis bija pilnas asaru.

— Es esmu nelaimīgs, - viņš piebilda, - bet neesmu zaudējis dūšu. Par spīti gadalaikam mūsu karaspēks vēl arvien turas kaujaslaukā. Un kas tas par karaspēku! Šie nelaimīgie Voduā un Barbeti, kurus mēs ar tēvu, pamudināti no kopējā ienaidnieka, tik nesaudzīgi bijām vajājuši, tagad ir pārsteiguši Barselonetu un Montdofinu. Viņi visur ierodas, ievācot kontribū­cijas un izpostot Dofinas provinci, kuru es viņiem atstāju. Vai manu Savojas ieleju taupīja?.. Ak, madame, cik ļoti pie visa tā ir vainīga Ludviķa XIV godkārība, un ko tā tik nespiež mūs darīt, lai aizstāvētos!

Skumji pagāja ziema, veicot visāda veida sagatavošanās darbus. Hercogs vienlaikus bija visur.

Katinā mēģināja pārsteigt karapulkus Aostas ielejā. Pjemontiešu virsnieku modrību ienaidnieka plānus izjauca, bet visas viņu pūles tika veltītas Turīnai, kuru maršals draudēja aplenkt. Ja viņš ieņemtu šo pilsētu, tad būtu zaudēts viss. Tāpēc to nocietināja, apgādāja ar pārtiku, apbruņoja tanī visus, ko vien tik varēja apbruņot. Tas viss radīja nepārtrauktu kustību, maršēšanu un manevrēšanu.