Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Ko lai dara! Es esmu nēsājis mazo pīni, un tas iespiežas dvēselē.

Tas, kas tika norunāts, tika arī izdarīts: Savojas prinči ieņēma Embrīnu

un Gijastru. Kauja bija sīva: tur daudz krietnu vīru tika zaudēts, Komersī princi ķēra viena lode un izsita viņam trīs zobus, par ko tas ļoti noskuma.

— Mani vislabākie trīs, — atkārtoja viņš, — pārējie izkritīs paši no sevis… Un, nu, lūdzu, tur jums būs skaists, elegants bezzobis!

Princis Eižens tika kontuzēts kaujā blakus Viktoram Amede, kas no tās iznāca sveiks un vesels. Pēc šīs pirmās uzvaras, prinči ieņēma Gapu gandrīz vai bez neviena zobena cirtiena. Viss norisinājās ļoti labi. Tika uzsākta gatavošanās gājienam uz Lionu caur Sisleronu un garām Eksai. Provansu bija pārņēmušas tādas bailes, ka, drusciņ pasteidzoties, varēja mērķi sasniegt drīz nekā spētu ierasties palīgspēki. Tādā gadījumā Francija būtu bijusi uzvarēta. Tad būtu iespējams noslēgt mieru ar noteikumiem, kurus varētu diktēt. Bet augstākā vara to negribēja un saulei vēl nebija pienācis laiks nobālēt…

Kādu vakaru, pēc nogurdinoša' gājiena nonākot mazā ciemā, Savojas hercogs sūdzējās par stiprām galvassāpēm, kas viņu esot mocījušas jau visu dienu. Viņš likās gultā cerībā, ka miegā slimība pāries. Bet tad sākās stiprs drudzis un naktī kļuva skaidri redzams, ka tās ir bakas.

Apjukums bija liels. Ko darīt? Kas notiks, atrodoties ienaidnieka zemē un saslimstot ar šo briesmīgo slimību, kas tik reti kādu pataupa un prasa jo sevišķi rūpīgu kopšanu?

Princis nezaudēja galvu, viņš vienīgais to saglabāja skaidru. Viņš deva pavēles, lai viss turpinātos tā, it kā viņš būtu pilnīgi vesels, nosūtīja kurjerus — vienu pie hercogienes un otru pie manis. Viņš bija parūpējies man uzrakstīt, lai es neuztrauktos un lai arī nenāku pie viņa, jo viņš nezināja, vai man tur negadītos sastapt Karalisķo kundzi un valdošo hercogieni. Pēc tam viņš nodevās valsts darbiem, uzrakstīja testamentu, pasludināja visas armijas klātbūtnē, ka ieceļ princi Eiženu par reģentu līdz sava dēla pilngadībai, abu hercogieņu izslēgšanu no pārvaldīšanas, attaisnojot ar grūtajiem apstākļiem, kas prasa stingrāku roku.

To padarījis, viņš deva jaunas pavēles, lai to nogādā drošā vietā. Pēc tam viņš vienojās ar princi Eiženu attiecībā uz armijas atkāpšanos un uzdeva princim to vadīt. Tas nebija viegls uzdevums. Te parādījās ģenerāļu savstarpējā nenovīdība, viņi gandrīz vai atteicās klausīt princim, tāpēc ka Viktors Amede esot pieļāvis lielu kļūdu, neļaujot viņiem doties uz priekšu, neņemot vērā viņa veselības stāvokli.

Bet Eižens bija spējīgs vīrs: viņš zināja, ka armija bez vadoņa tūlīt izirst un ka arī Katinā pulcina spēkus, kas viņam pienāk no visām karalistes pusēm. Viņš zināja, ka, nespējot ienaidnieku pārsteigt, gājiens nav īstenojams un ka bija vajadzējis izmantot pirmā apjukuma brīdi, ko, par nelaimi, aizkavēja hercoga slimība. Bet ja pirmais mirklis bija palaists garām, tad nevarēja būt šaubu par pašu uzbrucēju galīgu sakaušanu. Tāpēc vienīgais, kas bija jādara, bija atkāpšanās.

Zaldāti par to žēlojās tāpat kā ģenerāļi, bet viņi mierināja sevi, sacīdami:

— Nu, mēs vismaz esam atriebuši franču briesmu darbus Palatinātā, un, lai gan mēs nerīkojāmies gluži pa viņu modei, mēs tomēr paņēmām no tiem vienu miljonu lielu kontribūciju.

Un tiešām viņi bija tik daudz pielaupījuši, ka varēja redzēt kirasierus liekam pa divdesmit luidoriem uz vienu kārti. No tā visa vajadzēja atteikties un atmest izredzes vēl palielināt likmi. Viņi padevās kurnēdami. Un hercogs! Viņš bija ļoti nopietni slims. Hercogiene atsteidzās pie viņa un atrada to drusciņ labāku. Es nedrīkstēju tik tālu iet un apmelos dažu jūdžu at­tālumā, lai varētu ik brīdi saņemt jaunākās ziņas. Tas viņu bija dziļi aiz­kustinājis.

Beidzot, lai slavētas debesis, viņš izveseļojās! Es steidzos viņu atkal redzēt, tiklīdz hercogiene to bija atstājusi. Šis brīdis mums abiem bija maiguma pilns. Es biju baidījusies, ka es viņu vairs neredzēšu, un, lai gan es neizjūtu pret viņu lādu kaislīgu mīlestību, kas dzīvē iet pāri visam, tomēr es viņu tanī laikā ļoti mīlēju. Viņš man bija rādījis tikai savas sirds jauko pusi.

Viņš atgriezās Savojā un pēc tam Pjemontā, lai galīgi atveseļotos, un tiklīdz viņš jutās spējīgs turēties zirgā, viņš gribēja doties uz kaujaslauku.

Princis Eižens, kas zināmās lietās bija aukstasinīgāks, lai gan daudzās citās atkal krietni straujāks, deva viņam padomu neielaisties izšķirošajā kaujā. Varoņi vērtē viens otru. Princis bija novērtējis Katinā un atzinis viņa spējas. Viktors Amede, personīgi izcili drošsirdīgs, drīzāk bija liels politiķis, nekā liels karavadonis. Viņš brīnišķīgi prata vest sarunas, bet kaujas laukā viņam trūka tā drošā, asā skatiena, kāds bija viņa slavenajam brālēnam.

Ienaidnieks bija atmaksas veidā nodedzinājis vienu no hercoga namiem, kas saucās Venerija, un otru namu marķīzam Sentomasam. Viktors Amede redzēja ap sevi visu sabrūkam, viņam gribējās visam reiz darīt galu. Kampaņas beigās, kas noslēdzās ar viņa slimību, viņš atklāja sazvērestību savās dienvidu zemēs — visur bija nodevība. Detesē, franču komandants Piņerolā, bija uzpircis nodevējus, tas viss kopā bija par daudz vienai reizei.

Ak, kāda neveiksme! Tās bija pavisam kas cits nekā Stafarda! Katinā rokās bija nūja, kā to jokodamies teica princis Eižens, un mūsu pleci bija tie, kas saņēma tās sitienus. Princis nevarēja to ilgāk izturēt un runāja par Itālijas atstāšanu. Un viņš tiešām aizceļoja uz Vīni, lai tur izprasītu mazu palīdzību. To mums vēl deva, bet vienlaikus lika manīt, ka mēs esam sakauti un ka esot diezgan grūti vienmēr upurēt naudu un cilvēkus, negūstot nekādus panākumus.

Karaspēks apmetās pirms Kasālas. Ļoti svarīgi bija atgūt šo pilsētu. Tā mazliet aizstāvējās un tad tās gubernators Kreso padevās. Katinā. i nepa­kustējās, lai sniegtu viņam palīdzību: lai gan viņš to varēja un tad sa­biedroto armija būtu bijusi pagalam. Bet princis, izšķīries par izlīgšanu ar Franciju, lai paglābtu savu kurnošo tautu un neļautu ilgāk Savoju pārvērst par kaujas lauku, uz kura tiek izcīnītas citu intereses, bija jau uzsācis slepenas sarunas, lai beidzot izkļūtu no strupceļa, kurā citi to bija nove­duši.

Viņš par to ne ar vienu nerunāja, izņemot mani un dažus uzticamus tuvākus draugus. Katinā, kas bija saņēmis karaļa instrukcijas, pieņēma delegātus, pareizāk — delegātu, un ar to vienojās, ka Kasala tiks aizstāvēta tikai daļēji, lai iegūtu laiku sarunām, un ka to nodos, tiklīdz viss būs izlemts.

Noteikumi bija tādi, ka nu Kasālai jābūt noslaucītai no zemes virsas un tās vieta jāatdod Mantujas hercogam, kam tā piederēja pirms viņa nekrietnās rīcības. Tas bija viņa vienīgais ieguvums šai lietā: tā nu ir, ka šinī pasaulē Die.va taisnība ir bieži labvēlīga tiem, kas to nemaz nepelna. Un tas rada cerību citos.

Baumas par Savojas hercoga nodomiem sāka izplātīties un princī Eiženā tas radīja nemieru, jo viņa naids nevarēja norimt. Viņš nelika to manīt, bet sāka slepeni novērot hercoga soļus, lai tiem pēc iespējas darbotos pretī.

Viktors Amede to pamanīja un bija ļoti neapmierināts. Tomēr viņš vēlējās redzēt franču pārstāvjus, kam būtu vajadzīgas pilnvaras, lai varētu galīgi vienoties. Ļaut tiem ierasties Turīnā nevarēja ne domāt. Viņš izgudroja svētceļojumu uz Svētās Dievmātes baznīcu Loretē. Arī tas viņa brālēnam bija nepatīkami.