Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— O, patiesi, monsieur, — viņa atbildēja ar vispievilcīgāko smaidu, — es neesmu vairs bērns, jūs to man esat mācījis: es esmu princese, kurai lemts skaistākais Eiropas tronis un no šā brīža man sava vieta ir jāsagatavo, lai vēlāk to saņemtu lādu, kādu es sev to vēlos, un lai tanī ar godu varētu savu uzdevumu veikt.

Viņa to izteica ne tā kā papagailis, kas atkārlo iemācīto stundu, bet gan kā persona, kas zina, ko viņa runā, un apzinās tā svarīgumu un kas vēlās to likt saprast arī citiem.

— Un jūs labi iegaumējiet, ko es vēl vakar jums teicu attiecībā uz Mentenonas kundzi! Par viņas attiecībām ar karali, attiecībām, kuras baznīca ir legalizējusi, bet kas nepatīk viņa ģimenei un jo sevišķi monsiņjoram. Jums nāksies sastapties kā ar vieniem, tā ar otriem. Tomēr…

— Svarīgākais šinī brīdī ir karalis un Mentenonas kundze. Viņi ir tie, kurus jāiekaro, un tas nemaz nav tik grūti.

— Vai tiešām?! Kā jūs to panāksit? — iebilda Savojas hercogs, ap­mierināti smaidīdams.

— Ak, Dievs, monsieur, Francijas karalis ir pieradis pie savas varenības, pie citu padevības, pie zināmas bijības, kura viņu izolē. Es esmu pārliecināta, ka viņš garlaikojas, jo viņš nav vairs jauns, vai ne, manu tēv? Un viņš nožēlo, ka nav vairs tāds. Es tam kavēšu laiku, es ar viņu apiešos tā, it kā mūs nešķirtu daudzi gadi. Es pār viņu iegūšu noteikšanu it kā pa jokam. Tai viņš nepretosies, un vēlāk tā izvērtīsies par nopietnu. Es esmu paturējusi prātā visu, ko jūs man esat ieteicis un stāstījis. Tāpēc man būs viegli nekļūdīties, esiet bez rūpēm!

Princis mani uzlūkoja. Es biju pārsteigta, redzot tādu pat paļāvību un tādu saprātu.

— Un kā ar Mentenonas kundzi?

— A, ar viņu ir citādi. Skarona atraitne neizturas kā Viņa Majestāte Ludviķis XIV, lai gan viņai par tādu jāizliekas. Viņai nekad nebūs ne jausmas par to, ka es to skaronādi zinu, un es jums apsolu, monsieur, pret viņu izturēties ar tādu sirsnību un godbijību, ku droši vien viņa iedo­māsies sevi par manu vecmāmiņu.

— Jums viss jāsasniedz un jānokārto rotaļājoties. Šie ļaudis tur būs jūsu lielās lelles, kam lemts vēlāk pārvērsties par jūsu darbarīkiem. Neizlaidiet nekad no prāta, ka Turīna jums jāaizmirst un jākļūst par francūzieti. Citādi jūs tanī zemē nekad un nekā nepanāksit.

— Manu tēv, jūs ar Franciju taču vairs nekarosit, vai ne? — viņa jautāja ar tādu šķelmīgu izteiksmi, ka es biju pavisam aizrauta.

Cik daudz bija izteikts šajos deviņus gadus vecā bērna vārdos!

— Nē, manu meit, ja Francija man karu nepieteiks vai nepiespiedīs mani to pieteikt. Par neko nevar atbildēt, ja runa ir par valsts interesēm.

— Tādā gadījumā, monsieur, lai nekad jūsos neredzētu ienaidnieku, es vienmēr mēģināšu atcerēties, ka jūs esat mans tēvs.

Un, apskaujot ar abām rokām tēva kaklu, viņa to apkampa ar tādu maigumu, piemīlību un sirsnību, ka nebija iespējams par to nesajūsmināties.

— Un man, — es viņai jautāju, — vai man arī jūs ierādīsit kādu mazu stūrīti jūsu atmiņās?

— Lūdzu, mazu stūrīti manā sirdī, madamel Jūs esat mana tēva draudze­ne, viņa tuvākā biedre. Bieži jūs izgaisināt viņa bēdas, ko tam sagādā neveiksmes valstī. Jūs viņam atgādināsit par mani, kad es šeit vairs nebūšu. Kā es jūs varētu nemīlēt?

Šī apbrīnojamā princese vienmēr atrada īsto vārdu. Viņai vēl arvien bija katram brīdim piemērots skatiens, piemērota kustība. Nekad es nesa­mierināšos ar viņas zaudēšanu, ko Francija un Savoja vienmēr nožēlos.

Es lūdzu man atļaut viņu apkampt.

— Madame, — viņa sacīja, — tas notiek no visas sirds! Es vēl to drīkstu darīt, šeit starp mums, bet drīz man vajadzēs rēķināt un apsvērt, kam es varēšu šo godu atļaut. Francijas galmā tā ir grūta lieta. Hercogienes un dižciltīgās dāmas nekad man nepiedotu, ja es būtu izšķērdīga ar saviem glāstiem. Ak, es to zinu ļoti labi. Un es to darīšu ar jo lielāku uzmanību, jo pati drīz gribu kļūt pārāka par šādām goda dāmām. Tagad nav runa par godu, šeit ir īsta patika, un man nav vajadzīga neviena cilvēka atļauja.

Tā runājot, viņa saņēma manu galvu un vairākkārt mani skūpstīja, pa pusei raudādama, pa pusei smiedamās, tīksminādamās par savām bēdām un lūgdama mani daudz runāt par viņu ar tēvu tad, kad viņas vairs še nebūs.

Pēc tam viņa novilka no savas rokas ļoti skaistu aproci un aplika to man. Šinī aprocē bija viņas pašas ģimetne, kā arī prinča un Karaliskās kundzes ģīmetne, kurām visapkārt bija jauki briljanti.

— Valkājiet to mīlestībā uz mani un uz viņiem, madame… mana dārgā draudzene! Un nešķirojiet mūs nekad jūsu draudzībā!

Man neticētu, jo tas viss liekas pārāk neticami tik jaunam bērnam, ja nebūtu visu laikabiedru liecības, kas manu stāstu apstiprina. Viss Francijas galms, tāpat arī Savojas galms ir pazinis šo jauko princesi. Viņu redzēja piedzimstam, redzēja augam, redzēja mirstam, ak vai — mirstam jau div­desmit sestajā dzīvības gadā, kā to viņai bija pareģojusi kāda zīlētāja Itālijā, kad tā vēl bija pavisam maza.

Princeses aizbraukšana bija ļoti aizkustinoša. Hercogienes lēja karstas asaras, arī hercogs raudāja. Atgriezies Turīnā pēc tam, kad bija pavadījis savu meitu līdz pirmai pasta stacijai, viņš ieslēdzās ar mani. Sistēmas princesei ar vēl vienu dāmu un marķīzu de Promero vajadzēja Viktoriju pavadīt līdz Labā kaimiņa tiltam, lai tur viņu nodotu Līdes hercogienes un Francijas sūtņa rokās. Tur ieradusies, augstā ceļiniece brītiņu atpūtās kādā mājā, kas viņai bija sagatavota Savojas pusē. Tilts jau atradās pilnīgi Francijas pusē. Pie uzejas viņu sagaidīja Brijenas grāfs un dāmas, kuri to aizveda uz citu mājvietu, sagatavotu no Francijas puses, kur viņa palika divas dienas. Itālieši, kas viņu līdz šai vietai bija pavadījuši, tagad to atstāja. Viņa no tiem šķīrās bez nevienas asaras. No savas zemes to neviens vairs nepavadīja, vienīgi istabene un ārsti. Un arī tiem Parīzē nebija lemts palikt viņas tuvumā, viņiem Viktorija bija jāatstāj saskaņā ar nolīgumu, tiklīdz viņa drusciņ būs apradusi ar franču pakalpojumiem. Franču valodu viņa pārzināja pat yarbūt labāk nekā savējo.

Tūlīt pēc atbraukšanas viņai tika ierādīts stāvoklis un tā saņēma pago­dinājumus, kādi pienāktos Burgundijas hercogienei tā, it kā laulības jau būtu bijušas noslēgtas. Viņas tēvs par to bija karalim bezgala pateicīgs: pa­rasti tā nenotika, un citām princesēm ir bijis viņu ceļojuma laikā jāpiedzīvo tūkstoš etiķetes grūtību. Savojas hercoga meita gandrīz vai apjuka: viņa, kura nemīlēja sevi ierobežot un kura tomēr pie tā, kas viņai pienāktos, turējās vairāk kā pie dzīvības.

Savojas Adelaida paveica visu, ko bija solījusi, un pat vēl vairāk, jo jau pēc pirmās satikšanās ar karali viņas iespaids uz to bija nodrošināts… Bet, diemžēl, tas pagaidām neietilpst manā stāstījumā. Varbūt vēlāk man būs izdevība pie tā atgriezties.

Kad princese bija aizceļojusi, atsevišķu sarunu gaita tika atjaunota, un uz Risvikas un Karlovicu līgumiem, kas pēc kārtas tika celti priekšā visiem sabiedrotajiem, drīzumā atradās visu paraksti. Pēc šā gadījuma Savojas hercogs bija kļuvis par neskaitāmu pārmetumu mērķi: viņu atklāti apvainoja nepastāvībā, un ka viņš pārdodoties tam, kas vairāk solot.