Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Es katru brīdi gaidu atsaukšanu, — piebilda maršals, — es esmu par to jau ticis brīdināts, mani Versaļā pavisam neieredz. Bet no jums, monsieur, tur baidās. Jūs tur apsūdz un ceļ pret jums aizdomas bez mitas. Es neizpaužu nekādu noslēpumu, jums to stāstot, un bez tam, lai rīkotos saskaņoti, tad jāzina visa patiesība, kādā stāvoklī mēs esam. Es nezinu, kas no tā visa iznāks.

Katinā bija visādā ziņā ievērojams un cienījams vīrs. Viņš ne ar ko nežilbināja, viņa izturēšanās nebija patīkama un, kas attiecas uz mani, tad es ne pavisam nevarēju ar to būt mierā. Viņš nāca pie manis sabozies un runāja visu laiku ar mani kā ar Delvinas jaunkundzi un nevis kā ar grāfieni Deverī un jau galīgi ne kā ar Savojas hercoga metrcsi. Viņš nekad nevienai metresei negribēja savā zemē pielabināties. Lūk, kas viņu pazu­dināja, un viņš to zināja.

Katinā atgriezās pie savas armijas, bet nedēju vēlāk viņš tika atvietots.

Ja es saku, atvietots, tad šis vārds nav gluži precīzs: Katinā netika vēl atcelts, bet viņam tika piekomandēts formāli kā palīgs, bet īstenībā kā priekšnieks maršals Vilroā, kuram tanī laikā jau bija bijušas diezgan nopietnas sadursmes ar princi Eiženu.

Es šinī vietā nevaru atturēties, neaprakstījusi sīkāk maršalu Vilroā, par kura drošsirdību un spējām Francijai un Savojai bija tik daudz jāpateicas.

Es viņu jau labi pazinu vēl pirms manas precēšanās. Tad viņš vēl bija ļoti skaists. Viņš bija bijis viens no pēdējiem galantajiem kavalieriem, viens no Francijas galma zelta jaunatnes visvairāk aplidotajiem švītiem, viņu tad sauca Burvīgais. Tanī laikā viņam piederēja visas skaistās galma dāmas un divas vai trīs reizes par mīlas dēkām viņš tika izraidīts uz savu Lionas provinci. Viņš bija audzis kopā ar karali, kura audzinātājs bija viņa tēvs. Šis apstāklis nodrošināja viņa stāvokli, nemaz neņemot vērā arī Mente­nonas kundzes labvēlību.

Vilroā, kad viņš tika atsūtīts pie mums, nebija vairāk nekas kā Ventadūras kundzes novecojies mīļākais, bet viņš sevi vēl arvien iedomājās par burvīgo. Viņš bija tā pieradis uzvarēt, ka jutās drošs par savām uzvarām un laimi, tāpat kā tas dažreiz notiek ar skaistām sievietēm. Viņš iedomājās triumfēt prinča Eižena un visu sabiedroto acu priekšā. Viņš bija švaukstīgs un par visu pats ar sevi apmierināts. Stūrgalvīgs tas bija kā muļķis, lai gan tāds viņš bija pa pusei, un kopumā tas bija visneno­zīmīgākais ģenerālis, kāds tanī laikā Francijā vispār bija.

Ģērbās tas nevainojami, noteicot modi kā viens jauns sinjors, un viņš bija tā pārliecināts par savas personas vērtīgumu, ka neturēja par vajadzīgu būt uz kādu greizsirdīgs.

Protams, viņa pirmā vizīte bija pie manis. Viņš nebija tik nejūtīgs mīlas lietās kā Katinā, citādi tas nekad nebūtu skatījies spogulī. Viņš man izteica daudz komplimentu un apgalvoja, ka esot skaistāka par visām Francijas galma dāmām un ka mana atgriešanās tur saceltu briesmīgu satraukumu.

— Bet, — viņš piemetināja, — es saprotu, jūs nekad tur neatgrie- zīsities: šeit jūs esat karaliene. Tāda jūs būtu visur, bet šeit jūsu valstība atrodas starp krāšņām puķēm un mūsu ledainais klimats neko nespētu piedāvāt jums, kas varētu sacensties ar to maigumu un smaržām.

Šis ir mazs piemērs no hercoga Vilroā sarunu stila. Un tālāk nāks viens otrs piemērs, kas raksturo viņa taktu. Kas attiecas uz viņa spējām, tad „no tās vēl redzēsim paraugus," kā to teica mazais 2ans „Prāviniekos".

Pret Savojas hercogu viņš no paša sākuma nostājās kā pret sev līdzīgu un ieturēja familiāru toni, kas vēl jo vairāk bija sajūtams tāpēc, ka pret Karalisko kundzi un pret valdošo hercogieni, kas, kā zināms, piederēja pie Francijas valdošā nama, viņš izturējās ar vislielāko godbijību.

Kādudien Savojas hercogs, atrazdamies pie armijas visu ģenerāļu un tur esošo dižciltīgo vidū, sarunājoties atvēra savu tabakas kārbiņu. Viņš grasījās paņemt no tās vienu šķipsniņu, kad Vilroā kungs, kas stāvēja blakus, bez ceremonijām izņēma «tam tabakas kārbiņu no rokas, iebāza tanī pēc sava paraduma visus pirkstus, un pēc tam mierīgi atdeva viņa augstībai. Viktors Amede dusmās piesarka, tomēr nekā neteica, mierīgi izbēra visu tabaku uz grīdas un pasauca vienu no saviem apkalpotājiem, lai tas pasniegtu viņam citu tabaku. Viņš pat sarunu pārtrauca ar vienu vienīgu vārdu:

— Tabaku!

Vilroā palika kaunā.

No ierašanās dienas viņš visos pasākumos, kādus Viktors Amede gribēja uzsākt, radīja šķēršļus.

Ja princis teica: „Es esmu virspavēlnieks," tad Vilroā atbildēja: „Man ir karaļa rīkojums." Tāds viņam tiešām bija un to viņš pierādīja.

Var iedomāties to nejēdzību! Katinā un Savojas hercogs, abi vienlīdz spējīgi, bija padoti šā papes ģenerāļa kaprīzēm un iedomām. Nav nekāds brīnums, ka augstam princim, kāds bija Savojas hercogs, bija ļoti smagi Šādu jūgu nest un ka viņš vēlējās pie pirmās iespējas no tā atbrīvoties.

Tādos apstākļos notika kauja pie Ciāras. Jāatzīstas, ka princis vēlējās gan uzvaru armijām, bet neveiksmi Vilroā, kas nebija lāga saskaņojams. Kad viņš ieradās pie armijas, princis Eižens, kas nekad neaizmirsa parādīt ārējo cienību, atsūtīja sveicienus kā sava nama vecākajam. Tanī pašā laikā viņš tam uzdāvināja jaukus turku zirgus, kuri princim Eženam vēl bija no Zantes. Hercogs atsūtīja divus no tiem man izbraukšanai, par ko herco­gienes bija ļoti sašutušas.

Šī kauja pie Ciāras tika zaudēta Vilroā vainas dēļ, kas to bija iesācis pretēji Viktora Amede un Katinā dotajam padomam. Princis tur cīnījās varonīgi, izsaucot ienaidniekā apbrīnu par savu drošsirdību, par kuru princis Eižens izteicās:

— Mans brālēns Savojas hercogs labprāt gribētu, ka franči tiktu sakauti, bet šim velnam Viktoram Amede ir tik daudz cīņas spara, ka, zaudējumus gaidot, tas tomēr nevar atturēties mūs no visas sirds nepiekāvis!

Nu esmu nonākusi līdz tam brīdim, kurā Viktors Amede man deva savas piekļāvības nepārprotamus pierādījumus līdz brīdim, kad viņš tiešām mani visstiprāk mīlēja un kad, man par nelaimi, vajadzēja pārliecināties, ka turpretī man pret viņu, ir vairāk atzinības nekā mīlestības jūtas.

Princis ēda pie manis pusdienas gandrīz vai ik dienu, bet vakariņās viņš ieradās vienmēr un ēda to izcilāko personu, galminieku un viņam patīkamo ģenerāļu sabiedrībā, ko mēs pie manis varējām sapulcināt.

Sievietes es nelabprāt pacietu un tās varēja piedalīties tikai pēc stingras izlases. Sievietes cita citu vispār ne visai ieredz, un jo sevišķi tā ir galmā. Vēlēšanās piedalīties šajās vakariņās bija ļoti liela un tika izmēģināti visi līdzekļi, lai varētu uz tām pie manis iekļūt. Bet es biju pietiekami uzmanīga un varēja ierasties tikai mani draugi.

Vienvakar pavisam negaidīti Savojas hercogs lika man paziņot, ka nebūšot: viņu esot aizturējusi Karaliskā kundze, kas ielūgusi kādu vecu dāmu, viņa bijušo audzinātāju, kura dzīvoja Šamberī un kura speciāli izsaukta, lai to redzētu.

Es biju tik sliktā garastāvokli, ka es visus cilvēkus aizsūtīju prom un pie vakariņu galda sēdos viena, lai ēstu kādu franču ēdienu, ko es kopā ar hercogu nelabprāt ēdu. Dusmīga es ieēdu vairāk nekā parasts. Tad es apgūlos un tūdaļ aizmigu. Vēl bija diezgan agrs. Ap pusnakti es pamodos no briesmīgām sāpēm. Likās, ka manas iekšas tiek plēstas pušu. Es vispirms pasaucu kalpones — francūzietes, jo tikai viņām cs uzticējos — un, atceroties mazā Mišona brīdinājumu, sāku kliegt, ka esmu saindēta.