Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Piesargies, — viņš sacīja hercogam, — esmu jūs jau brīdinājis, ka es jums sekoju vairāk nekā Katinā.

Princis Eižens runāja par to brīvi, pēc patikas. Viņa dvēseli nekas ne­spieda, viņam nebija arī bērnu un ģimenes ko uzturēt; viņa intereses un visdziļākās jūtas vilka to pie ķeizara.

Spēli tātad vajadzēja turpināt līdz galam, kamēr būs panākta galīga vienošanās un parakstīts līgums, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies un pēc kura ilgojās visa zeme.

Viktors Amede devās uz Loretu, par iemeslu minēdams solījumu, kuru viņš esot devis savas slimības laikā. Viņš gāja viens, gan ar pietiekami lielu skaitu kalpu, bet bez hercogienes, bez manis, bez galminiekiem — kā īsts svētceļnieks. Tur viņš sastapa pāvesta, Venēcijas un Francijas pārstāvjus. Tika iztirzāti miera līguma noteikumi, un tas notika tādā slepenībā, ka pat vislielākie spiegi nekā nespēja uzzināt. Sanāksmes notika naktī, kāda veca priestera istabā, kas atradās pie svētās kapličas. Priesterim nebija ne jausmas par to, kas tiek runāts. Viņš domāja par kāda sevišķi īpatnēja solījuma pildīšanu. Sarunas notika franču valodā, un viņš nekā nesaprata.

Lieta bija sākusies jau Turīnā ar to, ka hercogu mēģināja maldināt, ziņojot viņam par karaļa Viļuma nāvi, kam neizbēgami vajadzēja novest pie apvienības sairšanas un radīt lielas jukas sabiedroto vidū. Viņš zināja, ka šī ziņa ir nepatiesa, bet tad viņš bija tik tālu ielaidies, ka savu tautu labā viņš vairs nevarēja atkāpties. Tāpēc Loretā viņš visu pabeidza. Līgums tika parakstīts…

Noteikumi bija šādi.

Piņerolu, visus tās nocietinājumus un Perūzas pili vajadzēja nojaukt, tāpat kā tas bija noticis ar Kasālu, un zeme bija jāatdod Savojas herco­gam.

Princis atguva atpakaļ savā valdīšanā visas tās vietas, kuras franči viņam bija atņēmuši kara sākumā.

Burgundijas hercogam, Francijas mazdēlam, bija jāprec Savojas Adelaida, Viktora Amedes vecākā meita.

Turpmāk Savojas sūtņi Francijā tika nolikti vienādā stāvoklī ar karaļa ministriem.

Beidzot hercogs pievienoja savus spēkus Ludviķa XIV spēkiem un neka­vējoties viņam bija jādodas uz Milānas zemi, lai piespiestu ķeizaru un Spāniju atzīt Itālijas neitralitāti, ko tādā gadījumā atzītu arī Francija.

Šis līgums, kas bija tik izdevīgs sakautajam un neveiksmi cietušajam Savojas hercogam, rādīja, ko viņš būtu ieguvis no karaļa, ja tam būtu izdevies īstenot savus iekarošanas plānus, un cik augstu tika vērtēta sa­vienība ar viņu. Viņa meitas precības bija jo sevišķi svarīgas un uz tām viņš visvairāk pastāvēja. Doma, ka viņa būs Francijas karaliene, viņu apmieri­nāja vairāk par visu.

— Pirmais Eiropas tronis, dārgā grāfieni — viņš man sacīja. — Un ņemot vērā, kas izveidosies no šā bērna un ko man stāstīja par Burgundijas hercogu, viņiem būs lieliska valdīšana, kurā viņa ņems tikpat lielu dalību kā viņš. Viņa dosies pie Francijas galma tikai pēc tam, kad es viņu būšu pienācīgi instruējis, un es atbildu par to, ka vēl pirms sešiem mēnešiem viņa tur būs noteicēja.

Viktoram Amedem bija ļoti nepatīkami paziņot princim Eiženam par līguma noslēgšanu.

— Viņš domās, ka es esmu viņu piemānījis. Viņš uzskatīs manu piespiesto noslēpumainību par nodevīgu viltību. Tas viss mani ārkārtīgi sāpina. Es ļoti mīlu savu brālēnu. Es labprāt gribētu, lai mums abiem būtu tās pašas vajadzības, tie paši ieskati, tās pašas nepieciešamības. Bet, par nelaimi, Savojas nama vecākajam ir arī vēl citi pienākumi, nevis tikai kalt savu laimi. Man jau tā ir gatava un to vajag saglabāt. Tas ir visgrūtāk, ja Ludviķis XIV ir ienaidnieks.

Tika norunāts, ka man jāuzņemās šis uzdevums. Princis bieži mani apmeklēja. Viņš pret mani izjuta zināmu draudzību, kuru nemazināja pat viņa dusmas uz hercogu. Mēs vēl šodien apmaināmies vēstulēm. Es liku lūgt viņu atnākt pie manis un tad ar vislielāko saudzību paziņoju viņam notikušās pārmaiņas viņa augstības nodomos. Eižens trakoja kā vulkāns, bet es to biju gaidījusi. Viņš kliedza, ārdījās, lādējās — kas ar viņu bieži notika, turklāt visvairāk vācu valodā. Viņš pat aizrāvās līdz dažiem apvainojumiem. Es ļāvu viņam runāt, apņēmusies to nomierināt, tiklīdz, viņš būs spējīgs mani uzklausīt. Bet viņš man neļāva pie tā tikt.

— Madame, es jūs atstāju, es tūlīt sakravāšu savas ceļasomas un atgrie­zīšos Vīnē, lai ziņotu par šo nodevību. Kas attiecas uz manu brālēnu, tad vēl pirms manas aizbraukšanas viņš dabūs zināt, kā es par to domāju.

Viņš aizgāja no manis satracināts, sameklēja savu draugu Komersī princi un iekaisa vēl vairāk, redzēdams šā jaunā cilvēka sašutumu. Starp šiem varoņiem bija modē Ludviķi XIV nonievāt, par to pastāvīgi zoboties un pat nicināt. No viņu puses man tas likās pārspīlēti un pat mazliet smieklīgi. Komersī princis kliedza vēl skaļāk nekā Eižens. Pēdējais vairs negribēja savu brālēnu redzēt. Viņš tam uzrakstīja vēstuli, kuru vēlāk ļoti nožēloja, vienu no tām vēstulēm, kas starp svešiem prasa pēc asinīm, bet kuru šajos apstākļos vecākais jaunākajam tikai augstsirdīgi piedeva.

Komersī princis izdarīja labāk — viņš nosūtīja princim kārti pēc visiem likumiem — sapiparotu ar tādiem izteicieniem, pie kādiem Savojas suverēnais hercogs nebija pieradis. Nu savukārt dusmas pārņēma Viktoru Amedi un, aizmirstot to, kas viņš ir, savus prinča un tēva pienākumus, viņš lika atbildēt Komersī princim, ka viņš to pagodinās ar divkauju.

Hercoga kambarsulainis, par spīti sava kunga aizliegumam, galīgi sa­traukts atskrēja pie manis, lai mani brīdinātu. Es zināju, ka tas būs veltīgi zaudēts laiks, ja es mēģināšu hercogu pierunāt. Es aizsūtīju pēc marķīza Sentoma un pastāstīju viņam visu, kas noticis, piebilstot, ka viņš vienīgais var novērst šo neprātu.

— Atgādiniet Viktoram Amedem, ka viņam ir ģimene un pavalstnieki, par kuriem jārūpējas, un neļaujiet viņam kā draiskulim zēnam vieglprātīgi

Bet viņai bija visskaistākās, visizteiksmīgākās acis pasaulē, brīnišķīgi kastaņbrūni mati un uzacis veidotas kā pati pilnība. Tur slēpās visa viņas būtnes pievilcība. Viņas āda bija balta un svaiga. Galviņu viņa turēja graciozi, galanti, majestātiski, tiešām aizraujoši. Viņas skatiens saistīja un pievilka; viņas smaidam nebija līdzīga; viņa patika tūkstoš reiz labāk nekā vislielākās skaistules. Un es, kuru jaunībā uzskatīja par apskaužamu skaistuma paraugu, labprāt būtu mainījusi savu izskatu ar viņu. Viktorijai pieaugot, viņas figūra kļuva stalta un daiļa kā reti kādai sievietei. Viņas mazliet palielinātais kāksis to neizķēmoja, pat otrādi; viss, kas citu būtu padarījis neglītu, viņas daiļumu vēl pavairoja. Viņas krūtis, drusciņ paceltas, likās bija veidotas kā antīkai marmora statujai.

Pienāca viņas aizceļošanas brīdis. Iepriekšējā vakarā viņa atnāca, lai kādu stundu pavadītu pie manis. Hercogs jau bija klāt un gribēja man parādīt šīs mazās meitiņas apķērību un veiklību. Viņš ar to runāja par Francijas galmu, par to, ko viņš tai bija licis šinī ziņā iegaumēt, un ar neaprakstāmu izbrīnu es redzēju nākamo Burgundijas hercogieni, attīstot plānus un nodomus, kas bija tiešām veca, galma intrigās* norūdīta diplomāta cienīga.

— Jūs neesat neko aizmirsusi, mana dārgā, — sacīja viņai princis, — jūs zināt, ka jums ir jāsāk vispirms ar karali, pēc tam ar Burbonas hercogu un ar Mentenonas kundzi.