Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Mēs bijām nomākti līdz. pēdējai robežai: Montmeilana pēc varonīgās aizstāvēšanās, pēc briesmīgās badošanās, pēc trīsdemit trīs dienu ilgām cīņām tranšejās bija spiesta padoties. No tā laika Savoja pieder frančiem.

Konī tomēr tika paglābta. Pēc grāfa Berneco, kas, kā jau teikts, tanī ieveda trīs pulkus, grāfs Kosta savukārt ielauzās tajā un pēc viņa grāfs Kareto. Abi tie nāca ar jauniem palīgspēkiem un veicināja aplenkto atbrī­vošanu. Sievietes, bērni, garīdznieki, mūki un sirmgalvji — visi sacentās pilsētas aizstāvēšanā. Četri tūkstoši franču palika guļot pie pilsētas mūriem, bet pārējie tomēr neatlaidās, un ja princim Eiženam nebūtu ienācis prātā tos maldināt ar nepatiesu ziņu par milzīgiem palīgspēkiem, tad droši vien viņi nebūtu atstājuši kaujas lauku tā, kā to tagad izdarīja.

Pēc aplenkuma izbeigšanas hercogs gribēja šo pilsētu apmeklēt un prasīja, lai es viņu pavadot. Par hercogieni netika runāts ne vārda, it kā viņa nekad nebūtu eksistējusi. Un tā es savās vīriešu drēbēs devos līdzi viņa augstībai. Tas gan bija diezgan riskanti: ienaidnieka karapulki vēl arvien bija tuvumā un izgāza savu naidu kā vien varēdami. Virzoties uz priekšu, mēs atradām šo nelaimīgo zemi, jo tālāk, jo vairāk izpostītu, un šis skats plosīja mūsu sirdis.

Mēs satikām bēgošus zemniekus, kas, pazīdami savu valdnieku, metās pie viņa kājām un slacīja tās asarām.

— Ak, monsieur, ak, monsieur, apžēlojies par mums, visu mums atņēma!

— Ko darīt, mani bērni, — atbildēja princis, raudādams līdz ar vi­ņiem, — tā nav mana vaina, Dievs ir mans liecinieks un, ja būtu vajadzīgas tikai manas asinis, lai jūsu ciešanas varētu atmaksāt, es ar tām neskopotos. Bet, lūk, tas ir vienīgais, ko es varu… Ņemiet, ņemiet!

Un viņš izbēra viņu priekšā savu naudas maku, kas bija pilns ar zeltu. Tad, pārraujot Marijas pasludināšanas ordeņa ķēdi, ko viņš nēsāja ap kaklu, viņš zemniekiem izdalīja tās gabalus.

Tas izraisīja sajūsmas un mīlestības apliecinājumus, pie kuriem viņš bija pieradis, jo viņa tauta to dievināja.

Šāda veida skati atkārtojās bez mitēšanās. Tie mani aizkustināja tāpat kā viņu. Mēs kopā izstaigājām Turīnas ielas un apskatījām ciemus, cik vien to mums ļāva ienaidnieka tuvums. Ar manu klātbūtni visi bija apraduši, un neviens to vairs neievēroja.

Vienreiz tomēr es piedzīvoju diezgan dziļu saviļņojumu. Es satiku labo abatu Ptī, kas, atgriezies savā abatejā, kopā ar manu mazo Mišonu nesa svētos sakramentus kādam slimniekam. Es viņus nebiju redzējusi kopš manas celšanās vai kopš manas kaunā krišanas — kā jums labāk patīk.

Es dziļi nosarku un novērsu seju. Liekas, ka viņi nebija mani pamanījuši.

Cienījamais pāters šajos grūtajos laikos pilnīgi uzupurējās šavā labsirdības un labdarības darbā. Viņu redzēja visur, kur tik vien viņa klātbūtne varēja nest kādu mierinājumu vai palīdzību.

Mans Mišons, kas jau bija sagatavojies iesvētīšanai, palika vēl arvien tāpat kā agrāk — mazais Mišons.

Viņš auga maz un saglabāja savu kora zēna seju un izturēšanos. Viņa bērnišķīgie sejas panti nemainījās: jo vecāks viņš kļuva, jo vairāk es par to biju pārsteigta. Es esmu pārliecināta, ka ja negadītos katastrofa, kas to pārvērstu vienā rāvienā, tad cik vecs viņš arī nebūtu, tas vienmēr izska­tītos pēc divdesmit gadus veca. Nav šaubu, ka šīs priekšrocības dēļ daža laba sieviete viņu apskauda.

Šis briesmīgais karš turpinājās jau divus gadus. Hercogs viens pats tanī bija zaudējis vairāk nekā visi pārējie sabiedrotie kopā. Viņš tomēr nemaz nenožēloja, ka bija to uzņēmies, jo runa bija par viņa kroņa godu. Turpretī Ludviķis XIV, neskatoties uz savām uzvarām, izjuta, ko ir vērts tāds pretinieks. Viņš arī nojauta, ka izdevīgāk ir to pie sevis saistīt nekā atgrūst līdz pēdējam. Tāpēc viņš lika uzrakstīt vienu no savām slavenajām ģimenes vēstulēm, kurā katrs izteiciens rūpīgi apsvērts un kurās ir īsti juridiski akti.

Viktoram Amedem tika piesolīts atdot atpakaļ to, kas viņam bija noņemts: tam nodeva Piņerolu un Fenestrellu. Beidzot viņam atdeva Kasālu — pilsētu, kuru Mantujas hercogs bija pārdevis Francijas karalim, lai tur svaidītos ar balvām kurtizānēm. Kasāla, šis dārgums, pēc kura tīkoja tik daudz prinču! Tas bija ļoti vilinoši, jo sevišķi, ja vēl nāca garantijas no Šveices kantonu kungiem un no Venēcijas. Sagrauzta no kara nelaimēm, es biju par priekšlikumu pieņemšanu. Francijas slepenais sūtnis monsieur Šamberī bija saņēmis pavēli mani vispirms sastapt, ar mani saprasties un dabūt mani savā pusē — ar solījumiem vai arī ar draudiem.

Es jau biju izlēmusi: karš man likās riebīgs. Es izlietoju visus līdzekļus, lai pārliecinātu princi, bet viņš palika nelokāms. Šamberī runāja ar viņu manā klātbūtnē. Es pievienoju savas pūles viņējām, viss bija velti. Tad Francijas sūtnis lūdza hercogu piekrist vismaz neitralitātei, aizrādot, ka ja tas turēsies pie savas bruņinieciskās iedomības, viņš drīzumā paliks bez karaspēka.

— Mans kungs, — iesaucās Viktors Amede, — es piesitīšu kāju manas dzimtenes zemei un no tās iznāks zaldāti.

Šamberī vairāk nepūlējās un nākamajā dienā viņam lika nodot ar marķīzu Sentomasu oficiālu atbildi, ka viņa augstība apņēmusies dalīt savu sabie­droto likteni, vienalga, kāds tas arī nebūtu.

Princis Eižens, Ludviķa XIV personīgs un nesamierināms ienaidnieks, bija šādu lēmumu veicinājis. Viņš aizceļoja uz Vīni, par to ziņoja ķeizaram un pēdējais bija tā sajūsmināts, ka viņu atkal iecēla ģeneralisimusa godā — šoreiz ar visām tiesībām — un atbrīvoja mūs no Karafas, kurš tik daudz mums bija kaitējis. Tā jau bija puse uzvaras.

Princis staroja priekā, bet bija pilns ironijas. Viņš neuzticējās sava brālēna nodomiem attiecībā uz Franciju.

— Grāfienes kundze, — viņš man teica, — viņa karaliskās augstības sirds nav ar mums. Viņa rīcību nenosaka jaukais un godīgais naids, kā pie manis, tā ir nepieciešamība un kauns. Pēc pirmā Ludviķa XIV smaida viņš mūs pametīs.

— Bet jūs paši redzējāt, kā viņš tam pretojās, monsieur!

— Tas tāpēc, ka aiz smaida viņš saskatīja zobus. Ja nebūtu tas bijis!.. Bet jums ir labi runāt, jūs esat francūziete, jūsu nams Versaļā ir labi ieredzēts, jūsu simpātijas ir lielā karaļa pusē, jums pašai to varbūt nemaz neapzinoties, bet tā tas ir.

— Es nevēlos neko citu, kā tikai labu viņa augstībai un viņa tautai.

— Par to es esmu pārliecināts. Tikai šo labumu katrs saprot savādāk.

Pie manis manā klātbūtnē noturēja apspriedi, kurā tika nolemts, ka lai

izmantotu iegūtās priekšrocības, savukārt vajag pāriet uzbrukumā un pārvietot kaujas lauku dofina zemē.

— Lielais karalis nav paradis, ka ienāk viņa zemē, — sacīja princis Eižens, — viņš uz robežām novietojis Savu Majestāti un domā, ka par tām nevar pārkāpt, iepriekš netaisot reveransu viņa priekšā. Mēs viņam parādīsim, kā var iztikt arī bez tā.

Viņš Ludviķi XIV vienmēr sauca par lielo karali, un es nevaru attēlot to nicināšanu, ar kādu viņš šos vārdus izrunāja. Tanī bija kaut kas no priestera svētajām dusmām, un kad es par to viņam aizrādīju, viņš man atbildēja: