Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Es neteikšu, ka viņš būtu rīkojies visai veikli un būtu pratis nokārtot savas intereses. Vai viņa pienākums nespieda viņu rīkoties tieši tā, kā viņš to bija darījis?

Veids, kādā notika Burgundijas hercogienes precības, mana līdzdalība šinī lietā un izcilais stāvoklis, kādu es ieņēmu, tik ļoti kaitināja manus ienaidniekus, ka viņi vai plīsa no dusmām.

Abats Deverī bija Turīnā, kur viņš visos ielas stūros ķērca kā pūce, mani nozākādams. Viktors Amede to zināja un gribēja viņu pārmācīt, bet es tam noteikti pretojos.

Lai ko par mani teiktu, es nebiju ne cietsirdīga, ne atriebīga un, ja kāds ļaunums notika, tad tas notika neatkarīgi no manis.

Kādudien mans mazais Mišons, kļuvis par abatu, pie tam par diezgan modernu abatu, lika lūgt audienci pie manis, lai, kā viņš teica, paziņotu man kaut ko ļoti svarīgu.

Es arvien biju laimīga viņu atkal sastapt, tāpat kā labo Ptī, un liku viņiem apmeklēt galmu, cik vien bieži iespējams. Un tā vienurīt Mišons ieradās.

— Madame, — viņš sacīja, — sargieties! Pastāv nodoms jūs noindēt. Ir mēģināts uzpirkt vienu no jūsu virtuves darbiniekiem: viņš bija pie manis atnācis, lai to pateiktu, jo neuzdrošinājās jums tuvoties.

— Un kas ir šis mēģinātājs, manu mazo abat? Ja viņš ir runājis, tad viņam taču jābūt kādam vārdam.

— Tieši to nezina mans virtuves zēns, kuru sauc par Žaku un kurš jums pagatavo baložu gaļas pīrādziņus, kas jums tik labi garšo. Viņš nepazina vilinātāju, kas piedāvāja lielas naudas summas.

— Žaks ir muļķis. Līdzīgos gadījumos taču izliekas, ka priekšlikumam piekrīt, pieņem pat mazu rokasnaudu, kuru patur par pūlēm. Tad satiekas ar vilinātāju kādā drošā vietā un tur tas tiek saņemts ciet. Kur lai mēs tagad, pēc viņa domām, šo kārdinātāju saķeram? Viņa rīcības sekas nu ir tās, ka es nomiršu badā, baidīdamās nomirt no saindēšanās. Bet jādomā, ka šie necilvēki grib noindēt arī hercogu, kas gandrīz vai vienmēr ēd kopā ar mani?

Protams, tas sacēla manī lielu nemieru: man nebija ne mazākās vēlēšanās mirt, kaut gan es ari nebiju pārmērīgi laimīga. Es visu pastāstīju hercogam. Viņš gribēja manī radīt aizdomas pret manu vīru, uz kuru tas bija mazliet greizsirdīgs, jo ar viņam īpato smalkjūtību tas bija uzminējis jūtas, kādas % vēl manā sirdī bija palikušas. Es asi reaģēju, un viņš par to vairs nerunāja.

Tanī pašā vakarā, kad mēs tā runājām, manā kabinetā iesteidzās kurjers ceļa zābakos, kas pavisam nebija parasts. Hercogs iekliedzās, es tāpat, un mēs iedomājāmies, ka miers būs lauzts un ka ienaidnieks būs atņēmis mums kādus cietokšņus.

— Tiešām, jūsu augstība, es nesu ļoti svarīgu ziņu, kas droši vien traucēs mieru, — atbildēja vēstnesis. — Spānijas karalis ir miris un viņa testaments ir par labu Anžū hercogam.

Viktors Amede, izdzirdis ziņu par Spānijas karaļa nāvi, savilka grimasi, kuru es pie viņa tik labi pazinu un kura nozīmēja: „Es tur uzlikšu savu lauvas ķetnu."

Kurjers nodeva savas depešas, pastāstīja vēl dažus sīkumus un mūs atstāja. Princis nerunāja ne vārda. Viņš iedziļinājās savās vēstulēs citā pēc citas.

Beidzot, pagriezies uz manu pusi, viņš iesaucās:

— Nu, redziet, dārgā grāfien, būs jāsvin vēl vienas kāzas! Vēlreiz būs jādod instrukcijas, bet šoreiz ne tik grūtas.

— Kā tā?

— Jā, es gribu izprecināt manu otro meitu Anžū hercogam, kad viņš būs Filips V. Lai mana nama koks laiž saknes zem visiem troņiem. Es jau sen loloju šo nodomu, paredzot, kas notiks. Tagad tas man ir skaidrs: vēl vajadzīgs, lai Francija kļūtu par visstiprāko valsti, jo es negribu spēlēt bakalaura lomu. Katinā ir pie manām durvīm: es nebūtu pārsteigts, ja man šovakar ziņotu, ka viņš tās jau ir ielauzis. Tomēr es piekritīšu tikai tad, kad būšu pilnīgi drošs. To es jums apsolu.

Nekad es neesmu pazinusi cilvēku ar tik pareizu un ātru izpratni, kas visās lietās tik labi orientētos.

— Princis Eižens gulsies uz maniem pleciem, — viņš piebilda, — bet ko tur lai dara? Vienmēr man kāds jānes, un es izvēlos sev nastu, kas ir mazāk smaga.

Viņš nekļūdījās pat par vienu stundu. Vakarā, dpdoties pie miera, viņš saņēma vēstuli no Katinā, kas ziņoja, ka viņš iegājis Savojā ar piecdesmit tūkstošiem vīru, lai hercogam visžēlīgi labpatiktu apvienot savus ieročus ar viņējiem — saskaņā ar doto solījumu. Starp citu, maršals apgalvoja viņa augstībai, ka viņa kungam karalim nekā nemaksāšot savienības nostipri­nāšana un, to gaidot, viņš tam no jauna piesūtīšot Viņa Majestātes patiesi kristīgo un Viņa Majestātes katoļu karaspēku virspavēlnieka diplomu, kāda Viktoram Amede nemaz nevarēja trūkt, jo to viņam piesūtīja ik brīdi. Labākais bija tas, ka ar visu to viņš nekā nekomandēja.

Es nevaru noliegt, ka Savojas hercoga simpātijas nebūtu bijušas ķeizara pusē un pret Franciju. Varenais kaimiņš viņu traucēja daudz vairāk nekā ķeizarvalsts, kas tam pieskārās. Ludviķim XIV šī nabaga Savoja bija tik viens kumoss, ko tas varēja aprīt pēc patikas.

— Bet, nudien — sacīja hercogs, kura vārdi pēc tam ir bieži tikuši atkārtoti, — es neļaušu tik viegli sevi norīt: es iespraudīšos šķērsām un savu tiesu ieskrāpēšu!

Šā jaunā kara sākumā bija bažas par to, ko darīs Mantujas hercogs. Es neatceros, vai esmu par šo princi sīkāk runājusi: viņš gan ir to pūļu vērts. Neilgi pirms tam viņš bija ieradies Turīnā kopā ar kādu abatu Vantoni, savu kambarkungu, kurš izpildīja, kā itālieši saka, ruffiano amatu visizsmal­cinātākā veidā. Viņš man likās bija cilvēks, kas apvelk cimdus, lai pieskartos putekļu lupatai.

Šis abats uzlika sev smiņķi un staigāja vienmēr uz pirkstgaliem. Viņš visur gāja sava kunga vietā un izmeklēja viņam mīļākās no visādām aprin­dām. Divas no tām bija valdošās. Grāfienē Kalorī bija galmam un prezentā­cijām. Kāda meitene vārdā Matija visur hercogam sekoja un to viņš sauca par savu kabatas mīļāko. Mums bija tā laime redzēt viņu Turīnā. Viņa bija ļoti skaista, neticami nekaunīga un valkāja dzeltenas zeķes, kas mūs ļoti uzjautrināja. Abats apgalvoja, ka tas notiekot kāda svinīga solījuma dēļ. Mēs jautājām, kuram svētajam šis solījums dots: viņš nevarēja to pateikt. Savojas hercogs apgalvoja, ka tas būšot bijis dzegužu dievs.

Mantujas hercogs bija cilvēks ar neapmierināmu apetīti: cauru dienu viņš ēda un nakts viņam bija jāpavada neatliekamā sabiedrībā, kā viņš svinīgi apgalvoja.

— Es nesaprotu, madame, kāpēc necenšas mani apprecināt, — viņš man sacīja, — jo mans īstais amats ir precēšanās: es neesmu radīts citām lietām.

Un tiešām viņa rīcībā bija vesels harēms, kuru sargāja īsti cinuhi.

Kādurīt es lūkojos pa logu un ieraudzīju vienu no viņiem ejot pa ielu, un apskatīju to. Šī figūra man ļoti nepatika.

Vēlāk Mantujas hercogs apprecēja Delfas jaunkundzi. Šā mantojuma kara laikā Austrija gribēja tam dot par sievu vienu no Arenbergām, lai tā viņu saistītu pie sevis, bet Vantoni, kuru Francija bija dabūjusi savā pusē, tik labi pastiprināja viņa ielenkšanu ar jaunkundzēm un mielastiem, ka viņš nevarēja izšķirties atdot savus glāstus vienai vienīgajai, lai viņa būtu kas būdama. Ludviķis XIV viņu uzvarēja šādā veidā.

Apvienotās Francijas un Spānijas lietas Itālijā jau gāja labi. Gudrais Katinā visu bija virzījis tā, kā tikai viņš to mācēja darīt. Viņš ieradās uz divdesmit četrām stundām Turīnā, lai vienotos ar princi. Un viņš tam neslēpa, ka ne viņa augstība, ne viņš pats galmā nebija sevišķā cieņā.