Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Man ir tiesības prasīt, ka Vendomas hercogs pieņem mani kā pieklājas, — viņš teica.

Un šinī ziņā viņam bija taisnība. Bet Vendomas hercogs atbildēja:

— Es taču neiešu kautrēties no šā vecā skopuļa, kuram pieder ne tikai viņa mācītāja gredzens ar skaistiem akmeņiem. Es tā uz sava krēsliņa esmu pieņēmis visaugtsākās personas un tās ir apmierinātas. Arī viņam būs ar to jāsamierinās, vai arī lai iet pie velna viss viņa lepnums un viņa penteres!

Kā redzams, nebija nekādas izredzes izbeigt strīdu, jo neviens negribēja piekāpties un nevarēja saprast, kā atrast izeju no šā stāvokļa, kad Alberoni

apņēmās grūtības pārvarēt, ja jaušot viņam rīkoties. Viņš lika priekšā atjaunot sarunas no tās vietas, kur arhibīskaps tās pārtraucis. Alberoni bija savu ceju nogājis bez lieka trokšņa. Pēc atgriešanās no Parmas, arhi­bīskaps bija to nodevis savam valdniekam zināmā mērā kā tādu īsti amizantu jokdari, un hercogam viņš Joti patika.

— Tad nu ej pie šā dīvainā prinča! — viņa augstība sacīja abatam. — Tas būs kā fabula par pērtiķi un kroni. Es esmu pārliecināts, ka tava pieeja un tavs saprāts man pakalpos daudz vairāk par labākiem sarunu vedējiem.

Es neesmu atzīmējusi vienu apstākli, tomēr pašu svarīgāko, kas arhi­bīskapu sakatināja visvairāk. Tas tāpēc, ka es nezinu, kā to lai labāk pasaka, jo par nelaimi esmu sieviete un neprotu runāt latīniski.

Vendomas hercogs pašā sarunu vidū, vissvarīgākajā un visnopietnākajā brīdī pēkšņi piecēlās un parādīja pārsteigtajam arhibīskapam to, ko viņš droši vien nekad nav rādījis Francijas ienaidniekiem un pie tam viņam bija uznākusi tam tik neparasta prasība pēc tīrības.

— Lūk, — sacīja viņš, — lai ārzemnieki nesaka par mums, ka mēs esam ap…

Nobeidziet, lūdzu, paši šo teikumu.

Par laimi Alberoni šīs lietas neņēma tik smalki kā arhibīskaps. Viņš ieradās, lika pieteikt sevi kā Parmas hercoga pilnvaroto un prasīja tūlītēju audienci.

— Parmas hercoga sūtnis! — bilda Vendomas hercogs. — Vai tā vēl arvien ir tā pelēkā arhibīskapa seja? Pasakiet viņam, ka es pašlaik esmu tieši tajā pašā vietā, kur biju pagājušajā reizē.

Kad viņam paskaidroja, ka tas esot kāds abats, kurš liekoties būt ļoti miermīlīgs un bez kādām pretenzijām, Vendomas hercogs to pieņēma. Viņš to dažus acumirkļus uzlūkoja ar savu aso skatienu, kas tik ātri orientējās kaujas laukos, un pēc tam jautāja, kā sūtni saucot.

— Alberoni.

— Alberoni! Ak, Dievs! Vai tu esi bijis Turīnā?

— Ja, godātais monsieur.

— Vai tu pazini grāfieni Deverī?

— Protams, es viņu pazinu! Es viņai par visu esmu pateicību parādā.

— Tas būtu iemesls, lai tu viņu vairs nepazītu, ja tavs „visu" ir kaut kas. Bet vai tu man pagatavosi frikasē?

— Labprāt, godātais monsieur, visu, ko jūs tik vēlēsities.

— Tu man patīc, Alberoni, un es gpbu ar tevi sarunas vest vairāk tevis nekā tava kunga dēļ. Kāpēc tu nerunāji agrāk, mēs jau sen būtu

sapratušies. Uzgaidi drusciņ, mēs tūlīt iesim istabā, kur atrodas manas kartes, un tad spriedīsim.

Un piecēlies tik ātri, cik vien tas viņa stāvoklī bija iespējams, viņš iesāka darīt to pašu, ko bija darījis arhibīskapa klātbūtnē, bet Alberoni par to nelikās ne zinis.

No šīs pašas dienas Alberoni vairs nešķīrās no Vendomas hercoga, izņemot kaujas lauku. Viņš kļuva par tā uzticības vīru, sekretāru, pavāru utt., u.t.jpr. Viņš to pavadīja uz Franciju un ar to sākās viņa laime, kas Alberoni padarīja par kardinālu, ministru prezidentu, Spānijas faktisko valdnieku, visu, ko mēs esam piedzīvojuši vēlāk un kas tagad katram ir zināms.

Vendomas hercogs paziņoja Savojas hercogam, ka drīzumā ieradīšoties Spānijas karalis, un aizrādīja, ka Ludviķa XIV vēlēšanās esot, lai viņa augstība dodoties satikt katoļticīgo Majestāti uz Aleksandriju. Uz turieni vajadzēja pārcelties visam galmam. Es nejūtos labi, lai varētu princim sekot, bet viņš tik ļoti to vēlējās, ka es nolēmu likt sevi nogādāt uz turieni nestuvēs inkognito un ar noteikumu, ka viņam par to neko nesaka. Es novēroju, ka Viktors Amede bija greizsirdīgs: tas ir liels trūkums, vismaz attiecībā uz mani, jo sevišķi pie cilvēka, pret kuru jūt vairāk draudzības nekā mīlestības. Es to pacietu jau ar nepacietību, bet tas vēl nebija nonācis tik tālu kā vēlāk. >

Princeses bija ieradušas Aleksandrijā jau pirms manis. Savojas herco­giene sūdzējās par to, ka mani esot atveduši līdzi, gan ne savam vīram, bet saviem piederīgajiem, kas nekavējās to viņam atstāstīt.

— Es vismaz ceru, ka Spānijas karalis to neredzēs! — viņa teica.

Hercogs to uzzināja. Viņš necieta, ka viņa valsts darbība tiek jaukta

ar tā personīgajām lietām. Viņš par visu asi pārmeta princesei, un vēl pie pusdienām viņas acis bija gluži sarkanas.

— Deverī kundze ir mana draudzene, — viņš bija teicis, — es prasu, lai viņu cienī kā tādu? Un jūs tikpat labi kā citi. Viņa nekad jums nav stājusies ceļā, jums nav par viņu ko sūdzēties: neuzbrūciet viņai! Viņa redzēs Spānijas karali, ja likai viņa vēlēsies to redzēt, un ieņems manā galmā vietu, kas tai pienākās pēc sava dzimuma, saprāta un skaistuma.

Es neredzēju Spānijas karali, es pēc tā ne pavisam neilgojos un es paliku apslēpta, un tā jutos vislabāk.

Filips V, izkāpis malā Finālā, uz Aleksandriju devās ekipāžā. Hercogs izbrauca viņam lielu gabalu pretī un, satikušies, tie abi izkāpa no savām karietēm un apkampās. Sasveicināšanās bija īsa: karalis atvainojās, ka nevar piedāvāt vietu viņa augstībai savos tik mazajos ratos un sacīja, ka viņš to drīz varēšot pieņemt, jo vēl tanī pašā vakarā gribot to lūgt uz vakara mielastu. Pēc tādas norunas Savojas hercogs atgriezās pilsētā, ieradās pie manis, lai pastāstītu par šo satikšanos. Pēc tam pie karaļa devās viņa znots. Bija noteikti norunāts ar Viņa katoļu Majestātes despačo kungiem, ka tas varēs sēdēt un ka viņam nevajadzēs lūgt roku tā, kā tas bija nācies Kārlim Emanuēlam, kad viņš gribēja precēt Filipa II meitu, bet kas attiecas uz sēdekli, tad viņš to dabūja. '

Tas tika darīts pēc Luvila kunga padoma, kas šinī galmā bija galvenais rīkotājs: hercogs tika pieņemts stāvus. Filips V atcēla vakariņas, aizbildinā­damies, ka viņa darbinieki nav vēl ieradušies. Beidzot Viktoram Amede nācās ciest visus iespējamos pazemojumus. Viņš saīsināja savu vizīti un atnāca manā dzīvoklī dzīvoklī ārkārtīgi sašutis, lai palūgtu ko ēst, bet galvenais, lai izkratītu savu sirdi.

— Viņi vēl redzēs! — viņš man sacīja. — Tādu izturēšanos pret mani es neatstāšu bez atmaksas!

Nākamajā dienā Spānijas karalis apmeklēja viņu, bet neapsēdās. Tāpat viņš apmeklēja princeses, ar kurām tas bija ļoti laipns, jo sevišķi ar monsiņjora meitu, kas reizē bija viņa tante un sievasmāte.

Hercogs izturējās ļoti pieklājīgi, ļoti mierīgi un ļoti rezervēti.

Atvadoties no karaļa, kuru viņš pavadīja likai vienu jūdzi no pilsētas, viņš dziļi paklanījās, sacīdams:

— Jūsu Majestāte atvainos, ja es personīgi nepiedalīšos kampaņā, kā es to biju nolēmis. Iespējams, ka es arī nevarēšu dot daudz karaspēka: manās zemēs trūkst cilvēku un naudas. Es neesmu bagāts, mūsu raktuves nekā daudz nedod, bet mani labākie novēlējumi vienmēr piederēs Jūsu Majestātes ieročiem.