Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Man liekas, ka jau dažas stundas jūsu augstība to vairs neatceras, — vēsi atbildēja Felipo, dziļi paklanīdamies un grasīdamies iziet, — to varēs jums atgādināt.

Hercogam vajadzēja daudz pūļu, lai savaldītos. Tomēr viņš to veica, lai neizdarītu kādu kļūdu no savas puses.

Nākamajā rītā viņš saņēma no Ludviķa XIV šādu depešu:

„Monsicur, tā kā ticībai, godam un Jūsu pašrocīgajam parakstam starp mums nav nekāds nozīmes, es sūtu Vendomas hercogu, lai Jums paziņotu manas prasības. Viņš Jums dos divdesmit četras stundas laika izlemt."

Divdesmit četru stundu termiņš bija īsts izsmiekls, hercogs atbildēja nekavējoties:

„Sire, draudi mani nepavisam nebiedē. Es speršu tādus soļus, kādi man liksies vispiemērotākie sakarā ar necienīgo rīcību attiecībā uz manu karaspēku. Man nav nekā ko paskaidrot un es nevēlos dzirdēt ne par kādiem priekšlikumiem."

Neskatoties uz to, tomēr viņam lika priekšā novietot franču garnizonu Turīnā un citās Pjemontas nocietinātās vietās. Viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu uz šo priekšlikumu atbildēt, bet nedaudzās nedēļās viņš par visu zemi bija noorganizējis lielisku aizstāvēšanos.

Otru reizi es kļuvu par liecinieci sajūsmai, kāda izpaudās tautā, kas cīnījās par savu brīvību tik ārkārtīgi spējīga valdnieka vadībā. Ir taisni neticams, ko viņi veica: cietokšņi tika atjaunoti, armija radās kā pēc burvja mājiena, visa muižniecības un pilsonības nauda tika nodota prinča rokās, kas to prata izlietot vislietderīgāk.

Kareivji, kurus Francija bija atbruņojusi un sadalījusi pa pulkiem, de­zertēja un atgriezās pie saviem karogiem. Princis staroja priekā.

— Mana tauta mani mīl, — viņš man teica, — jūs to redzat, un es esmu drošs, ka arī Eiropa sašutusi par tādu uzticības laušanu, par tādu nekrietnu nodevību, mani sapratīs… Es pratīšu aizstāvēties, bet ķeizara palīdzība man dārgi maksās. Ak, kāpēc gan mana valsts nav pietiekami liela, lai varētu iztikt bez citu palīdzības!

Pastāvēja nodoms princi apcietināt un aizvest uz Franciju. Es par to tiku brīdināta ar dažām rindiņām no kāda drauga, kura vārdu es nesaukšu un kurš, man pakalpodams, riskēja ar savu galvu. Es to viņam nekad neaizmirsīšu. Hercogam vajadzēja doties apskatīt robežas, lai tās padarītu neieņemamas, vai vismaz nodrošinātu to aizstāvēšanu. Šā ceļojuma laikā bija nodomāts viņu sagūstīt. Hercogiste tiktu ieņemta un mani, domājams, pieprasītu Deverī. Mani radi Francijā mani neaizstāvētu, to viņi man jau diezgan pierādījuši: un tā es kļūtu pilnīgi atkarīga no Deverī žēlastības. Mans draugs to zināja, un, lūk, tāpēc viņš mani tik steidzīgi brīdināja, jo Viktors Amede tam maz rūpēja.

Šis brīdinājums pie manis nonāca dīvainā ceļā. Kā es jau teicu, princis mīlēja zīlētājus. Viņam Turīnā bija tādi vairāki, kuriem viņš lūdza pa­līdzību un kuriem uzticējās. Es arī gāju pie viņiem, daļēji pārliecības dēļ, daļēji, lai izklaidētos, jo tie dažreiz bija mani maldinājuši. Viņi arī man bija pareģojuši dažas ļoti patiesas un ļoti dīvainas lietas. Dažas dienas pēc visiem šiem notikumiem Mariona ienāca un paziņoja, ka esot atnācis kāds vīrs, kas sākoties esam no Venēcijas un prasot mani, pie tam apgalvojot, ka es būšot priecīga viņu redzēt.

— Pasakiet grāfienes kundzei, — viņš piebilda, — ka tas ir cilvēks, pie kura viņa ir griezusies pēc padoma.

— Ak, jā! — es iesaucos. — Lai viņš ienāk, jo ir ieradies īstajā laikā.

Tiešām — tas bija mūsu burvju mākslinieks no Venēcijas. Varat iedomāties,

kā es viņu uzņēmu, jo gredzens bija patiesi izglābis man dzīvību. Viņš mani mierīgi uzklausīja ar savu nemainīgo seju, kas bija viens no viņa spēka avotiem.

— Es esmu atsteidzies, madame, lai izdarītu jums vienu lielu pakal­pojumu, un es ceru, ka būšu ieradies laikā.

— Un kas tas būtu?

— Lai viņa augstība neatstāj pilsētu: viņš dodas pretī lielām briesmām! Viņam ir ierīkotas lamatas, to grib sagūstīt un nogādāt Francijā. Šādai ekspedīcijai viss jau ir sagatavots.

— Vai jūs par to esat pilnīgi drošs? Vai tas ir noteikti zināms, vai tikai pareģojums?

— Ja es būtu blēdis, es tagad varētu izpelnīties jūsu atzinību, madame, bet es jums teikšu patiesību: tas ir ziņojums, kuru man uzdots jums nodot. Šeit ir dažas rindiņas no kāda drauga, lai jūs man ticētu.

Es lasīju galīgi satraukta.

— Jūs redzat, ka var ticēt maniem vārdiem un ka es jūs nemānu. Tagad, ja jūs vēlaties zināt, ko saka liktenis, tad lielas nelaimes draud Savojas hercogam, lai arī šie slazdi nedotu iecerēto. Bet visjaunākais būs tas, ka viņš jūs zaudēs!

— Es miršu?

— Nē, jūs atstāsit šo zemi.

— Brīvprātīgi?

— Brīvprātīgi.

— Un tas būs drīz?

— Jūs ilgi nevilcināsities. Ja vēlaties, es varēšu rīt precīzāk pateikt laiku.

— Un kāpēc es aiziešu?

— To es negribu jums teikt.

— Es tomēr labprāt vēlētos to zināt.

— Klausieties, madamc, jus esat persona, kas tur vārdu! Ja jus apsolāt man visur pakļausit, tad jūsu ziņkārība tiks apmierināta, bet tikai ne tagad.

— Kā tā?

— Es atzīstu par kaitīgu jūsu laimei, ka jūs jau šodien zinātu, kāds liktenis jūs sagaida, bet ja jūs man apsolāt neatvērt agrāk kā tanī dienā, kad jūs Itāliju atstāsit, tad es jums došu aizzīmogotu paciņu, kurā atrodas jūsu horoskops. Tad jūs redzēsit, vai es jūs mānu.

— Labi, es esmu ar mieru, dodiet šurp!

— Šo paciņu es jums rīt atnesīšu.

Es pasteidzos šo vīru atlaist un uzmeklēt princi, lai viņam pateiktu par saņemto ziņu. Viņš par to nemaz neuztraucās.

— O, tik viegli es neesmu saņemams! — viņš man sacīja, — es zināšu, kā sevi nodrošināt. Ak, ja Ludviķis XIV ienāktu Itālijā vai ja Filips V neatrastos ārpus manām robežām, tad es jums zvēru, ka… Gan jau mēs tiem samaksāsim pēc nopelniem.

— Jūs taču nedosities šajā ceļojumā?

— Es ceļošu gan, bet iepriekš ar manifestu darīšu manai tautai zināmu par šo Francijas karaļa nodomu un lūgšu tautu rūpēties par manu dzīvību. Jūs redzēsit, ka es varēšu būt mierīgs, un izliktā mīna neesksplodēs. Paldies, grāfien, jūsu draugs ir izvēlējies pavisam īpatu sūtni. Ko dara šis mūsu pareģis?

— Viņš šeit Turīnā ieradies jūsu dēļ. Vai jūs neesat viņu šurp aicinājis?

— Ne gluži tā, — atbildēja man hercogs ar manāmu neveiklību.

Bija brīži, kad viņš sarka, atzīstoties savā lētticībā. Es ievēroju, ka tas

visbiežāk notika grūtākos brīžos.

— Es tikai esmu licis rakstīt, ka es priecātos viņu redzēt,— viņš piebilda.

— Viņš jūs ir sapratis un ieradies.

Nākamajā dienā pareģis atnesa man kaut ko līdzīgu amuletam, kas bija izveidots pēc austrumnieku gaumes, un lūdza, lai es to uzkarot sev kaklā līdz norunātajai dienai.

— Man ir vēl kaut kas, ko piebilst, — viņš teica, — kādās briesmās jūs arī nenonāktu, nebīstaties: ne slimības, ne nelaimes gadījuma dēļ jūs nemirsit. Jums ir nolemts vispirms veikt vienu lielu darbu tālu prom no šejienes.

— Kādu?

— Jūs izglābsit dzīvību kādai augstai personai. Jūs saglabāsit pēdējo atvasi no visslavenākā un visvērtīgākā Eiropas koka un savas dienas jūs beigsit laimīgi un mierīgi. To es jums apsolu.