Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Viņš ir turējis vārdu. Paciņu es atvēru, kad man bija tiesības to darīt, un tanī es atradu pateiktu uz mata visu to, kas vēlāk ar mani tiešām notika. Es nekad neesmu redzējusi otru tik spējīgu pareģi, lai gan esmu lūgusi palīdzību daudziem, jo Viktors Amede bija man pielaidis šo savu slimību.

Viktoram Amede bija pienācis pārbaudījuma bridis. Viņam par godu jāliecina, ka viņš izrādījās pārāks par visiem apstākļiem un stiprāks par savu likteni.

Viņš parakstīja līgumu ar Vīni, pēc kura ķeizars apņēmās viņam sniegt atbalstu. Bet neskatoties uz to, maršals Feijāds tomēr iebruka Savojā, tā­pat kā Vendomas hercogs apdraudēja pretējo pusi.

Katra diena nesa ziņas par kādu neveiksmi vai zaudējumu. Visiem kurje­riem, kas ieradās, būtu vajadzējis aplikt sēru krēpu, jo viņi nesa bēdu ziņas. Princis bija visur. Vienā un tanī pašā vietā viņš negulēja ne trīs dienas no vietas un, kas ir trakākais, viņš man lika visur doties līdzi. Viņam bija uznākusi neaptverama greizsirdības lēkme, lai gan es tam nebiju devusi ne mazākā iemesla, atskaitot varbūt mazu vēsumu, kuru es nevarēju pārvarēt.

Ir zināms, ka es nekad nebiju mīlējusi princi ar lielu kaislību: tā bija draudzība un atzinība, kas mani pie viņa saistīja. Jāatzīstas, ka viņš šinī laikā nebija diezcik patīkams. Šī greizsirdība man bija briesmīga. Tāpēc prātoju, kā no tās atbrīvoties.

Šai laikā manī nobrieda plāns, kuru es īstenoju vēlāk. Divi apstākļi to aizkavēja. Pirmais bija mana saslimšana ar bakām, kas satrauca visus, izņemot mani pašu. Mūsu zīlētāja pareģojums deva man pārliecību, ka es no tām nemiršu. Par laimi slimība mani pārsteidza Turīnā, hercoga atvaļinājuma laikā, citādi es nezinu, kas būtu noticis. Riskējot izrādīties nepateicīga, es tomēr gribu būt pret viņu taisnīga. Tiklīdz es saslimu, viņš ieslēdzās līdz ar mani, mani neatstāja un kopa ar tādu centību un maigumu, ka es to mūžam neaizmirsīšu. Velti viņam ārsti norādīja uz briesmām, kādās viņš dodas, velti viņa māte gandrīz vai uz. ceļiem lūdza padomāt par sevi un

savām tautām, velti es pati lūdzos viņu atstāt mani likteņa ziņā. Lūk, ko viņš atbildēja:

— Manis dēļ grāfiene Deveri ir atstājusi savu vīru, savu ģimeni, savu māju. Lai kādu ļaunumu viņa man izdarītu, to es nekad neaizmirsīšu. Ak, Dievs, viņai taču neviena vairs nav! Mans pienākums ir aizvietot viņai visu, ko es tai esmu ņēmis. Es viņu neatstāšu.

Viņš turēja vārdu un, kamēr draudēja briesmas, viņš neizgāja no manas istabas, kurā viņš strādāja ar saviem ministriem. Viņiem tas diez kā nepatika, tā viņi paši man atzinās. Kad es sāku atveseļoties, viņš aizgāja pie sevis tikai pa nakti un arī tikai pēc lielām lūgšanām. Es visu laiku nemitējos lūgt, lai pasniedz man spoguli, kurā es redzētu, vai esmu izķēmota. Bet manu lūgumu bez žēlastības noraidīja.

Beidzot, kad mani spēki bija jau pa daļai atgriezušies un es sāku celties no gultas, nebija vairs iespējams turpināt slēpšanu. Visi spoguļi manā istabā bija aizsegti. Es liku Marionai noņemt aizsegus. '

— Madame, — viņa man atbildēja, — hercogs tūlīt atnāks. Viņš pats grib ar jums runāt un viņš mums ir aizliedzis jums pakļausit gadījumā, ja jūs prasītu pēc spoguļa.

„Tātad skaidrs," es domāju, „es tagad izskatos nejauka un man grib to saudzīgi paziņot."

Ja es būtu bijusi spējīga pati noplēst šos riebīgos aizsegus, es nebūtu kavējusies to darīt, bet es biju pārāk nespēcīga.

Beidzot hercogs atnāca un apkampa mani ar lielu sirsnību.

— Jūs esat man atkal atdota, lai par to ir slavēts augstais Dievs!

— Es pateicos jums, monsieur, par jūsu lielo draudzību. Tieciet man, ka es to dziļi izjūtu, bet sakiet man…

— Vai jūs esat vēl arvien skaista, vai ne? Manās acīs jūs vienmēr būsit tā visskaistākā.

— Bet kāda es esmu citu acīs, monsieur?

— Vai tas jums ir svarīgi?

— Mans Dievs, negribas būt par biedēkli, monsieur. Un tad arī pašai

sev…

— Nomierinieties, - viņš vēsi atbildēja, - jums vēl arvien paliek pietiekami daudz šarma, lai apmierinātu visizsmalcinātākos! Lai notiek pēc jūsu vēlēšanās, tūlīt jūs sevi redzēsit un varēsit spriest.

Viņš tuvojās lielam venēciešu spogulim, kuru viņš man bija uzdāvinājis un kurš šinī brīdī, kad es rakstu, atrodas tieši man pretim. Tad, noņēmis plīvuru, ar kuru spogulis bija aizsegts, viņš man sacīja:

— Nu, skatieties!

Es pasteidzos aizvērt acis, lai attālinātu brīdi, pēc kura es tik ļoti biju tīkojusi.

— Saņemiet dūšu, — sacīja hercogs, — saņemieties! Tas nemaz tik briesmīgi nav.

Beidzot es paskatījos un redzēju kaut ko līdzīgu skeletam, vienās brūcēs, ar sarkanām acīm, bez uzacīm un sarkanu kā vārīts vēzis.

Es šausmās iekliedzos un paģību.

Ne Viktors Amede, ne manas kalpones mani nesaprata: viņi bija redzējuši mani tik ļaunā stāvoklī, ka, salīdzinājumā ar to, tie manu izskatu atrada lielisku. Viņi aizmirsa, ka es savu seju nebiju redzējusi kopš notikušajām pārmaiņām. Vajadzēja paiet labam laikam, kamēr es ar to apradu.

Princis tomēr nemitējās man ik brīdi atkārtot:

— Mana dārgā, tādu es jūs mīlu vēl vairāk. Es būšu drošāks, ka jūs piederēsit man vienīgajam un ka pat domās neviens, izņemot mani, jūs neaizskars.

Šāds kompliments mani pavisam maz iepriecināja. Lai varētu atteikties no visu apbrīnošanas, tad jāmīl cilvēks vairāk, nekā es mīlēju Savojas hercogu.

Francijā sāka runāt, ka ir daļa tādu filozofu, kas ņemas izprast un izskaidrot visus pārdzīvojumus, visas izjūtas. Lai tad nu viņi man pasaka, kāpēc, sākot ar to brīdi, es, kurai būtu pienācies mīlēt princi par visu, ko es viņam biju parādā, gluži otrādi, sāku just pret viņu pretīgumu, pie tam tā, ka man bija grūti paciest viņa klātbūtni. Jāatzīstas, ka ar gādību par mani, viņš man ir licis dārgi samaksāt.

Pateicoties vienai no tām daudzajām īpatām savādībām, kas viņam piemita, viņš bija priecājies par to, ka es visu mūžu palikšu tādā pat stāvoklī un nekad vairs neatgūšu savu agrāko izskatu. Tomēr, jo tālāk es atveseļojos, jo vairāk es kļuvu, ja ne pilnīgi par to, kas es agrāk biju bijusi, tad vismaz par tai diezgan līdzīgu, kaut gan krāsas drusciņ zaudējušu. Viktors Amede ar to bija ļoti nemierā, viņa greizsirdība arvien vairāk pieauga un nogāja tik tālu, ka viņš sāka ļauni izturēties pret mani. Tas lika man manas važas sevišķi smagi sajust.

Es jau iepriekš sacīju, ka man bija divi iemesli, kuru dēļ man tajā laikā vajadzēja pie viņa palikt. Es esmu pastāstījusi tikai par pirmo. Otrais un tas svarīgākais bija nelaime, kas viņam uzbruka. Es negribēju to atstāt viņa ļaunajā likteņa stundā, to es sev vienmēr būtu pārmetuši. Un tad es arī īsti nezināju, ko darīt, lai atbrīvotos no viņa tirānijas. Es neredzēju nekādus līdzekļus, jo viņš mani pārāk stingri uzraudzīja.

Es vārda tiešā nozīmē biju ieslēgta, nevienu es nepieņēmu, pati galmā neierados un izgāju vienīgi pastaigāties vai lai pabrauktos karietē.

Viņš ņēma mani līdzi visos ceļojumos un lika man dažreiz pavadīt divas vai trīs dienas gluži vienai kādā riebīgā ciemā, kur es vai miru no garlaicības, tā kā valdošā hercogiene kādam mūsu uzticības vīram izteicās: