Aleksandrs Dimā (tēvs): Kaislību princese

Sensebastjana marķīze vēl arvien bija ļoti skaista, bija jauna un viņai bija vajadzīgās rakstura īpašības un izlikšanās spējas, kas to noveda tur, kur viņa tagad atradās.

Karaliskā kundze pieņēma viņu ļoti laipni, pati to iepazīstināja ar hercogieni, pret kuru tā izturējās ar vislielāko godbijību un kurai tā labi patika. Lielā gudriniece izvairījās no prinča, kurš vēl pārlieku labi atcerējās pagātni. Viņa nevarēja ne to noraidīt, ne akceptēt. Visērtāk bija to turēt no sevis pienācīgā attālumā uz cienības pamata. Viktors Amede vēl arvien mīlēja mani ar tādu sirsnību, ka nemēģināja šo šķērsli pārvarēt, ja arī viņš varbūt par to domāja.

Hercogiene, kas negribēja mainīt viņai jau pazīstamo pret nezināmo, deva man brīdinājumu, lai es varētu aizstāvēt savas intereses un savu vietu. Tas man noņēma kā akmeni no sirds. Tātad princim tomēr būtu draudzene, viņam būtu pat mīļākā, ja uz tik jauki iesāktā ceļa viņi neapstāsies pusceļā: jūtām, kas bija aprautas pie pašas saknes, vēl vajadzēja dzīvot viņu sirds dziļumos. Sensebastjana bija godkārīga un ieņemt manu vietu bija diezgan vilinoši, viņa to darīs.

Es sākumā izlikos, it kā es ne par ko nezinātu. Tad man ienāca prātā, ka maza greizsirdība nebūtu par ļaunu un ka cs tādā ceļā varētu pa­vedināt manu mīļāko mani pievilt, ja viņš vēl to nebūtu darījis! Greizsirdība parasti uz to pavedina.

Tāpēc pirmo reizi, kad es to atkal redzēju, es izlikos aizvainota, kas viņu ieintriģēja. Es atteicos atbildēt uz viņa jautājumiem. Beidzot es ļāvos tik tālu, lai pateiktu viņam, ka esot pašam tik neticīgam, nav jāliek otram ciest lādas pašas bailes.

— Kā? No kā jūs baidāties? Kas par muļķībām?

— Jūs to labi zināt, monsieur, kāpēc man jārunā par to, kas jums pašam nav nekāds noslēpums?

— Lai mani pakar, ja es…

— Jūs esat pieņēmis marķizi Sensebastjanu.

— Tā ir taisnība. Un kas par to?

— Kā, kas par to? Bet marķīze Sensebastjana ir taču tā skaistā meitene, kuru jūs tik ļoti mīlējāt un kuru jūs vēl tā apraudājāt, kad es ar jums iepazinos un man vēl bija tik grūti jūs nomierināt. Viņa vēl arvien ir skaista, viņa ir brīva. Kā lai tur nebaiļojas?

Viktors Amede man zvērēja, ka viņš par to nemaz nav domājis, un es sapratu, ka tas par to tikai paretam ir iedomājies, ne pārāk bieži, bet tam ar laiku vajadzēja nākt.

Tad, es iedomājos, viņš mani aizmirsīs!

Un mēs cilvēki esam tā radīti, ka šī doma mani sāpināja, lai gan mana karstākā vēlēšanās tad bija, lai tā piepildītos. Es gribēju būt aizmirsta un baidījos, ka tas tiešām tā varētu reiz būt. Es gribēju šos mezglus pārraut un tomēr man bija žēl.

Pēdējo reizi, kad es redzēju princi, man bija grūti savaldīt asaras. Es gandrīz vai smaku nost un tomēr es nedrīkstēju parādīt savu uztraukumu. Viņš bija ļoti norūpējies par manu veselību, kuras dēļ es vēl dažas dienas nevarēšu būt viņa tuvumā. Viņš man lika zvērēt, ka es nekavēšoties doties pie viņa un ka es ik dienu ar kurjeru došot viņam ziņu. Varētu teikt: viņš it kā nojauta, ka atvadās uz visiem laikiem, jo trīs reizes viņš mani no jauna apkampa un nevarēja no manām rokām atrauties. Beidzot es nevarēju vairs valdīt pār sevi un sāku stipri raudāt.

— Tikai Dieva dēļ, — viņš atkārtoja, — neejiet tālāk par pieļauto vietu, ņemiet labu apsardzi un neriskējiet! Vajadzētu jums likt gaidīt mani šeit, bet man nav spēka to pateikt. Es atstāju jums princi, Sistēmas princi, jūs atbrauksit kopā ar viņu. Jūs taču atbrauksit drīz, vai ne?

Es viņam to apsolīju. Es redzēju to aizejam un, kad viņš bija mani atstājis, es paģību. Manas kalpones jau bija paredzējušas, ka tas notiks, un piesteidzās klāt. Viņas mani aiznesa uz gultu. Tur es paliku visu vakaru, paturot manus bērnus savā tuvumā. Es negribēju tos ne uz brītiņu izlaist no acīm. Es brīžiem viena pati skaļi iekliedzos, iedomājoties, ka es viņus grasos atstāt un ka vēlāk viņi man to pārmetīs. Ja es nebūtu viņus tik ļoti mīlējusi, es būtu varējusi tos ņemt līdzi. Bet tad viņi zaudētu savu bagāto stāvokli un spožo nākotni, lai Parīzē ieņemtu tikai nekam nepazīs- lamu bastardu vietu: upuris bija jānes, un es to darīju. Un nekas mūžā man nav tik dārgi maksājis.

Beidzot pienāca norunātā diena: jau iepriekšējā vakarā Babeta, man nekā nesakot, bija nosūtījusi manus bērnus uz Turinu, lai es tos vairs neredzētu un lai man nebūtu tik grūti aizbraukt. Sistēmas princis un viņa dragūni apsargāja manu karieti, kurā atradās lielas vērtības un kura varēja būt labs ķēriens. Mēs braucām divās karietēs un abas bija vienlīdz vērtī­gas. Mēs nebijām paredzējuši, ka dragūni jās līdzi, un tas mani padarīja nemierīgu. Tomēr ar ziņnesi brālim tika paziņota mana izbraukšana un ceļš, pa kuru es braukšu.

Es uzmetu pēdējo skatienu šai mājai, kura man piederēja un kurā es biju pavadījusi tik daudz miera un laimes pilnas stundas, kur vēl iepriekšējā dienā es pēdējo reizi skūpstīju savus bērnus. Tad es atslīgu karietes dibenā, neatbildot Sistēmas princim, kas tuvojās karietes durvīm ar atsegtu galvu. Viņš domāja, ka es nevēlos runāt, un atkāpās.

Trešās dienas vakarā atpūtas vietā cs pašlaik beidzu ēst vakariņas, kad Mariona noslēpumaini ienāca un man paziņoja, ka no mana brāļa ieradies labi pārģērbies sūtnis.

Mūsu aizvešanai vajadzēja notik šinī naktī un pie tam bez trokšņa. Viesnīcnieks bija uzpirkts: dragūniem, tāpat arī princim un viņa ļaudīm tiks iedots vīns ar miega zālēm. Karietes tiks izvestas. Tās turēs pilnīgā gatavībā un mēs tās atradīsim kādā nomales ielā, pa kuru mēs liksim laukā no miesta, neviena neredzēti. Lai sevi labāk nosegtu, viesnīcas īpaš­nieks pēc padarītā darba arī pats savam vīnam piejauks miega zāles. Tādā veidā nākamajā rītā, atrodot viņu iemidzinātu līdzīgi citiem, uz to nekritīs nekādas aizdomas.

Šo lielisko plānu bija izstrādājuši pie galda pieci vai seši franču kungi, visi man tuvāki vai tālāki radi, kas priecājās nolaupīt savojietim viņa metresi. Es varēju šādam plānam tikai piekrist, jo apdzirdītājiem netika nodarīts nekas ļauns.

Viss izdevās lieliski. Mēs varējām doties projām tā, ka neviens nekā nemanīja. Tas nolika kā burvju pasakā, tiešām brīnišķīgi! Franču karaspēka priekšposteņi atradās tālu no tās vietas, neviens negaidīja tik pārdrošu pārsteigumu: vajadzēja būt francūzim, lai to izgudrotu un īstenotu. Mani nolaupītāji būtu varējuši iemigušos dragūnus nonāvēt. Es biju izvirzījusi noteikumu, lai tiem nekas ļauns netiktu nodarīts. Bez tam pulciņš, kas mūs aizveda, nebija diezcik liels, tur bija kāds ducis pārdrošnieku, kuri kā viesulis bija devušies cauri zemei, uzdodamies par savojiešu armijas marodieriem. Viņi bija ģērbušies pjemontiešu uniformās, un valodu līdzība palīdzēja tiem palikt neatklātiem.

Mēs tā joņojām visu nakti. Visur priekšā jau bija sagatavots ēdiens un zirgi. Nekur netika kavēta neviena minūte. No rīta mēs sastapām lielāku grupu, kas mūs gaidīja. Nu mums nebija vairs ko baidīties un es beidzot atrados savu tautiešu vidū, kas mani ļoti silti apsveica.

Grāfs Estrē man paprasīja, uz kurieni es vēlētos, lai mani aizved. Es atbildēju, ka braukšu uz Parīzi pie karmelītietēm Buluā ielā, kur man bija vairākas labas draudzenes.