Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

— Ja es nekad neesmu gribējusi nabaga grāfienei piedot, tad tagad gan tas jādara. Dzīvesveidu, kāds viņai ir lemts, neviens nevar apskaust. Viņa man izdara lielu pakalpojumu ar to, ka mani no tāda pasargā.

Citādi man nebija par ko sūdzēties. Hercogs, kas pret visiem bija skops, bija ļoti devīgs pret mani. Viņš mani apbēra ar dāvanām. Es pat lūdzu viņu to nedarīt. Stāvoklī, kādā hercogs atradās, tas varēja viņam radīt grūtības! Patiesībā, kad es tagad par to padomāju, es esmu bijusi nepateicīga. Viņa mīlestības veids bija tāds, kas nemaz tik daudz neatšķīrās no manējā, tāpēc ka es viņu tik ļoti nemīlēju.

Šinī laikā cs saņēmu vēstuli, kas mani pavedināja darīt tam galu, jo parādīja man ceļu, kuru es visu laiku biju velti meklējusi.

Es neredzēju nevienas dzīvas dvēseles, izņemot ministrus, kas strādāja pie manis kopā ar savu pavēlnieku, un labo abatu Ptī, kuru dažreiz pavadīja mazais Mišons, tagad vēl vairāk mazais Mišons, lai gan jau bija tuvu viņa ordinēšana.

Kādudien es redzēju labo mācītāju atnākam, pie tam viņa atklātā seja bija tik noslēpumaini savilkta, ka man gribējās smieties.

— Ko tad jūs labu nesat, mīļais abat? — es viņam, jautāju. — Liekas, ka jums rezervē ir Pandoras šķirsts.

— Madame, es nezinu, ko es atnesu, nedz arī, cik tālu cerībām lemts piepildīties. Šeit ir vēstule, kuru man lūdza jums nodot kāds Maltas ārzem­nieku komandieris. Kad es nelabprāt gribēju to uzņemties, nezinot, kas tā ir par ziņu, viņš man pateica, ka tā esot no jūsu brāļa. Es ceru, ka viņš nav mani maldinājis.

— Dodiet, — es atbildēju, — un lai tā būtu kāda būdama, es apsolu jums, ka jūs to lasīsit.

Es uzplēsu vēstuli: tiešām tā bija no Deluinas bruņinieka, kas ieguva slavas laurus karaļa flotē un kreisēja Vidusjūrā pret angļu floti.

Viņš tobrīd bija brīvs un man jautāja, vai man būtu patīkami, ja viņš ierastos pavadīt atvaļinājumu pie manis.

Viņš neuzticējās, un tas bija pareizi, protams, un bija lūdzis vienu no saviem draugiem, kas devās uz Turīnu, paņemt šo vēstuli līdzi. Klīstot baumas, ka es esot ļoti nelaimīga. Viņš vēlētos zināt, cik tur taisnības, un piedāvāja savu palīdzību atbrīvot mani no tādas dzīves. Viņš nešaubo­ties, ka viņa draugs, kas esot ļoti inteliģents, man viņa sūtījumu nodošot, lai cik cieši es būtu apsargāta, un viņš lūdzot atbildēt tādā pašā ceļā.

Abats Ptī jau sen mēģināja pierunāt mani reiz izbeigt stāvokli, kuru viņš no reliģiskā viedokļa nevarēja attaisnot un kurš tagad manu dzīvi padarīja nelaimīgu.

Izlasījis šo vēstuli, viņš pateicās Dievam un iesaucās, ka pats Dievs esot devis bruņiniekam šo domu un ka vajagot viņa priekšlikumu pieņemt un atraisīties no grēka, kurā es jau tik daudz gadu esot grimusi.

Es atbildēju, ka es nekā labāka nevēlos, bet ka, vispirms, es nevaru atstāt hercogu vienu viņa tagadējās bēdās, un tad es nezinu, kā lai to izdaru, jo droši vien, viņš neļaus man aizbraukt.

— Lieciet atbraukt savam brālim, madamc, ar viņu viss ies viegli. Kas attiecas uz viņa augstības nelaimēm, tad valda vispārējs uzskats, ka jūs viena pati esat pie tā vainīga. Divkāršais laulības pārkāpums, kurā viņš dzīvo, novērš Dieva gādību no viņa valsts un liek viņam ciest visus Dieva sodus. Tātad jums nav sev ko pārmest, to reiz izbeidzot.

— Bet, monsieur, ja tas tiešām tā ir, tad kāpēc Ludviķis XIV bija tik ilgi laimīgs, dzīvojot savas, kā jūs sakāt, laulības pārkāpumos, un kāpēc visas nelaimes to piemeklē, kopš viņš ir palicis' kārtīgs un apprecējis Mentenonas kundzi? Tās man neko nepierāda.

Baznīcas vīrus nekas nevar izsist no sliedēm, uz visu viņiem ir gatava atbilde.

— Viņš cieš par saviem grēkiem, madamc, un, par nelaimi, viņa valsts cieš līdz ar viņu. Kas attiecas uz jums, tad, ticiet man, jums atliek tikai pieņemt jūsu brāļa priekšlikumu, un mēs jau atradīsim ceļu, kā nokārtot visu pārējo. Bez tam… vai es jums varu teikt visu?

— Es vēlos, lai jūs ar mani runātu pilnīgi atklāti.

— Nu, labi, man būs tik daudz dūšas, jo ir pienācis izšķirošais brīdis. Jūs dzirdēsit visu patiesību un es nešaubos, ka pēc tam jūs izvēlēsities īsto ceļu… Jūs šeit nemīl.

— Ak tā! — es apvainota iesaucos. — Un kāpēc?

— Vispirms tāpēc, ka jūs esat francūziete, un frančus neieredz. Katrā starpgadījumā jūs apvaino nodevībā. Tad apgalvo, ka jūs pamudinot princi uz dažiem soļiem, kas nav pa prātam augstmaņiem. Vienkāršā tauta jūs uzskata par burvi un domā, ka hercogs atrodas zem jūsu burvības sloga.

Viņi jums picraksla šis zemes lielās neveiksmes un zaudējumus. Dažās lauku baznīcās tiek nolasītas lūgšanas, lai jūs no šejienes aizietu un, ja jau man jāsaka visa patiesība, tad visi, un pat Karaliskā kundze vēl tikai pirms dažām dienām ar asarām acīs ir mani lūgusi pierunāt jūs aizceļot.

— Arī Karaliskā kundze?

— Ne jau sevis dēļ, bet lai izpildītu sabiedriskās domas prasību. Viņa jūs mīl. Tomēr viņa ir ietekmēta no grāfienes atraitnes Deverī, bez tam…

— Bez tam viņa domā, ka es atņēmu viņai daļu no iespaida uz viņas dēlu, kuru tā pavisam nepazīst un par kuru neviens nevalda. Tas ir īstais iemesls. Es padomāšu, mīļais abat, atnāciet rīt, jūs saņemsit manu atbildi. Es tiešām labi pārdomāšu.

Es pavadīju briesmīgu nakti. Visas manas vēlēšanās vilka mani uz Franciju. Tur atradās grāfs Deverī, var būt, ka manai ģimenei izdotos mūs atkal savest kopā.

Ševrēzas hercogs, mans brālis, atradās ļoti labā vietā un pie labas gribas viņa rokās bija visas iespējas šo darbu veikt. Mana sirds priekā sita straujāk, iedomājoties, ka es atkal redzētu savu vīru, vienīgo cilvēku, kuru savā dzīvē tiešām esmu mīlējusi. Neviens man neticēs un tomēr tā ir patiesība. Bet atstāt hercogu, manu labdari; atstāt bērnus pārliecībā, ka tos nekad vairs neredzēšu, bija šausmīgi! Es biju nonākusi drausmīgā neziņā, ko darīt. Beidzot es nolēmu vispirms katrā gadījumā likt atbraukt manam brālim, lai ar viņu visu to pārrunātu.

Es jau iepriekš paziņoju hercogam, ka Ptī ir no kāda ceļotāja dzirdējis, ka brālis atrodas Dženovā un ka es to ielūdzu. Viktoram Amedem gan pret to bija daži iebildumi, bet es tos izklīdināju, un viņš atļāva brālim ierasties, gan ne Turīnā, bet manā lauku mājā. Tas galu galā no mana viedokļa bija labāk.

— Jūs ļoti mīlat savu brāli, madame, — viņš man sacīja.

— Es nezinu, vai es viņu mīlu, jo es to tikpat kā nemaz nepazīstu, ir jau tik ilgs laiks, kopš mēs neesam reedzējušies.

Es zināju, ka šāda atbilde viņu apmierinās un ka tad viņš to labāk uzņems. Pretējā gadījumā viņš varbūt pat nebūtu gribējis to redzēt, jo viņš bija greizsirdīgs uz visu, pat uz manām jūtām pret tuviniekiem.

Jau pirms šā apciemojuma, kas nelika uz sevi ilgi gaidīt, es drusciņ atguvu brīvību, lai izbrauktu ar saviem bērniem uz Delīsu. Princis mīlēja viņus vairāk par tiem, kas bija dzimuši no hercogienes un gandrīz vai nekad no viņiem nešķīrās. Es jau esmu teikusi, ka viņš bija licis bērnus leģitimēt pēc Ludviķa XIV parauga, nenosaucot viņu māti. Visi domāja, ka es esmu bijusi tā, kas to pieprasījusi, un svētuļu augstās prasības ar to nevarēja lāgā samierināties. Bet hercogs to bija izdarījis pats no sevis, bez jebkādas manas līdzdalības. Viņš leģitimēja abus bērnus. Manam dēlam vienmēr piederēja Sīzas marķīza tituls un mana meita kļuva par princesi Mariju Viktoriju un viņas vārds netika mainīts arī tad, kad viņu apprecēja tās brālēns Viktors Amede, prinča Kariņana mēmā dēls. Es par šo pēdējo vairs nerunāju, tāpat arī par Gabrielu ne, jo, kā jau teicu, es biju pilnīgi izolēta un no visas pasaules noslēgta.