Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Ar to laipnība beidzās, un tie, kas pazina princi, varēja jau paredzēt to, kas vēlāk notika. Viņš steidzīgi atgriezās Turīnā. Es jau iepriekšējā dienā biju aizceļojusi, lai viņam nevajadzētu mani gaidīt. Tiklīdz es spēru soli savā mājā, Babete, kuru es nebiju paņēmusi līdzi, man pasacīja, ka es te atradīšot vienu svešnieku, kas paslēpts manu bērnu istabās. Viņa augstība esot atsūtījis pavēli uzņemt vislielākā slepenībā, izturēties pret to kā pret pašu hercogu un apkalpot viņu ļoti labi. īsa hercoga zīmīte man visu šo lietu izskaidroja: tas bija grāfs Aversbergs, ķeizara slepenais sūtnis.

Es par to visu biju ļoti apbēdināta, jo paredzēju zemei draudošo postu un nelaimes, kas uzgulsies princim līdz ar visas Eiropas pārmetumiem. Es apņēmos to viņam pateikt pirmās satikšanās reizē.

— Es zinu, ko es daru! — viņš man atbildēja. — Jau tāpēc vien, ka jūs esat francūziete, es nedrīkstu jūs uzklausīt.

Visas apspriedes tika noturētas pie manis, manā klātbūtnē. Grāfs piedāvāja ļoti izdevīgus noteikumus, bet Viktors Amede gribēja panākt vairāk. Es nezinu, kas tur būtu iznācis, ja Francijas sūtņa Felipo kunga spiegi nebūtu atklājuši kurjeru, kas bija norīkots pie prinča Eižena. Ne brīdi nekavējoties, sūtnis ieradās pie viņa augstības pilī un sarkans no dusmām sauca izteikt savu nemieru un savas sūdzības, ko Savojas hercogs uzklausīja ar nievājošu aukstasinību.

— Bet sakiet man, ļoti godātais monsieur, kādi ir jūsu karaliskās augstības nodomi?

— Vai man jums jādod kādi paskaidrojumi, monsieur?

— Nē, ne man, bet gan manam pavēlniekam.

— Ja man to prasīs, tad es zināšu, kā viņam atbildēt.

— Godātais monsieur, es būšu spiests par visu to rakstīt. .

— Rakstiet, monsieur, ko saka sūtnis, to saka arī spiegs, es to zinu.

— Godātais monsieur, viņu majestātes, Francijas un Spānijas karaļi, ja jūs viņus piespiedīsit uzlūkot jūs par savu ienaidnieku, atsūtīs atpakaļ princeses, jūsu meitas.

— Lai viņi sūta: mums ir vajadzīgas kalpones.

Saruna vairs nedrīkstēja tālāk turpināties. Es to izjutu agrāk nekā viņi, jo nebija saniknota, un es devu zīmi Felipo, lai viņš aiziet. Viņš saprata, ka mans padoms ir labs, un to ievēroja: viņš sveicināja princi, kas tam atbildēja ar strupu galvas mājienu. Pēc tam viņš mūs atstāja.

— Dārgā grāfien, — man sacīja Viktors Amede, — tilti ir nodedzināti, un pret mums nostāsies Francija un Spānija. Notiks tā, ka Dievs gribēs, bet es to nevarēju ilgāk izturēt. Lūdzu aizsūtiet tūlīt pēc Aversberga.

Grāfs atnāca un viņi ieslēdzās. Tā es nekad nedabūju zināt, kas šīnī apspriedē tika runāts. Bet es redzēju tās rezultātus.

Felipo aizrakstīja. Vai viņš arī atzīmēja hercoga apvainojošos vārdus par savām meitām? Bet viens ir nenoliedzams, tas ir, ka sekas bija bri­esmīgas. Karalis atsūtīja Vendomas hercogam pavēli atbruņot pjemontiešu karapulkus, kas atradās kopā ar viņējiem un kas bija rādījuši drošsirdības brīnumus kaujā pie Lugāras. Šī operācija tika izdarīta bez pretošanās, jo to neviens negaidīja. Atbruņotie kareivji tika sadalīti starp franču pulkiem un labi apsargāti, lai tie nevarētu dezertēt.

Nekad es neesmu redzējusi tik briesmīgu sašutumu kā Viktora Amedes sašutumu, kad viņš to dabūja zināt. Viņš kopā ar Aversbergu un vēl diviem vai trim tuviniekiem ēda pie manis vakariņas. Viņš nosvieda depešu zemē, uzsila ar dūri uz galda un izgrūda spēcīgu lāstu.

— Grāf Aversberg, jūs varat paziņot ķeizaram, ka es cīnīšos līdz manam pēdējam vīram un pēdējiem spēkiem, lai pretotos Ludviķa XIV godkārei. Jums nav vairs šeit jāslēpjas. Rīt visiem maniem pavalstniekiem būs mans lēmums zināms: es tos aicināšu man sekot, un viņi, tāpat kā citreiz, nekavēsies to darīt. Par viņiem es jums galvoju.

Viņa sašutums zibensātri izplatījās pa visu zemi. No visām pusēm atskanēja tikai kliedzieni un dusmu saucieni: tauta, buržuāzija, muižniecība — visi pievienojās. Tanī pašā vakarā, kad kļuva zināma šī dīvainā rīcība, sūtnis Felipo savā pilī lika arestēts. Tas pats notika ar visiem francūžiem, kas atradās Pjemonlā, un viņu mantas tika apķīlātas.

Naktī hercogs sasauca iespaidīgākos vīrus no muižnieku padomes, lai ar viņiem vienotos.

— Mani kungi, pēc Dieva jūs esiet tie, uz kuriem es lieku visu cerību panākt gandarījumu par apvainojumu, kurš krīt uz mums visiem un kuru godavīri nevar paciest.

Tas izsauca skaļus kliedzienus un briesmīgus draudus, kas mums, tas ir, man un hercogienei, lika nodrebēt, jo mēs nevarējām aizmirst, ka esam dzimušas francūzietes.

Lai gan atklālībā un pēc sava stāvokļa naidīgas, mēs tomēr bijām tālu no tā, lai viena otru personīgi ienīstu. Mēs diezgan bieži sazinājāmies, kas palika apslēpts pat Viktoram Arnede, un es dažu labu reizi devu Savojas hercogienei padomus, kurus viņa izmantoja savās turpmākajās gaitās. Šis niknuma izverdums nepatika ne viņai, ne man.

Viņa atsūtīja pie manis vienu no savām dāmām, lai man pateiklu savas bēdas par lo, kas notiks, un piebilda, ka viņa labprāt vēlētos tad būt tālu no šejienes.

Uz to es liku viņai atbildēt, ka es būtu laimīga, ja varētu doties projām līdz. ar viņu. Princis aizsūtīja pēc Felipo, kurš tika cieši apsargāts un kura dokumentus rūpīgi pārmeklēja.

Felipo pienācīgi aizstāvēja sava pavēlnieka godu.

— Sakiet, monsieur, — viņu uzrunāja hercogs, — kā varēja Francijas karalis iedrošināties uzsākt tik nekrietnu darbu, iepriekš pat neparūpējies par jūsu drošību? Acīmredzot viņam nav no svara ne jūsu brīvība, ne jūsu dzīvība. Tomēr jūs esat viņa uzticīgs kalps.

— Viņa Majestāte var rīkoties ar mani pēc patikas: mana brīvība un mana dzīvība pieder viņam, — atbildēja Felipo tik mierīgi, it kā runa būtu par kādu nieku.

— Bet vai jūs zināt, ka šāda jūsu pavēlnieka rīcība ir negodīga: atbruņot sabiedroto, kas mierīgi paļaujas uz līgumiem!

— Uz kuriem līgumiem? Uz tiem, kuri pastāv starp jūsu augstību un manu valdnieku, vai uz tiem, kurus jūsu augstība gatavojas noslēgt ar princi Aversbegu, kas slēpjas pie grāfienes Deverī jau vairāk nekā mēnesi?

Dzirdot šo atbildi, hercogs apmulsa: viņš tomēr prata sevi pietiekami labi apvaldīt, lai neļautu saskatīt savu apjukumu pat gaišajām sūtņa acīm. Viņam iešāvās prātā, ka Babeta vai Mariona būs viņu nodevušas, bet, Dievs zina, ka viņas pat nedomāja to darīt.

— Es varu atriebties, monsieur, — viņš atteica, — man ir diezgan nepatikšanas sagādātas un par manu atriebību es esmu atbildīgs vienīgi Dieva priekšā… Savas vēlmes es jums paziņošu.

— Es tās izpildīšu, ja atradīšu par pieņemamām, cienītais monsieur. Man par savu darbību jāatbild karalim, manam valdniekam, un Eiropas priekšā, kas mūs abus tiesās.

— Varbūt jūs uzdrošināsities apgalvot, ka man nebija tiesības likt jūs apcietināt?

— Tiešām, godātais monsieur, jums nebija tiesības to darīt. Jums nebija tāda pamata aizturēt manu personu, kā manam valdniekam karalim likt atbruņot jūsu karapulkus. Vai jūs varētu šaubīties par to, ka Viņa Majestātei, turot jūs savā dienestā, ir noteikšana par jums, par jūsu zaldātiem un pat par jūsu valsti?

— Ejiet, ejiet, monsieurl — iekliedzās hercogs, gandrīz vai nespēdams valdīties, — ejiet, vai es aizmirsīšu, kas jūs esat, un es nezinu…