Aleksandrs Dimā (tēvs) - Kaislību princese

Kādu rītu, kad mājas kundzes vēl atradās gultā, Santonī villā ieradās pulks strēlnieku. Tad vairāki tiesas sulaiņi devās mājā iekšā un saņēma ciet Bernardo Gavacu. Gan viņš protestēja, apliecinādams savu nevainību, un piesauca par lieciniecēm marķīzi un grāfieni, kas uzmodušās no šā trokšņa, bija atskrējušas pusapģērbušās un mēģināja to aizstāt ar savu autoritāti.

— Cienījamās kundzes, — teica augstākais tiesas sulainis, — pierādījumi ir ļoti smagi un ar priekšlaicīgu aizbildināšanu tie varētu kļūt vēl smagāki.

— Manas mīļās, labās kundzes, — teica Bernardo, simulēdams pilnīgu mieru, — jūs zināt tikpat labi kā es pats, ka mani nepatiesi apvaino. Ir uznācis negaiss, kas ir apstulbojis un apstulbo vēl tagad visgaišredzīgākos. Tiesa maldās, bet drīz vien atzīs savu kļūdu. Līdz tam laikam es labāk gribētu tūkstoškārt mirt, nekā redzēt vienu vienīgu asaru ritam pār jūsu vaigiem. Lai kas arī nenotiktu, šīs jūtas es glabāšu līdz manai nāvei. Paturiet mani labā piemiņā un citādi nebēdājiet par mani, tā būs mana vienīgā žēlastība, ko es no jums izlūdzos… Tagad, — piebilda viņš, vērsdamies pie visapkārt stāvošās tiesas sardzes, - es esmu gatavs, iesim!

Pa to laiku, kamēr Gavaca tika aizvest uz Turīnas cietumu, kur tam vajadzēja nogaidīt izmeklēšanas beigas, Šivas klosterī mūks Luidži nāca pie pārsteidzoša atklājuma. Abiem in pace ieslēgtajiem zaldātiem viņš bija pielicis par sargu vārtnieku Pjetro. Šis cietums bija drošs un nebija vēl gadījies, ka senāk no tanī ieslodzītajiem mūkiem, kāds būtu mēģinājis iz­lauzties, tik neiespējami tas šķita.

Redzēdams, ka lieta sāk pieņemt nelabvēlīgu virzienu, Luidži iedomājās, ka tai vietā, lai liktu bez pēdām pazust šiem cilvēkiem, ko gadījums bija iespēlējis viņa rokās, varbūt būtu labāk ar viņu palīdzību atspēkot apvaino­jumus, iespaidojot tos nodot tādu liecību, kas runātu pretī viņu redzētajiem faktiem.

Ar šiem nosacījumiem varēja apsolīt tiem drīzu atlaišanu brīvībā, apžēlošanu un vēl pietiekamu naudas summu, lai tie mierīgi varētu atgriez­ties pie savām ģimenēm.

— Nebūtu iespējams, — domāja mūks, — ka pašreizējos apstākļos, kādos tie atradās, viņi ar prieku nepieņemtu vismazāko izdevību glābties.

Un tā, lūk, cerēdams šinī ziņā nepiedzīvot nekādu vilšanos, mūks Luidži kādu vakaru uzaicināja Pjetro paņemt laternu un līdz ar viņu nokāpt in pace. Bet kad viņi bija nonākuši pazemē un sveces gaisma vāji atplaiksnī- jās uz mitrajiem mūriem, viņu pārsteigums nebija aprakstāms — velve bija tukša!..

Paskaidrosim, kas notika ar abiem cietumniekiem, kurus Luidži bija ieslodzījis pazemē, un kur tie bija palikuši.

Kad abi dezertieri Lorenco un Džakomo pamodās no smagā miega, kādā tie bija iemiguši, pateicoties narkotiskajai substancei, ko viņiem vīna glāzē bija piejaucis mūks Luidži, viņu pirmais darbs bija piecelties no mitrā klona, uz kura tie gulēja.

Bet liels bija viņu pārsteigums, kad šinī piķa melnajā tumsā tie nespēja spert ne soli, jo ap vidu apliktā ķēde, kas ar diviem riņķiem bija pieslēgta pie sienas, turēja tos ciet.

— Ak, — Džakomo nopūzdamies vērsās pie biedra, — es jau tev labi teicu, ka mēs vēl nožēlosim mūsu pulku.

— Vai tas esi tu, Džakomo?.. Nu, vai zini, manu zēn, man tev jāteic, ka man ir uzvilkuši pavisam nejauku tērpu, un ja ar tevi nav apgājušies labāk…

— Es esmu važās.

— Tāpat kā es… Bet ko gan mēs esam nodarījuši šim nelietim mūkam, ka viņš ar mums tā apietas? Ja tā labi apdomā, es jau sāku ticēt, ka mēs būsim drusciņ palaiduši muti.

— Tu tikai domā, bet es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Es tagad atceros, ka mēs izstāstījām šim nolādētajam dāvanu vācējam par visu to notikumu Santorī villā. Tātad esam bijuši Lsti aitasgalvas. Uzzinājis šo noslē­pumu, dāvanu vācējs būs gribējis to izmantot savā labā un līdz ar to atradis līdzekļus, kā mūs novākt pie malas.

— Tā laikam gan būs, — teica Lorenco, — bet šādā gadījumā tomēr viss vēl nav zaudēts… Vispirms, ja tas būtu gribējis atsvabināties no mums uz visiem laikiem, mēs jau sen būtu beigti. To viņam bija viegli izdarīt. Par pierādījumu tam, ka viņš grib, lai mēs dzīvojam, der šī pilnā ūdens krūze, ko es gandrīz vai būtu apgāzis, un tad būtu pavisam dumji, jo es mirstu nost aiz slāpēm.

— Ar mani ir tieši tāpat.

— Pastiep šurp roku… Lūk, te ir trauks, es jūtu pie kājām kaut ko līdzīgu prāvam maizes kukulim… Nupat ir rokā. Ēdīsim un dzersim! Velns lai parauj, pulkā mēs to ne vienmēr varējām atļauties!

— Tas gan tiesa, — bēdīgi teica Džakomo, — bet tur pār mums spīdēja saule un mēs varējām svabadi kustēties. ĀL

— Tūkstoš velnu! - iesaucās Lorenco, — Tāpēc jau nav tūlīt jānokar deguns. Palūkosim, vai tu tāpat esi pieķēdēts ap vidu kā es?

— Un tik cieši, ka ķēžu gredzeni man virs gurniem ir iegriezušies ādā.

— Tātad tā pati labsajūta, kādu es pašreiz pārdzīvoju. Bet, tici man, tas vairs nevilksies ilgi.

— Uz ko tad tu vēl ceri?

— Deviņi pērkoni! Nu, protams, tikai pats uz sevi. Ak tu, zaķapastala! Tu zini, ka tikai vienreiz var mirt, un pacentīsimies, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk.

To teicis, Lorenco, neklausīdamies vairs sava drauga gaušanos, iemērca ūdenī vienu no savas ķēdes riņķiem un ar sparu sāka to berzēt pret akmens krūzes malu.

— Vai tu dzirdi šo mūziku? — viņš pēc brīža ieprasījās Džakomo.

— Ļoti labi, bet es neredzu, kāds no tam mums būtu labums. Tu taču nedomā izlidot caur šīs velves griestiem?

— Kas būs, to cs vēl nezinu, bet no svara ir tas, ka mēs abi atdabūjam kustības brīvību un es esmu pārliecināts, ka divās stundās mēs to būsim panākuši.

Un patiesi, Lorenco tik sekmīgi apstrādāja ķēdes riņķi, ka nebija vēl pagājusi stunda, un viņš jau to varēja pārlauzt, pēc tam viņš tādā pašā kārtā atsvabināja Džakomo. Tieši tai brīdī, kad viņš ar savu darbu bija galā, atskanēja tāls un dobjš troksnis.

— Tagad būsim modri, — čukstēja Lorenco, — un pirmajam, kas parā­dīsies, metīsimies ar sparu virsū, lai to piespiestu dot mums brīvu ceļu.

Troksnis neapklusa, bet vēl pieauga. Tam pievienojās atslēgu šķindoņa. Kāda balss murmināja vārdus, ko abi kareivji tomēr nevarēja skaidri saprast, bet neviens nerādījās. Ieslodzītie jau sāka zaudēt cerības, kādas viņos šis troksnis bija pamodinājis, kad pēkšņi piķa melnajā tumsā ielauzās sīks gaismas stars. Lorenco uzmanīgi līda gaismas stara virzienā un drīz vien pārliecinājās, ka tas nāca no kādas telpas, kas atradās līdzās viņu cietumam, kurā tas ielauzās pa kādu šauru plaisu cietuma mūrī. Lorenco vērīgi apskatīja šo plaisu.

— Esmu gatavs likt savu galvu ķīlā, — viņš gluži klusu teica biedram, — ka še vajag atrasties kādai daudz plašākai ejai nekā tā, ko pašreiz redzam.

— Varbūt tās ir šā cietuma durvis, — atbildēja Džakomo.

— Nē, durvis atrodas pretējā pusē. Es vēl labi aptaustīju smago stieņu kalumu, un es nebūtu vecs kalējs, ja šinī ziņā kļūdītos… Ak, būtu man bijis tagad kāds dzelzs gabaliņš, kaut vai pirksta resnumā!..

— Dievs sod'! Tā nu ir lieliska sagadīšanās! — iesaucās Džakomo. — Ko domā, šie neliešu mūki ir aizmirsuši noņemt manu dunci.

— Dod šurp, ātrāk!.. Pie Svētā Marka, nu mēs pamatīgi apskatīsim!

Lorenco paņēma dunci un uzmanīgi iebāza tā asmeni plaisā, Caur kuru