ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Un tiesnesis Žarrikess sāka pētīt, kādi burti visbiežāk te lietoti. Pēc brītiņa viņam bija gatava šāda tabula:

— Tātad «O» šeit lietots tikai trīs reizes, — tiesnesis iesaucās, — kaut gan tieši tam vajadzēja atkārtoties vis­vairāk! Skaidrs, ka tā nozīme samainīta. Bet kādi burti vēl bez «A» un «O» mūsu valodā visbiežāk sastopami? Padomāsim!

Un tiesnesis Zarrikess ar īstu atjautību, kas apliecināja viņa prāta asumu, iedziļinājās jaunos pētījumos. Viņš at­darināja ievērojamo amerikāņu rakstnieku, kurš, būdams ģeniāls analītiķis, ar vienkāršu indukcijas vai salīdzinā­šanas metodi sastādījis kriptogrammas zīmēm atbilstošu alfabētu, bez pūlēm atrada šifru.

Žarrikess rīkojās tieši tāpat, un jāatzīst, ka viņš varēja sacensties ar savu skolotāju. Daudzkārt trenējis smadze­nes, risinot vai nu galvā, vai uz papīra dažādus logogri- fus, krustvārdu mīklas, šarādes un dažādus citus sarežģī­tus uzdevumus, kuri balstās tikai uz patvaļīgu burtu pārvietošanu, tiesnesis bija krietni ievingrinājies šajās atjautības spēlēs.

Tagad viņam vairs nebija grūti noteikt visvairāk lie­toto burtu pakāpenisko secību. Pēc trīs stundu pūlēm Žar- rikesam alfabēts bija rokā, un, ja vien metode nebija aplama, tam vajadzēja atklāt dokumenta saturu.

Atlika ar šā alfabēta burtiem nomainīt šifrētā teksta zīmes.

Ar zināmu saviļņojumu Zarrikess ķērās klāt pie šī darba. Tas viņam sagādāja garīgu baudu — daudz lie­lāku, nekā spējat iedomāties, — it kā pēc ilgiem, neat­laidīgiem pūliņiem atklātos nepacietīgi meklētā logogrifa jēga.

— Nu tad pameģinasim, — viņš teica. — Patiesi, es justos dziļi pārsteigts, ja šifra atslēga neatrastos.

Tiesnesis Žarrikess noņēma acenes un, noslaucījis

Pēc trīs stundu pūlēm Žarrikesam aliabēts bija rokā.

aizmiglojušos stiklus, atkal uzsprauda tās uz deguna; tad viņš noliecās pār galdu.

Turēdams jauno alfabētu vienā pusē, šifrēto dokumentu otrā, viņš zem katra rindkopas burta parakstīja citus, pārliecināts, ka tie atbilst kriptogrammas īstajiem bur­tiem.

Uzrakstījis pirmo rindiņu, Žarrikess pārgāja pie otrās, tad pie trešās un ceturtās, līdz sasniedza rindkopas galu.

Dīvainis! Viņš pat neatļāvās paraudzīties, vai no jau­najiem burtiem iznāk kāds jēdzīgs vārds. Nē, viņš pilnīgi atteicās pārbaudīt tekstu darba sākumā. Viņš vēlējās ar baudu izlasīt visu pēc kārtas vienā elpas vilcienā.

Beidzis rakstīt, Žarrikess teica:

— Tagad izlasīsim!

Un izlasīja …

Augstais dievs, kāda kakofonija! Uzrakstītās rindiņas bija tikpat bezjēdzīgas kā šifrētās! Tas bija jauns nesa­karīgs burtu savirknējums — vairāk nekā, tajā nebija ne­viena skaidra vārda, tas nekur nederēja! Vārdu sakot, bija iznākuši līdzīgi hieroglifi!

— Kad tevi nelabais! — tiesnesis Žarrikess iesaucās.

Bija jau septiņi vakarā. Joprojām lauzīdams galvu ap mīklas atrisinājumu, taču ne soli nepavirzīdamies uz priekšu, tiesnesis Žarrikess bija pilnīgi aizmirsis pusdie­nas un atpūtu, kad piepeši kāds klauvēja pie kabineta durvīm.

Tas notika tieši laikā. Stundu vēlāk sapīkušā tiesneša kūpošajā galvā smadzenes noteikti būtu izkusušas.

īgnā balsī viņš vēlēja ienākt, durvis atvērās, un tajās nostājās Manoels.

Jaunais ārsts, pametis savus draugus uz žangadas, kur tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu, devās atpakaļ pie ties­neša. Viņu interesēja, vai tiesnesim neveicas labāk. Tā­pēc jauneklis nolēma viņam pavaicāt, vai kriptogrammas atslēga jau nav atrasta.

Žarrikess par Manoela ierašanos neļaunojās. Viņš bija tā pārpūlējis smadzenes, ka vientulība šķita neciešama.

. Tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu.

Tiesnesis juta vajadzību ar kādu parunāt, jo vairāk ar cilvēku, kas, līdzīgi viņam, bija ieinteresēts atrisināt no­slēpumu. Tātad Manoels šeit ieradās īstajā brīdī.

— Tiesneša kungs, — ienācis kabinetā, jauneklis teica, — pirmkārt atļaujiet vaicāt — vai jums nav vairāk lai­mējies?

— Vispirms apsēdieties, — piecēlies un sācis staigāt pa istabu, tiesnesis Žarrikess atbildēja. — Sēdieties taču! Ja mēs abi stāvēsim, tad drīz arī jūs sāksiet staigāt, bet diviem mans kabinets par šauru.

Manoels apsēdies atkārtoja savu jautājumu.

— Nē! Arī man nelaimējās, — tiesnesis teica. — Ne­zinu vairāk par jums. Varu teikt vienīgi to, ka tagad esmu pārliecināts …

— Par ko, tiesneša kungs? Par ko?

— Esmu pārliecināts, ka šis dokuments balstās nevis uz nosacītām zīmēm, bet uz kādu pieņemtu skaitli, ko kriptoloģijā apzīmē par šifru,

— Bet, tiesneša kungs, vai galu galā nav iespējams iz­lasīt arī tādu rakstu?

— Kāpēc gan ne, — tiesnesis atbildēja, — tas pilnīgi iespējams, ja tikai teksta burtus viscaur nomaina vieni un tie paši šifra burti, piemēram, ja burtu «P» vienmēr aizstāj ar «A», bet «P» ar «H», citādi kriptogrammu izla­sīt neizdotos.

—- Un kā ir ar mūsu dokumentu?

— Tajā burti mainās atkarībā no brīvi izvēlēta skaitļa. Šādā gadījumā burts «B», kas aizstājis «K», vēlāk var aizvietot arī «Z», pēc tam «M», «N», «F» vai jebkuru citu burtu.

— Un ko tad?

— Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka tad kriptogrammu izla­sīt pilnīgi neiespējami.

— Neiespējami?! — Manoels iesaucās. — Nē, tiesneša kungs, mums katrā ziņā jāatrod kriptogrammas atslēga, no kuras atkarīga cilvēka dzīvība!

Nevaldāmā uzbudinājumā Manoels pielēca kājās. Sa­ņemtā atbilde bija tik bezcerīga, ka viņš atteicās uzskatīt to par galīgo.

Taču, paklausīdams tiesneša mājienam, jauneklis atkal apsēdās un daudz mierīgākā balsī jautāja:

25?

— Sakiet, tiesneša kungs, — kāpēc jūs esat tik drošs, ka dokuments, jūsu vārdiem runājot, balstās uz skaitļa?

— Uzklausiet mani, jaunais cilvēk, — tiesnesis Žarri­kess atbildēja, — un jums būs jāpiekrīt patiesībai.

Paņēmis dokumentu, tiesnesis nolika to Manoelam priekšā kopā ar aplēsēm.

— Sāku atšifrēt rakstu pēc visiem likumiem, tā sakot, pamatodamies uz loģiku un neuzticēdamies nejaušībai, proti: sekojot nemirstīgā analītiķa Edgara Po paraugam, sastādīju alfabētu, lai, balstoties uz mūsu valodā visbie­žāk sastopamo burtu principa, mēģinātu atšifrēt kripto­grammas tekstu … Un, vai varat iedomāties, — nekas no tā neiznāca …

— Neiznāca?! — Manoels iesaucās.

— Tieši tā, jaunais cilvēk. Man uzreiz vajadzēja sa­prast, ka tādā ceļā neko nepanākšu. Patiesi gan, prātī­gāks cilvēks nebūtu tā maldījies.

— Ak kungs! — Manoels nopūtās. — Es labprāt gri­bētu to saprast, taču nespēju . ..

— Ņemiet un vēlreiz izskatiet dokumentu, īpašu uzma­nību pievēršot burtu stāvoklim, — tiesnesis teica.

Manoels paklausīja.

— Vai neredzat nekā savāda dažos burtu sakopoju­mos? — tiesnesis vaicāja.

— Nē, neredzu, — varbūt jau simto reizi pētīdams rindiņas, Manoels atbildēja.

— Nu tad ielūkojieties vērīgāk pēdējā rindkopā! Kā pats saprotat, tur rezumēts viss raksta saturs. Vai nekā neparasta nemanāt?

— Nē.

— Un tomēr kāds sīkums norāda, ka šī kriptogramma nenoliedzami pakļauta skaitlim.

— Jā, bet kādam? … — Manoels piezīmēja.

— Lūk, šajā rindiņā cits citam seko trīs «B».

Tiesneša Žarrikesa piezīme pelnīja ievērību. Patiesi —