ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Starp citu, ko līdz, ka zinām, kas Torress bijis? — Lina piezīmēja. — Šajā gadījumā tam nav nekādas no­zīmes, jo viņš taču nebija īstais noziedznieks.

— Bez šaubām, — Fragozo piekrita. — Bet, velns pa­rāvis, gan jau rakstu beidzot izdosies atšifrēt! Un tad visiem atvērsies acis, ka Zoāms Dakosta nav vainīgs!

Uz to cerēja arī Dakostas piederīgie. Tāpēc, ieslēgušies kopējā istabā, viņi stundām ilgi pūlējās dokumentu at­šifrēt.

Bet, tāpat kā viņi, ari tiesnesis Zarrikess — tas īpaši jāuzsver! — loloja cerības, ka dokumentu izdosies izlasīt.

Pēc nopratināšanas uzrakstījis ziņojumu, kurā identifi­cēja apcietinātā personību, tiesnesis to aizsūtīja uz Rio- dežaneiro, uzskatīdams lietu par nobeigtu. Bet tā vis gluži nebija.

Kad atradās dokuments, var teikt, ka tiesnesis Žarrikess pēkšņi sāka justies īsti savā jomā. Būdams dažādu skaitļu kombināciju un atjautības uzdevumu kaislīgs risinātājs un labprāt lauzīdams galvu pie šarādēm, rēbusiem un ci­tām sarežģītām mīklām, viņš, acīm redzot, tagad varēja no sirds nodoties šim savam iemīļotajam laika ka­vēklim.

Iedomājoties, ka noslēpumainais raksts varbūt ietver Dakostas attaisnojumu, Zarrikesā pamodās dedzīgs ana­lītiķis. Viņa priekšā taču bija kriptogramma! Un nu viņš neko citu vairs nekāroja kā to atšifrēt. Pazīstot Žarrikesu, nebija jāšaubās, ka tagad viņš mīklu risinās ne ēdis, ne gulējis.

Kad jaunekļi aizgāja, tiesnesis palika viens savā kabi­netā. Devis rīkojumu nepieņemt apmeklētājus, viņš no­drošinājās ar dažām stundām pilnīga miera. Uzspraudis uz deguna acenes, Žarrikess nolika uz galda sev priekšā tabakmaku. Lai kārtīgi izvēdinātu smadzenes, tiesnesis ierāva nāsīs pamatīgu devu šņaucamtabakas, tad, pievēr­sies kriptogrammai, iegrima pārdomās, kas drīz vien izvērtās monologā. Šis cienījamais cilvēks bija ļoti eks­pansīvs un labprāt domāja skaļi.

— Jārīkojas sistemātiski, — viņš sacīja. — Bez sistēmas nav loģikas, bez loģikas — panākumu.

Dokumenta simts rindiņas bija sadalītas sešās rind­kopās.

— Hm! — padomājis Žarrikess norūca. — Pētījot pa kārtai katru rindkopu, es velti šķiestu dārgo laiku. Nē, jāizvēlas tikai viena, turklāt vissvarīgākā. Bet kura gan tā varētu būt, ja ne pēdējā, kas noteikti rezumē visa dokumenta saturu? Uz īstā ceļa mani varētu novest īpaš­vārdi, starp citu, Žoāma Dakostas vārds, kam, bez šau­bām, vajadzētu atrasties pēdējā rindkopā, ja vien tas vis­pār dokumentā pieminēts.

Tiesnesis sprieda loģiski. Viņš nekādā ziņā nemaldījās, nolemdams vispirms savas kriptologa spējas izmēģināt pie pēdējās rindkopas.

Tiesnesis larrikess tagad varēja nodoties savam iemīļotajam laika kavēklim.

Lūk, vēlreiz šī rindkopa, kuru lasītājam nepieciešams paturēt acīs, lai izprastu analītiķa domu gaitu, cenšoties piekļūt patiesībai:

MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.

Vispirms tiesnesis Žarrikess ievēroja, ka rindkopas nav sadalītas vārdos un teikumos un tajās trūkst pieturas zīmju. Tas uzdevumu sarežģīja vēl vairāk.

— Paskatīsimies, — viņš teica, — vai kādi burtu sa­kopojumi tomēr neatgādina vārdus, proti, izrunājamus līdzskaņu un patskaņu savienojumus.

Tā, piemēram, rindkopas sākumā var salasīt vārdu «LUI» … Tālāk — «PER» . . . «HUNC» … Vai tie neatgā­dina latīņu vārdus? Turpat blakus «MAUS» šķiet vācu, «DUB» . .. krievu vārds… Pag, un te «SHANT» un «DA.D» izskatās pēc angļu vārdiem . . . Bet ko nozīmē visi šie «MABIJ», «SEPU», «VĪLVA», «ZEAT»? Vai tie būtu īpašvārdi, un kāds tiem sakars ar šo lietu? Ej nu sazini!

Nometis kriptogrammu uz galda, tiesnesis Žarrikess brīdi pārdomāja.

— Visi šie vārdi, kurus ievēroju, pavirši pārlasījis rindkopu, šķiet vienkārši smieklīgi, — viņš nomurmi­nāja. — Patiesību sakot, nav saprotams, no kādas valo­das tie cēlušies. Daži atgādina latīņu, daži angļu, vācu un krievu vārdus, bet lielākā daļa itin neko, ja neskaita veselu virkni līdzskaņu savienojumu, kas vispār nav iz­runājami. Redzu, ka kriptogrammas atslēga nebūs viegli atrodama.

Tiesneša pirksti sāka bungot pa galdu kaut ko līdzīgu rīta jundai, it kā modinot savas snaudošās prāta spējas.

— Vispirms palūkosimies, cik burtu ietilpst šajā rind­kopā, — viņš nolēma.

Paņēmis zīmuli, Žarrikess sāka tos skaitīt.

— Pavisam divsimt astoņdesmit divi! — viņš konsta­

tēja. — Tā. Bet tagad papētīsim, cik bieži katrs burts at­kārtojas.

Šai aplēsei bija nepieciešams ilgāks laiks. Atkal paņē­mis dokumentu rokā, tiesnesis Zarrikess saskaitīja katru burtu atsevišķi, atzīmējot tos alfabētiskā kārtībā. Pēc ce­turtdaļstundas viņš bi ja ieguvis šādu tabulu:

— Ahā! — Zarrikess norūca. — Pirmais novērojums ir pārsteidzošs: vienā rindkopā izmantots viss alfabēts! Sa­vādi gan! Pamēģiniet kādā grāmatā uz labu laimi izvē­lēties rindkopu ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem — tajā gandrīz nekad neredzēsiet visus alfabēta burtus. Starp citu, var būt, ka šeit tā ir tikai sagadīšanās.

Tad, pievērsdamies citai problēmai, viņš teica:

— Vēl svarīgāk ir uzzināt, vai patskaņi un līdzskaņi atrodas normālās proporcijās.

Tiesnesis atkal ķērās pie zīmuļa un šoreiz, izrakstījis visus patskaņus, ieguva šādu aplēsi:

— Tātad piecdesmit septiņi patskaņi pret divsimt div­desmit pieciem līdzskaņiem, — Žarrikess secināja. — Bet šāda proporcija ir gandrīz normāla. Ļoti iespējams, ka dokuments rakstīts mūsu valodā, kur katrs burts

nomainīts ar citu. Un, ja šis princips ievērots sistemātiski, piemēram, ja burta «B» vietā vienmēr lietots «L», «O» vietā «V», «G» nomainīts ar «K», «U» ar «R» utt. r tad lai mani padzen no Manausas tiesneša posteņa, ja es kripto- grammu neatšifrēšu! Atliek rīkoties pēc ģeniālā analītiķa Edgara Po metodes!

Šie vārdi attiecās uz slavenā amerikāņu rakstnieka no­veli, kuru ne velti uzskata par šedevru. Kas gan nav la­sījis viņa «Zelta vaboli»!

Šajā novelē ar tīri matemātisku metodi autors analizē kriptogrammu, kas sastāv no skaitļiem, burtiem, algebris­kām zīmēm, zvaigznītēm, punktiem un komatiem, un at­šifrē to visai fantastiskos apstākļos; tieši tāpēc šā sav­dabīgā rakstnieka darbs lasītājiem iespiežas dziļi atmiņā.

Jāatzīst tomēr, ka amerikāņu rakstnieka kriptogramma atklāja tikai kādu dārglietu slēptuvi, bet šoreiz bija runa par cilvēka dzīvību un godu. Šā iemesla dēļ šifru atrast bija daudz svarīgāk.

Ne vienu reizi vien lasīdams un pārlasīdams «Zelta va­boli», tiesnesis bija pamatīgi izpētījis Edgara Po rūpīgi izstrādātos analīzes paņēmienus un nolēma tagad tos iz­mantot. Viņš bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie palīdzēs atšifrēt dokumentu, kura saturs attaisno Dakostu, ja vien burtu nozīmes nemainīsies.

— Kā tad rīkojās Edgars Po? — 2arrikess murmināja. — Pirmkārt viņš izpētīja, kāda zīme, bet šajā gadī­jumā — kāds burts kriptogrammā sastopams visbiežāk. Kā redzams, tas šoreiz ir «V», kas atkārtojas divdesmit divas reizes. Lielais skaits liek noskārst, ka burtam «V» te ir cita nozīme, un, ja pieņem, ka teksts rakstīts mūsu valodā, jādomā, ka šis burts aizstāj citu visvairāk lietotu skaņu. Angļu vai franču valodā tā nenoliedzami būtu «E», itāliešu valodā — «I» vai «A», bet portugāļiem «A» vai «O» skaņa. Tātad pieņemsim, ka burts «V» šeit no­mainījis «A» vai «O».