ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Un tomēr Benito bija apņēmies iet uz priekšu, kamēr vien netrūks morālā un fiziskā spēka. Kaut kāda neiz­skaidrojama priekšnojauta vilka viņu šajās dzīlēs; viņam šķita, ka līķis aizvēlies līdz pašam dibenam, un, ja Tor- resam bija klāt smagi priekšmeti, kā josta ar iešūtu naudu, zeltu vai ieročiem, tad šis svars varēja pienaglot ķermeni pie zemes.

Pēkšņi kādā tumšā iedobē Benito pamanīja cilvēka līķi! Nudien, tur it kā cieši aizmidzis, izstiepies, zem galvas saliektām rokām, gulēja līķis, kura drēbes vēl nebija pa­visam sairušas.

Vai tas būtu Torress? Biezajā pakrēslī to bija grūti noteikt, taču tas neapšaubāmi bija nekustīgi guļošs cil­vēka ķermenis nepilnu desmit pēdu attālumā no Benito.

Benito pārņēma šausmīgs satraukums. Sirds mirkli stā­jās pukstēt… Viņam šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu. Ar pārdabisku gribas spēku jauneklis saņēmās. Viņš tuvojās līķim.

Piepeši viņu ķēra negaidīti spēcīgs sitiens. Ap viņu ap­vijās kāda gara siksna, un cauri biezajam skafandram viņš sajuta stipras sāpes.

•— Elektriskais zutis! — Benito iesaucās.

Vairāk viņš nepaguva izteikt.

Līķis uzpeldēja Amazones viispusē.

Patiešām, viņam bija uzbrucis pirakč, kā Brazīlijā dēvē elektriskos zušus.

Kā zināms, tā ir īpaša zušu suga ar melnu glumu ādu; mugura līdz pat astei tiem bruņota asiem zobiem, kas savukārt savienoti sīkiem vertikāliem zobiņiem, kurus darbina neparasti spēcīga muskulatūra. Šim zutim piemīt dīvainas spējas — tas izstrāvo elektrību. Šie dzīvnieki mēdz būt gan parasta zuša lielumā, gan arī desmit pēdu garumā; retāk sastopami pāri par piecpadsmit vai divdes­mit pēdu gari un astoņi līdz desmit sprīžu plati elek­triskie zuši.

Amazonē, tāpat kā tās pietekās, šie dzīvnieki sastopami diezgan bieži, un tieši tāds dzīvs ap desmit pēdu garš «kamols», spēji atritinājies un izliecies, kā bulta negai­dot metās virsū ūdenslīdējam.

Benito saprata, cik bīstams ir briesmīgā zuša uzbru­kums. Drēbes viņu no tā neaizsargāja. Zuša elektriskie lādiņi kļuva aizvien spēcīgāki un nemitētos, līdz zutim neizsīktu enerģija.

Nespēdams pretoties, Benito sakņupa smiltīs. Elektriskā strāva pamazām paralizēja jaunekļa locekļus, bet zutis, tīdamies ap ķermeni, aizvien ciešāk to sažņaudza. Jau­neklis vairs nespēja kustināt rokas. Pēc brītiņa viņš pa­laida vaļā nūju, nespēdams pat paraustīt zvana auklu, lai dotu briesmu signālu.

Benito juta, ka ir pagalam. Ne Manoels, ne pārējie biedri virspusē nespēja iedomāties smago cīņu, kas no­risa zem ūdens starp bīstamo pirakē un nelaimīgo nirēju, kurš tik tikko vairs turējās pretī, nejaudādams aizstā­vēties.

Un tam vajadzēja notikt tieši tobrīd, kad bija atradies līķis, bez šaubām, Torress!

Ļaujoties pašaizsardzības instinktam, Benito lūkoja kliegt… Balss pamira metāla ķiverē, kas nelaida cauri skaņu.

Tajā mirklī zutis divkāršoja uzbrukumus; viņš izstrā- voja tādus lādiņus, ka Benito raustījās smiltīs kā gabalos sacirsts tārps un viņa muskuļi sastinga zem dzīvnieka si­tieniem.

Taču Benito vēl nebija galīgi zaudējis redzi un apziņu, kad notika negaidīta, neizskaidrojama parādība.

Blīvajā ūdens slānī izplatījās apslāpēts eksplozijas troksnis. Tas atgādināja pērkona grāvienu, kas atbalsojās

Benito bija zaudējis samaņu.

elektriskā zuša sitienu saviļņotajā dzelmē. Benito šķita, ka viņu apņem varenas skaņas, draudīgi atbalsodamās pašās upes dzīlēs.

Un pēkšņi jauneklim izlauzās kliedziens! ,.. Acu priekšā iznira drausmīga, spokaina parādība.

Slīkonis,_līdz šim mierīgi gulējis smiltīs, pēkšņi sakus­tējās! … Ūdens viļņošanās dīvaini sašūpoja tā rokas, it kā Torress būtu atdzīvojies . .. Konvulsīvās kustības šķita piešķiram dzīvību šausmīgajam mironim.

Tas patiesi bija Torress! Saules stars, izlauzies cauri ūdens slānim, to apgaismoja, un Benito pazina uzpūsto, zaļgano seju, pazina nelieti, kuru pats bija nonāvējis un kura pēdējo elpas vilcienu apslāpēja šie ūdeņi.

Un, kamēr Benito vairs nespēja cilāt paralizētos locek­ļus, kamēr smagie papēži pienagloja viņu pie upes smil­šainā dibena, līķis piecēlies māja ar galvu un, atbrīvo­jies no bedres, kur viņu saistīja ūdenszāles, izslējās visā augumā un baismīgā izskatā stāvus uzpeldēja Amazones virspusē.

Kas īsti bija noticis? Tīri fizikāla parādība, kuru tūlīt izskaidrosim.

Brazīlijas lielgaballaiva «Santa Anna» devās augšup pa Amazoni uz Manausu un nupat šķērsoja Friasa aiz­sprostu. Tuvojoties Rionegro grīvai, laiva uzvilka karogu un salutēja ar lielgabala šāvienu. Sprādziens satricināja upes ūdeni, vibrācijas izplatījās līdz pat upes dzelmei un izrāva no tās Torresa līķi, kas bija sācis trūdēt un kļuvis daudz vieglāks. Slīkonis, gluži dabiski, pacēlās Amazones virspusē.

Šī ļoti parastā parādība izraisīja līķa uzpeldēšanu, taču nevar noliegt, ka lielgaballaivas ierašanās Amazones pār­meklējamā iecirkņa robežās bija tikai laimīga sagadīša­nās.

Manoels iekliedzās, pārējie viņam piebalsoja, un viena no pirogām tūdaļ steidzās pakaļ peldošajam līķim, citi vilka laukā no upes ūdenslīdēju.

Grūti attēlot Manoela izbailes, kad viņš ieraudzīja iz­vilkto draugu kā sastingušu guļam uz plosta bez mazā­kajām dzīvības pazīmēm.

Vai tiešām Amazones ūdeņi atdod viņiem vēl otru līķi?

Ūdenslīdēju cik iespējams ātri atbrīvoja no skafandra.

Elektriskā zuša spēcīgo sitienu ietekmē Benito bija zaudējis samaņu.

Manoels izmisīgi sauca viņu, ar savu elpu centās atdzī­vināt, lūkoja saklausīt sirds pukstus.

— Pukst! Vēl pukst! — viņš iesaucās.

Jā, Benito sirds vēl nebija stājusies, un pēc dažiem mirkļiem viņš atguva samaņu.

— Līķis! Kur līķis?

Tie bija pirmie un vienīgie vārdi, kurus Benito izdvesa.

— Rau, tur! — Fragozo atbildēja, norādīdams uz pi- rogu, kas tuvojās plostam, vedot Torresu.

— Kas ar tevi notika, Benito? — Manoels vaicāja. — Vai aptrūka gaisa?

— Nē, — Benito atbildēja. — Man uzbruka elektris­kais zutis. Bet no kurienes radās troksnis? … Šis sprā­dziens?

— Tas bija lielgabala šāviens, — Manoels paskaid­roja, — kas izrāva Torresu no dzelmes.

Te piroga piebrauca pie plosta. Tajā gulēja Torress, ko indiāņi bija izvilkuši no upes. Ūdenī viņa izskats nebija sevišķi pārvērties. Viņu varēja viegli pazīt. Šai ziņā šaubu nebija.

Fragozo, nometies pirogā uz ceļiem, pārmeklēja Tor- resa drēbes, kuras saplīsa gabalu gabalos.

Piepeši Fragozo uzmanību saistīja Torresa labā roka, kas tagad bija kaila. Uz tās skaidri redzēja.senu rētu, ko droši vien bija atstājis dunča dūriens.

— Šī rēta! — Fragozo iesaucās. — Nu protams!… Beidzot es atceros . . .

— Ko tu atceries? —■ vaicāja Manoels.

— Ķildu … Jā, kādu ķildu Madeiras provincē, es biju tās liecinieks . .. Pirms trim gadiem! Kā es to varēju aiz­mirst! Torress tad kalpoja mežu policijā par uzraugu. Ak, es taču zināju, ka esmu šo nelieti jau kaut kur saticis!

— Kāda tam nozīme! — iesaucās Benito. — Kārbiņa, kārbiņa mums vajadzīga! Vai tā vēl ir pie viņa?

Un Benito grasījās noplēst līķim atlikušās skrandas, lai tās pārmeklētu.

Manoels viņu atturēja.

— Acumirkli, Benito, — viņš teica.

Tad, pievērsies vīriem uz plosta, kuri nepiederēja pie žangadas komandas un kuru liecības neviens nevarētu apšaubīt, viņš teica: