ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Mani draugi, iegaumējiet labi, ko mēs šeit darām, lai vēlāk varētu tiesnešiem atstāstīt visu redzēto!

Vīri pienāca tuvāk.

Fragozo atraisīja Torresam jostu zem saplēstā pončo un, aptaustījis svārku kabatas, iesaucās:

— Kārbiņa!

Benito priekā iekliedzās. Viņš gribēja satvert kārbiņu, lai pārbaudītu tās saturu …

— Pag, — nezaudēdams aukstasinību, Manoels viņu vēlreiz atturēja. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiesne­šiem rodas kaut mazākās aizdomas. Mums nepieciešami indiferenti liecinieki, kas apstiprinātu, ka šī kārbiņa pa­tiesi atrasta pie Torresa.

— Tev taisnība, — Benito sacīja.

— Mans draugs, — Manoels pievērsās plosta strād­nieku vecākajam, — pārmeklējiet jūs šīs svārku kabatas!

Meistars paklausīja. Viņš izvilka no Torresa svārkiem kārbiņu ar hermētiski noslēdzamu vāciņu, kas, šķiet, ne­bija cietis no ūdens.

— Dokuments… vai tas vēl tur ir? — degot nepacie­tībā, Benito vaicāja.

— Šo kārbiņu atvērs tiesnesis! — Manoels atbildēja.

— Vienīgi viņam pienākas pārbaudīt, kas tajā atrodas.

— Jā… Jā, pareizi gan, Manoel! — Benito piekrita.

— Tad steigsimies uz Manausu, draugi! Uz Manausu! Benito, Manoels, Fragozo un meistars ar kārbiņu rokās

veicīgi iekāpa pirogā un sāka braukt prom, kad pēkšņi Fragozo ieminējās:

— Bet līķis? Piroga apstājās.

Indiāņi Torresu atkal bija iemetuši upē, un tas šūpo­jās straumē.

— Torress bija nožēlojams nelietis, — Benito atbildēja.

— Nostādamies pret viņu, es godīgi riskēju ar savu dzī­vību, un dievs viņu sodīja ar manu roku, bet, lai vai kā, viņa miesas nav jāpamet neapraktas.

Tad otra piroga saņēma pavēli doties pēc Torresa, no­gādāt to krastā un apbedīt. Bet tajā mirklī peldošajam ķermenim uzklupa plēsīgu

putnu bars, kas planēja virs upes. Tie bija urubu ar iz­plūkātu kaklu un garām kājām, nelieli, kraukļmelni, ne ar ko nesalīdzināmi rijīgi grifi, kurus Dienvidamerikā sauc par gallinazos. No slīkoņa piepūstā ķermeņa, ko plo­sīja putni, izplūda gāzes, tā smagums pieauga, tas pama­zām grima, un beidzot Torresa atliekas uz visiem laikiem nozuda Amazones dzelmē.

Desmit minūtes vēlāk ātri peldošā piroga iebrauca Ma- nausas ostā. Benito ar biedriem izkāpa malā un steigšus devās uz priekšu pa pilsētas ielām.

Nedaudz mirkļos viņi sasniedza Zarrikesa māju un lūdza kādu kalpotāju pavēstīt tiesnesim, ka vēlas viņu nekavējoties satikt.

Tiesnesis lika viņus ielaist kabinetā.

Tad Manoels izstāstīja visu, kas noticis kopš brīža, kad Benito likumīgā divkaujā ievainojis Torresu, līdz tam, kad plosta strādnieku vecākais izvilcis kārbiņu no Torresa kabatas.

Kaut gan stāsts apliecināja visu, ko Žoāms Dakosta bija teicis par Torresu un viņa nekaunīgo piedāvājumu, to­mēr tiesnesis nespēja apspiest neuzticīgu smīnu.

— Šī kārbiņa, tiesneša kungs, — Manoels teica, — ne brīdi nav bijusi mūsu rokās, un jums to sniedz cilvēks, kas pats to atradis pie Torresa.

Tiesnesis paņēma kārbiņu un, grozīdams rokās, rūpīgi nopētīja kā retu dārglietu. Sakratot tajā nošķindēja mo­nētas.

Vai tiešām dedzīgi meklētajā kārbiņā vairs nebūtu īstā noziedznieka pašrocīgi rakstītā dokumenta, ko Torress par zemisku maksu bija gribējis pārdot Zoāmam Dakos- tam? Vai notiesātā attaisnojošais pierādījums neglābjami zudis?

Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma klāt­esošos. Benito gandrīz nespēja parunāt, viņam šķita, ka sirds tūdaļ plīsīs.

— Attaisiet, tiesneša kungs, attaisiet kārbiņu! — bei­dzot nabaga jauneklis aizlauztā balsī iesaucās.

Tiesnesis Žarrikess sāka noskrūvēt kārbiņai vāciņu. No­ņēmis to, viņš apgāza kārbiņu uz galda, un no tās izri­poja dažas zelta monētas.

— Bet dokuments? … Dokuments! — pieķerdamies pie galda malas, lai nenokristu, Benito vēlreiz iesaucās.

Tiesnesis, iebāzis pirkstus kārbiņā, ar zināmām

grūtībām izvilka nodzeltējušu, rūpīgi salocītu papīru, kam ūdens, šķiet, nebija kaitējis.

— Dokuments! Lūk, dokuments! — Fragozo iesaucās. — Tas pats, ko redzēju Torresam rokās!

Tiesnesis, atlocījis papīra lapu, pārlaida tai acis, tad, aplūkojis no vienas, pēc tam no otras puses, pārliecinā­jās, ka tā klāta parupjām rakstu zīmēm.

— Dokuments, jā, nudien, — viņš teica. — Par to nav šaubu. Te patiesi ir kāds dokuments.

— Protams, — Benito piebilda, — un tieši tas pierāda tēva nevainību.

— Par to vēl neesmu pārliecināts, — Zarrikess piezī­mēja, — un bīstos, ka to būs ļoti grūti pierādīt.

— Kā tā?! . .. — nobālis kā līķis, Benito iesaucās.

— Tāpēc, ka dokuments ir šifrēts, — tiesnesis paskaid­roja, — bet šai kriptogrammai nav …

— Kā nav?

— Nav atslēgas.

Sarežģījums, ko ne Žoāms Dakosta, ne viņa tuvinieki nebija gaidījuši, šķita patiesi ļoti nopietns. Atceroties mūsu stāsta pirmo nodaļu, lasītājiem būs skaidrs, ka do­kuments bija šifrēts pēc vienas no daudzajām kriptogrā­fijas metodēm.

Bet pēc kādas?

Lai to izdibinātu, bija nepieciešama vislielākā atjautība, kāda tikai iespējama cilvēka prātam.

Tiesnesis Žarrikess Benito un viņa draugu klātbūtnē lika precīzi nokopēt dokumentu, oriģinālu paturēja pie sevis, bet kopiju, rūpīgi pārbaudījis, atdeva jaunekļiem, lai viņi to aiznestu ieslodzītajam.

Solījušies atkal ierasties nākamajā dienā, jaunekļi aiz­gāja un, gribēdami nekavējoties satikt Žoāmu, steidzās pie-viņa uz cietumu.

Tur īsās tikšanās laikā viņi pastāstīja notikušo,

Žoāms Dakosta, paņēmis dokumentu, uzmanīgi to ap­lūkoja, pēc tam, papurinājis galvu, atdeva dēlam.

— Varbūt tiešām šajā rakstā ir pierādījumi, — viņš teica, — kuru man vienmēr trūcis. Bet, ja tie izslīd no ro­kām un ja arī mans godīga cilvēka mūžs nerunā man par labu, tad taču nav vairs ko gaidīt no cilvēku taisnās tie­sas, mans liktenis tagad dieva rokās.

To saprata visi. Ja kriptogrammu neizdosies izlasīt, notiesātā stāvoklis būs bezcerīgs.

— Mēs to atšifrēsim, tēt! — Benito iesaucās. — Tāda šifra, ko nevarētu atklāt, pasaulē nav. Tikai nezaudējiet ticību, jā, ticību! Brīnumainā kārtā debesis mums līdzēja atgūt šo dokumentu, kas jūs attaisno, tās nāca talkā to sameklēt un neatstās mūs arī tagad!

Žoāms Dakosta paspieda roku Manoelam un Benito; pēc tam jaunekļi, dziļi saviļņoti, devās uz žangadu, kur viņus gaidīja Jakita.

Viņi Jakitai tūdaļ izstāstīja, kas noticis kopš vakardie­nas: kā uzpeldējis Torresa līķis, kā pie tā atrasts doku­ments un cik dīvainā veidā Torresa draugs, īstais no­ziedznieks, to uzrakstījis, droši vien bīdamies, ka do­kuments var viņu nodot, ja nokļūs svešās rokās.

Protams, arī Lina uzzināja par negaidīto sarežģījumu, un Fragozo atklāja, ka Torress agrāk bijis mežu uzraugs un kalpojis policijas iecirknī pie Madeiras grīvas.

— Un kā jūs abi tikāties? — jaunā mulate pavaicāja.

— Tas notika Amazones provincē, — Fragozo atbil­dēja, — kad, klaiņojot no ciema uz ciemu, nodarbojos ar savu amatu.

— Bet rēta? …

— Tas gadījās tā: kādu dienu nonācu Aranas misijā, kur Torress, ko redzēju pirmo reizi, bija saķildojies ar vienu no saviem biedriem, — tie visi bija briesmīgi ļau­dis! —-_un ķilda beidzās ar to, ka mežu uzraugam sadūra roku. Ārsta tuvumā nebija, man uzdeva ievainoto pārsiet, un tā mēs iepazināmies.