ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

šās rindkopas divsimt sešdesmit trešais, ceturtais un piek­tais burts bija «B». Sākumā tiesnesis šo īpatnību nebija pamanījis.

— Un par ko tas liecina? … — nesaprazdams, kas te būtu jāsecina, Manoels vaicāja.

— Tas liecina, jaunais cilvēk, par to, ka šā dokumenta šifru nosaka skaitlis. Apriori varam secināt, ka burtu no­zīme te mainīta atkarībā no šā skaitļa ciparu vērtības un vietas.

— Kāpēc tieši tā?

— Tāpēc, ka nevienā valodā nav vārda, kurā trīs līdzīgi burti stāvētu blakus.

Manoelu šis arguments pārsteidza, un viņš vairs neko nesacīja.

— Ja būtu to ievērojis agrāk, — tiesnesis turpināja,

— man atkristu veltās pūles un nežēlīgās galvas sāpes, kas tagad plēš pakausi pušu.

— Bet sakiet, tiesneša kungs, — joprojām lūkodams pieķerties gaistošajām cerībām, Manoels ievaicājās,

— ko jūs dēvējat par šo šifru?

— Sauksim to par skaitli.

— Kā vēlaties.

— Došu jums piemēru, un tas būs labākais paskaidro­jums.

Apsēdies pie galda un paņēmis papīra lapu un zīmuli, tiesnesis 2arrikess sacīja:

— Izvēlēsimies kādu teikumu, Manoela kungs, pirmo, kas iešaujas prātā, kaut vai šo:

«Tiesnesis Žarrikess ir ļoti atjautīgs.»

Uzrakstījis teicienu un, bez šaubām, uzskatīdams to par neapstrīdamu patiesību, tiesnesis, pavēries Manoelam acīs, uzsāka:

— Pieņemsim, ka es uz labu laimi izraugos kādu skaitli, lai pārvērstu šo teicienu kriptogrammā. Iedomāsi­mies, ka skaitlis sastāv no šādiem cipariem: 4, 2 un 3. Skaitli 423 parakstīsim zem teikuma tā, lai zem katra burta atrastos viens cipars, un tādā veidā atkārtosim to līdz teikuma beigām. Lūk, ko mēs iegūsim:

Un tagad, Manoela kungs, nomainot mūsu teikuma burtus ar citiem, kuri, ja skaita alfabētiskā kārtībā uz priekšu no katra burta, ieņem cipara norādīto vietu, sa­stādīsim tabulu:

S — 4. = Z j — 2 = K

S — 3 = V

un tā joprojām.

Ja burts atrodas alfabēta beigās un pie tā nav iespē­jams pieskaitīt vajadzīgo burtu daudzumu, tad iztrūksto­šos sāk skaitīt atkal no sākuma. Tas attiecas ari uz mana uzvārda pirmo burtu, zem kura stāv skaitlis 4. Ņemot vērā, ka «2» alfabētā ir pēdējais, būs jāsāk skaitīt no «A», un šajā gadījumā Ž + 4 = D.

Uzrakstīsim līdz galam kriptogrammu, kuru noteic pat­vaļīgi izvēlēts skaitlis 423, — iegaumējiet — patvaļīgi izvēlēts! — un zināmais teikums izskatīsies šādi:

AKHZPHZKV DCUVKNIUV MT OTVL EVMEZZMIV

Bet nu, jaunais cilvēk, aplūkojiet labi šo teikumu — vai tas pilnīgi neatgādina jūsu dokumenta rakstu? Ko mēs varam secināt? To, ka burta nozīmi nosaka nejauši zem tā paliktais cipars, un šā iemesla dēļ kriptogrammas burti ne vienmēr atbilst vieniem un tiem pašiem teksta burtiem. Šā teikuma pirmajā vārdā burtu «T» aizstājis «A», bet pēdējā to pašu nomainījis «V»; burts «E» pir­majā vārdā atbilst burtam «H», bet otrajā — burtam «I»; mana uzvārda vienu «R» aizstājis «U», otru — «V», bet trešajā vārdā tā paša burta vietā ielikts «T». Tas skaidri liecina, ka, nezinot skaitli 423, šo teikumu nekad neizdo­tos atšifrēt, un tāpēc jāsecina, ka bez šā skaitļa, kas no­teic šifru, dokuments nebūs izlasāms.

Dzirdot šo stingri loģisko spriedumu, Manoelam sā­kumā saplaka dūša, taču, pēc brītiņa atkal saņēmies, viņš teica:

— Nē, tiesneša kungs! Es tomēr nedomāju atmest ce­rības, ka mēs šo skaitli atklāsim!

— Ja dokumenta rindiņas būtu sadalītas vārdos, — tiesnesis atbildēja, — varbūt mums laimētos.

— Kā jūs to pamatojat?

— Manoela kungs, gandrīz droši varam apgalvot, ka pēdējā rindkopa ir visa satura kopsavilkums. Nav šaubu, ka tajā pieminēts 2oāms Dakosta. Ja rindiņas būtu sada­lītas vārdos, mēs viegli atšķirtu tos, kuri, tāpat kā uz­vārds Dakosta, sastāv no septiņiem burtiem, un, pārbau­dījuši šos burtu sakopojumus, varbūt atklātu skaitli — kriptogrammas atslēgu.

— Lūdzu, paskaidrojiet, tiesneša kungs, kā tad vaja­dzētu rīkoties! — Manoelam, šķiet, atplauka jaunas ce­rības.

— Pavisam vienkārši, — tiesnesis Zarrikess atbildēja. — Ņemsim, piemēram, vienu no nule uzrakstītā teikuma vārdiem, ja vēlaties, kaut vai manu uzvārdu. Kripto- grammā tas izskatās kā bezjēdzīgs burtu sakopojums DCUVKNIUV. Uzrakstīsim to vertikālā stabiņā iepretī līdzīgā veidā sakārtotiem mana uzvārda īstajiem burtiem, pēc tam, aplēšot, cik daudz alfabēta burtu šķir katru bla- kusstāvošo, iegūsim šādu tabulu:

No kā īsti sastāv šādā vienkāršā ceļā iegūtā skaitļu ko­lonna? Kā redzat, no cipariem 423423423 utt., vārdu sa­kot, no atkārtota skaitļa 423.

— Tiešām gan! — Manoels piekrita.

— Saprotiet, ka ar šo paņēmienu, ja skaita no pieņemtā burta līdz īstajam nevis otrādi, kā to darījām sākumā, es viegli atrastu skaitli 423, savas kriptogrammas atslēgu.

— Bet, tiesneša kungs, — viņu spēji pārtrauca Ma­noels, — ja Dakostas vārds minēts pēdējā rindkopā, un tam tā noteikti jābūt, tad, uzskatot katru no šīs rindko­pas burtiem par šā vārda pirmo burtu, mēs galu galā atrastu …

— Tas patiesi tā varētu notikt, —- tiesnesis Zarrikess iebilda, — taču ar vienu noteikumu.

— Ar kādu?

— Skaitļa pirmajam ciparam noteikti jāsakrīt ar vārda «Dakosta» pirmo burtu, bet jūs taču nenoliegsiet, ka tas ir neiespējami.

— Jums tabnība! — Manoels piekrita, jauzdams, ka atkal gaist visas cerības.

— Varētu paļauties vienīgi uz nejaušību, — šūpodams

— Vai zināt, jaunais cilvēk,

galvu, Žarrikess turpināja, — taču šāda veida mīklās to nekādā ziņā nedrīkst darīt!

— Bet ja nu tieši nejaušība palīdz mums atrast šo skaitli? — ieminējās Manoels.

— Skaitli, skaitli! — tiesnesis norūca. — Bet kas zina, no cik cipariem tas sastāv? No diviem, trim, četriem, de­viņiem vai veseliem desmit? Varbūt šajā skaitlī ietilp­stošie cipari ir dažādi, varbūt atkārtojas vieni un tie paši. Vai zināt, jaunais cilvēk, ka ar desmit skaitļu sistē­mas cipariem, lietojot tos bez atkārtojuma, var izveidot trīs miljonus divi simti sešdesmit astoņus tūkstošus asto­ņus simtus dažādu skaitļu, bet, pieļaujot atkārtojumu, klāt nāks vēl miljoniem citu kombināciju? Un vai zināt, ka, izmantojot katra skaitļa pārbaudei tikai vienu minūti no gada pieci simti divdesmit pieciem tūkstošiem seši simti minūtēm, jums būtu nepieciešami vairāk nekā seši gadi, lai kriptogrammu atšifrētu, bet, ja katrs izmēģinā­jums prasītu stundu laika, būtu vajadzīgi vairāk nekā trīs gadsimti? Nē, jūsu vēlēšanās ir neiespējama!

— Neiespējami, tiesneša kungs, var būt tikai tas, — Manoels atbildēja, — ka tiek notiesāts nevainīgs cilvēks, ka Žoāms Dakosta zaudē godu un dzīvību, kamēr jūsu ro­kās atrodas viņa nevainības lietisks pierādījums. Lūk, tas ir neiespējami!

— Ak, jaunekli, — tiesnesis Žarrikess iesaucās, — kas jums teicis, ka Torress nav melojis, ka viņam patiesi bijis dokuments, ko rakstījis īstais vainīgais, un ka tieši tas attiecas uz Žoāmu Dakostu?

— Kas teicis? … — Manoels atkārtoja, un viņa galva noslīga uz rokām.

Patiesi, nekas pilnīgi droši neliecināja, ka dokumentā ir runa par noziegumu Dimantu apgabalā. Neviens neva­rēja apgalvot, vai šis raksts nav tikai tukšs burtu sa- virknējums un vai to nav sastādījis pats Torress, kas bija spējīgs īstā dokumenta vietā pārdot arī viltotu.

— Nav svarīgi, Manoela kungs, — pieceldamies kājās, tiesnesis Žarrikess turpināja, — nav svarīgi! Lai kāds būtu šās kriptogrammas saturs, es tomēr mēģināšu atklāt šifra atslēgu. Starp citu, šis uzdevums atsver jebkuru lo- gogrifu vai rēbusu.