ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tad, izgājis laukā, viņš aplēja galvu ar aukstu ūdeni.

— Bet nu izmēģināsim ko citu, — viņš sacīja. — Ja no šiem nolādētajiem burtiem neko nevar izvilkt, palūko­sim, vai šifrētā raksta autors, kas uzskatāms par Tižuko nozieguma galveno vaininieku, nav izvēlējies kādu skaitli.

Iespējams, ka tiesnesis rīkojās pareizi, ķerdamies pie jaunas metodes, jo arī tajā netrūka loģikas.

— Vispirms jāpārbauda kāds gada skaitlis, — viņš no­sprieda. — Kas zina, vai neģēlis nav izmantojis nepa­tiesi apvainotā Žoāma Dakostas dzimšanas gadu, kaut vai tāpēc, lai nekad neaizmirstu tik nozīmīgu skaitli. Dakosta dzimis 1804. gadā. Paraudzīsimies, ko dod šis skaitlis, ja to pieņemam par kriptogrammas atslēgu!

Atskaitījis no katra burta atpakaļejoša alfabētiskā se­cībā cipara norādīto burtu skaitu, viņš dabūja:

LMVB IMC. JKJF

Tad virs tās pašas rindkopas pirmajiem burtiem ties­nesis uzrakstīja skaitli 1804 un, atkārtodams vēl pāris reižu, ieguva šādu tabulu:

Žarrikess ieelpoja svaiga gaisu.

Iznākums nenozīmēja neko. Turklāt te trūka viena burta, kuru Žarrikess bija spiests aizstāt ar punktu, jo skaitlis 4, kas noteica burtu D, skaitot minētajā kārtībā, nedeva nekādu rezultātu.

— Atkal nekā! — tiesnesis Žarrikess nopūtās. — Ņem­sim jaunu skaitli.

Un viņš nodomāja, ka dokumenta autors varējis izvē­lēties arī kādu citu gada skaitli, piemēram, to, kad izda­rīts noziegums.

Tas bija noticis 1826. gadā.

Un, līdzīgi rīkojoties, Žarrikess sastādīja tabulu

1 8 26 18 26 1826

MVVF JVCD KTJJ,

iegūdams:

LMT. 1MA. JKHD

Radās tikpat nejēdzīgs burtu savirknē jums, kurā dažas vietas, tāpat kā iepriekšējā tabulā un tā paša iemesla dēļ, bija tukšas.

— Nolādētais skaitlis! — tiesnesis iesaucās. — Arī šis jāatmet! Pārbaudīsim citu. Varbūt blēdis izvēlējies to, kas norāda laupījuma vērtību?

Nozagtie dimanti bija novērtēti par astoņsimt trīsdes­mit četriem konto.

Nākamā tabula izskatījās tā:

8 3 4 834 834 MVV FJV CDK,

taču iznākums bija tikpat neapmierinošs kā iepriekšējās reizēs:

ESR .GR .AG

— Velns lai parauj šo dokumentu un tā izgudrotāju! — aizmēzdams papīra lapu, kas nokrita istabas otrā galā, Žarrikess iekliedzās. — Te jau pat svētais var zaudēt pa­cietību un izpelnīties lāstus!

Kad dusmas mazliet norima, tiesnesis, negribēdams pa­doties, no jauna pievērsās uzdevumam. To pašu, ko ar rindkopas pirmajiem burtiem, viņš izmēģināja ar pēdē­jiem, taču atkal velti. Pēc tam viņš darīja visu, ko vien sakarsētās smadzenes spēja iedomāties. Viņš pārbaudīja skaitli, kas norādīja Žoāma Dakostas vecumu, ko no­ziedzniekam, šķiet, vajadzēja zināt, gan arī Dakostas ap­cietināšanas, Viljarikas sprieduma pasludināšanas un soda dienas datumu, līdz beidzot lika lietā pat slepkavības upuru skaitu.

Viss velti! Kā nekā, tā nekā!

Tiesnesis Žarrikess nonāca tādā uzbudinājumā, kas pa­tiesi lika bažīties par viņa garīgo līdzsvaru. Viņš skrai­dīja, ārdījās, plātīja rokas, it kā ar kādu cīnītos. Tad pēk­šņi nolēma:

— Ja loģika ir nespējīga, rīkošos uz labu laimi, un lai debesis nāk man talkā!

Žarrikess paraustīja zvana auklu uz rakstāmgalda. Zvans spalgi ieskanējās, tiesnesis, piegājis pie durvīm un plaši tās atdarījis, iesaucās:

— Bobo!

Pagāja dažas sekundes.

Brīvlaistais nēģeris Bobo, Zarrikesa mīļākais sulainis, nerādījās. Šķiet, viņš neiedrošinājās tuvoties kunga ka­binetam.

Zvans noskanēja vēlreiz. Žarrikess atkal sauca Bobo, taču sulainis, acīm redzot, izlikās labāk kurls.

Beidzot, kad, atskanot trešajam zvanam, notrūka aukla, durvīs parādījās Bobo.

— Ko kungs vēlas? — piesardzīgi palikdams uz sliek­šņa, sulainis vaicāja.

— Nāc šurp un nerunā pretī! — tiesnesis uzkliedza, un viņa niknās acis lika nēģerim sarauties.

Bobo pienāca tuvāk.

— Klausies uzmanīgi, Bobo, ko jautāšu, un atbildi, ne mirkli nekavējoties un nepārdomājot, vai arī es …

Apmulsis Bobo stingu skatienu, atplestu muti izslējās saimnieka priekšā kā zaldāts un gaidīja.

— Vai esi gatavs? — kungs jautāja.

— Tieši tā.

— Uzmanību! Saki uzreiz nevilcinoties pirmo skaitli, kas iešaujas prātā!

— Septiņdesmit seši tūkstoši divsimt divdesmit trīs! — Bobo vienā elpas vilcienā nobēra.

Izvēlēdamies pēc iespējas lielāku skaitli, viņš droši vien bija gribējis izpatikt saimniekam.

Tiesnesis Žarrikess piesteidzās pie galda un, paķēris zīmuli, parakstīja zem burtiem nēģera nosauktā skaitļa ciparus. Bobo šajā gadījumā bija tikai akls ierocis nejau­šības rokās.

Saprotams, pilnīgi neticami būtu, ja izrādītos, ka skait­lis «76223» patiešām ir dokumenta atslēga.

Taču izmēģinājuma vienīgais rezultāts bija lāsts no Zarrikesa lūpām, tik spēcīgs, ka Bobo pasteidzās nozust.

Taču ne jau tiesnesis vien cīnījās ar šiem neauglīga­jiem meklējumiem. Arī Benito, Manoels un Minja kopī­giem spēkiem lūkoja piekļūt dokumenta noslēpumam, no kura bija atkarīga tēva dzīvība. Šai ziņā neatpalika arī Fragozo un Lina. Taču viņu pūlēm nebija panākumu, un liktenīgais skaitlis aizvien vēl netika atklāts.

— Atrodiet to, Fragozo, «— jaunā mulate nemitīgi at­kārtoja. — Atrodiet taču!

— Noteikti! — Fragozo apgalvoja.

Un tomēr neko neatrada.

Lai vai kā, Fragozo bija nolēmis īstenot kādu plānu, par kuru nestāstīja pat Linai, kaut gan tas viņam nelika miera: viņš gribēja uzmeklēt policijas iecirkni, kurā ag­rāk dienēja mežu uzraugs, un izdibināt, kas varējis būt šifrētā raksta autors, kurš atzīst savu vainu Tižuko ne­noziegumā. Amazones province, kur šī mežu policija dar­bojās, un pat vieta, kur Fragozo pirms dažiem gadiem bija sastapis Torresu, atradās ne visai tālu no Manausas. Atlika nobraukt piecpadsmit jūdžu lejup pa Amazoni līdz tās labā krasta pietekas Madeiras grīvai — un mežu po­licijas priekšnieku, pie kura bija strādājis Torress, droši vien izdotos sastapt. Vēlākais, pēc divām "trim dienām Fragozo tiktos ar Torresa bijušajiem darba biedriem.

«Jā, tas jādara katrā ziņā,» Fragozo nodomāja. «Bet ko tālāk? Ja pieņem, ka mana iecere izdodas, ko es ar to panākšu? Kaut arī noskaidrotos, ka nesen patiesi miris kāds no Torresa senākajiem biedriem, taču kas apstipri­nās, ka šis cilvēks bijis īstais vainīgais? Kas liecinās, ka tieši viņš atdevis Torresam rakstu, kurā, atzīdams savu

Fragozo slepeni pameta žangadu.

vainu, noveļ to no Žoāma Dakostas? Un vai dokumenta atslēga tā beidzot būs rokā? Nē! Šifru zināja tikai divi cilvēki — pats noziedznieks un Torress. Bet viņu abu vairs nav starp dzīvajiem.

Tā sprieda Fragozo. Skaidrs, ka tāds brauciens neko labu nedotu. Un tomēr Fragozo nespēja atvairīt šo domu. Kāda dīvaina vara spieda doties ceļā, kaut arī viņš īsti nezināja, vai izdosies sameklēt bijušo Madeiras mežu po­licijas brigādi. Turklāt tā varēja būt pārcēlusies uz kādu citu provinces daļu, tad Fragozo nepagūtu to atrast. Un ko tas viss galu galā līdzētu?

Tomēr nākamajā rītā, divdesmit devītajā augustā, vēl pirms saules lēkta, nevienu nebrīdinājis, Fragozo slepeni pameta žangadu un devās uz Manausu, kur iekāpa vienā no daudzajām laivām, tā saucamajām igaritē, kas ik die­nas uztur satiksmi ar Lejas Amazoni.

Kad Fragozo neieradās ne pusdienās, ne vakariņās, visi uz žangadas bija ļoti pārsteigti. Neviens, pat jaunā mu­late nesaprata, ar ko izskaidrojama uzticamā kalpa nozu­šana tik nopietnā brīdī.