ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tiesnesis un Manoels metās viņam klāt un tikai ar mo­kām atbruņoja.

— Benito, — cenzdamies runāt ļoti mierīgi, tiesnesis teica, — ja jūsu tēvam neglābjami draud netaisns sods, tad jums gan pienāktos darīt ko svarīgāku, nevis nonā­vēties!

— Ko tad? — Benito iesaucās.

— Mēģināt viņu glābt.

— Bet kā?

— Uzminiet pats, — tiesnesis atbildēja. — Man neklā­jas jums to sacīt.

Nākamajā dienā, trīsdesmitajā augustā, Benito un Ma­noels pārrunāja rīcības plānu. Abi bija sapratuši tiesnesi, kurš negribēja viņiem atklāti izteikt savas domas. Tagad viņi apsvēra, kā notiesātajam, kuram draudēja nāves sods, palīdzēt bēgt.

Cits nekas neatlika.

Patiesi visiem bija skaidrs, ka Riodežaneiro varas vīri tādu nesalasāmu dokumentu, uzskatīdami to par tukšu neaprakstītu lapu, neņems vērā un pirmo tiesas sprie­dumu, kas Zoāmu Dakostu atzīst par vainīgu Tižuko no­ziegumā, neatcels, bet nekavējoties pavēlēs izpildīt nāves sodu, ko nebija iespējams mīkstināt.

Tātad Zoāmam Dakostam vēlreiz vajadzēja bēgt, lai glābtos no netaisnā sprieduma.

Abi jaunekļi vispirms nolēma savu nodomu turēt pil­nīgā slepenībā un neizpaust neko pat Jakitai un Minjai. Viņi negribēja modināt cerības, kuras varbūt nepiepildī­sies. Kas zina, vai kādi neparedzēti apstākļi nelaimīgā kārtā neizjauks šo bēgšanu?

Pašlaik, bez šaubām, ļoti noderīgs būtu Fragozo. Tāds attapīgs un uzticams palīgs jaunekļus lieliski varētu at­balstīt; taču Fragozo vēl nebija pārradies. Arī Linai ne­bija ne jausmas, kas ar Fragozo noticis un kāpēc viņš, nevienam neko nesakot, aizgājis no žangadas.

Protams, ja Fragozo būtu paredzējis, kā notikumi ievir­zīsies, viņš nebūtu pametis Dakostas ģimeni kaut kādu mēģinājumu dēļ, kas neko noteiktu nesolīja. Viņš pa­tiesi labāk būtu palīdzējis organizēt 2oāma Dakostas bēg­šanu, nevis meklējis Torresa senos biedrus.

Bet Fragozo bija nozudis, un gribot negribot vajadzēja iztikt bez viņa.

Tiklīdz svīda gaismiņa, Benito un Manoels atstāja žan- gadu un devās uz Manausu. Atri nonākuši pilsētā, viņi steidzās uz priekšu pa šaurajām ieliņām, kuras tik agrā rīta stundā bija vēl tukšas. Pēc maza brītiņa jaunekļi sa­sniedza cietumu un pārstaigāja visu vecā klostera ap­kaimi.

Šo vietu vajadzēja smalki izpētīt.

Kādā cietuma spārnā divdesmit piecu pēdu augstumā vīdēja Žoāma Dakostas kameras lodziņš. Logam priekšā bija nestipri dzelzs režģi, kurus viegli varētu izlauzt vai izzāģēt, ja vien izdotos tikt tiem klāt. Nelīdzenajā ak­mens sienā netrūka iedobumu un izciļņu, pret kuriem būtu ērti atsperties, rāpjoties augšup pa virvi. Un iespē­jams, ka virvi izdotos veikli apmest režģa āķveidīgajiem galiem. Nokļuvuši līdz logam, Manoels un Benito izceltu dažus stieņus, lai spētu izspraukties cauri režģiem un iekļūtu kamerā, pēc tam vairs nebūtu grūti aizbēgt ar dzelzs restēm piestiprinātās virves palīdzību. Apmākušās debesis solīja tumšu nakti, neviens viņus nepamanītu, un Žoāms Dakosta līdz rītausmai jau atrastos drošībā.

Veselu stundu Manoels un Benito staigāja turp un at­pakaļ, cenzdamies nepievērst sev uzmanību, vērīgi pētī­dami gan logu, gan režģus un vietu, kur tiem vislabāk apmest virvi.

— Tātad norunāts! — noteica Manoels. — Bet vai ne­vajadzētu iepriekš brīdināt tēvu?

— Nē, Manoel! Slepeno nodomu, kas var arī neizdo­ties, neuzticēsim ne tēvam, ne mātei.

— Tas izdosies, Benito! — Manoels sacīja. — Viss tikai labi jāapsver, un gadījumā, ja cietumsargu priekšnieks bēgšanas brīdī mūs ievērotu . ..

— Paņemsim līdzi pietiekami daudz zelta, lai šo vīru uzpirktu, — Benito piebilda.

— Pareizi gan, — Manoels piekrita. — Bet, kad tēvs būs atbrīvots, pilsētā vai uz žangadas viņš nevarēs pa­likt. Kur mēs viņu noslēpsim?

Bija jāatrisina arī šis ļoti nopietnais jautājums, un, lūk, ko viņi nolēma.

Simt soļu no cietuma klajo lauku šķērsoja kanāls, kas ietecēja Rionegro. Ja kanālā bēgli sagaidīs piroga, pa to visērtāk varēs nokļūt līdz upei. No cietuma mūriem līdz kanālam nebija vairāk kā simt soļu.

Benito un Manoels nosprieda, ka ap astoņiem vakarā viena no žangadas pirogām ar loci Araužo un diviem spēcīgiem airētājiem jāsūta turp. Sasnieguši Rionegro,

Kāda cietuma spārnā vidēja loāma Dakostas kameras lodziņš.

viņi iegriezīsies kanālā, nobrauks līdz klajumam un, no­slēpušies augstajā krastmalas zālājā, gaidīs bēgli kaut vai augu nakti..

Bet kurp lai dodas 2oāms Dakosta šajā laivā?

Smalki apsvēruši visus «par» un «pret», jaunekļi atri­sināja arī šo pēdējo jautājumu.

Braukt atpakaļ uz Ikitosu būtu grūti un bīstami. Ceļš uz turieni katrā ziņā pārāk ieilgtu, vai nu bēglis dotos turp pa sauszemi, vai pa ūdens ceļu. Ne ar zirgu, ne laivā viņš nepagūs izbēgt no vajātājiem. Arī pati fazenda nebūs drošs patvērums. Atgriezies tajā, agrākais saim­nieks vairs nebūs Žoāms Garrals, bet Zoāms Dakosta, kuru vienmēr var pieprasīt Brazīlijas valdība, tāpēc mie­rīga dzīve, kā senāk, nebūs iespējama.

Bēgt pa Rionegro uz provinces ziemeļiem vai vēl tālāk aiz Brazīlijas robežām -— arī tāds plāns prasītu daudz laika, taču Zoāmam Dakostam pirmkārt bija nepiecie­šams nekavējoties noslēpties no vajātājiem.

Braukt lejup pa Amazoni? Bet abos upes krastos ne­trūka apdzīvotu vietu, ciematu, pilsētu.

Pārlikuši dažādas iespējas, Benito un Manoels atzina, ka tās nav īstenojamas. Tikai viens olāns vēl deva zinā­mas cerības uz glābiņu.

Tas bija šāds: izbēgt no cietuma, pirogā aizbraukt pa kanālu līdz Rionegro, loča pavadībā doties pa to līdz grīvai, tad turpināt ceļu lejup pa Amazoni, turoties gar labo krastu, un tādējādi, braucot pa naktīm, dienu slēpjo­ties, pēc apmēram sešdesmit jūdzēm sasniegt Madeiras grīvu.

Šajā pietekā, kas sākas Kordiljeru nogāzēs, savukārt saplūst simts pieteku, un tā ir plašs ūdens ceļš, kas aiz­ved uz pašu Bolīvijas centru. Piroga, braucot pa to, neat­stās nekādu pēdu un noslēpsies kādā klusā stūrītī, miestā vai ciematā viņpus Brazīlijas robežām.

Zoāms Dakosta tur atradīsies zināmā drošībā; ja būs nepieciešams, viņš šajā vietā nodzīvos vairākus mēnešus, līdz radīsies izdevība nokļūt Klusā okeāna piekrastē un tikt uz kāda kuģa, kas dodas uz piejūras ostām. Ja ar šo kuģi viņam laimēsies sasniegt Ziemeļamerikas štatus, viņš būs glābts. Tad Dakosta mierīgi varēs izlemt, vai ne­pārdot visu mantu, pilnīgi nepamest dzimteni un nepa- tverties aizokeāna zemēs, vecajā pasaulē, lai nodzīvotu sava netaisni un nežēlīgi izpostītā mūža beigas.

Lai uz kurieni viņš brauktu, viņam pa pēdām bez vilci­nāšanās un nožēlas sekotu ģimene, kurā, bez šaubām, ietilptu arī Manoels, tagad saistīts ar to nesaraujamām saitēm. Šo jautājumu pārlikt būtu lieki.

— Ejam, — Benito teica. — Līdz vakaram viss jāsaga­tavo, nedrīkstam vilcināties ne mirkli.

Jaunekļi devās atpakaļ gar kanāla malu līdz Rionegro. Viņi pārliecinājās, ka ceļš pirogai pilnīgi brīvs — to ne­aizkavēs nekādi šķēršļi — ne slūžas, ne noenkurojušies kuģi. Tad, ejot uz leju gar pietekas kreiso krastu un vai­roties no pilsētas drūzmas, viņi nonāca pie žangadas.

Vispirms Benito vēlējās apraudzīt māti. Viņš jau pie­tiekami valdīja pār sevi, lai neizrādītu, kāds izmisums viņu plosa. Benito lūkoja māti nomierināt, iedvest viņai, ka cerības nav zaudētas, ka dokumenta noslēpums tiks atklāts, ka sabiedrība noteikti aizstāvēs Dakostu un, ņe­mot to vērā, tiesa nogaidīs, līdz apcietinātais beidzot va­rēs iesniegt savas nevainības juridisku pierādījumu.