ŽILS VERNS: ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Jā, māt, ticiet man, rīt mums droši vien vairs nebūs jābaiļojas par tēvu, — viņš sacīja.

— No tavas mutes dieva ausī, dēls! — Jakita atbildēja, skatīdamās dēlā tik vaicājoši, ka viņš ar mokām izturēja šo skatienu.

Manoels, it kā norunājis ar Benito, savukārt mierināja Minju, apgalvodams, ka tiesnesis Zarrikess nešaubās par 2oāma Dakostas nevainību un darīs visu, lai viņu glābtu.

— Cerēsim, Manoel! — nespēdama valdīt asaras, mei­tene teica.

Manoels pēkšņi aizgāja, pamezdams Minju vienu. Par spīti nule izteiktajiem uzmundrinošajiem vārdiem, viņš juta acīs sariešamies asaras.

Tuvojās kārtējā tikšanās ar apcietināto, un Jakita mei­tas pavadībā aizsteidzās uz Manausu.

Veselu stundu Benito un Manoels apspriedās ar loci Araužo. Viņi sīki izklāstīja savu plānu un lūdza locim padomu, kā pareizāk sagatavoties bēgšanai un ko uzsākt bēgļa drošības labad.

Araužo plānu atbalstīja. Viņš apņēmās līdz ar tumsu, neizraisot aizdomas, uzmanīgi aizbraukt ar pirogu viņam labi pazīstamajā kanālā līdz vietai, kur bēgli vajadzēja sagaidīt. Pēc tam viņi bez grūtībām atgrieztos Rionegro grīvā — un piroga, gluži nemanāma starp dažādiem

Araužo sāka gatavoties ceļam.

peldošiem atkritumiem un lūžņiem, kuru šajā upē nekad netrūkst, ātri slīdētu lejup pa straumi.

Araužo nebija iebildumu doties pa Amazoni līdz Ma­deirai, Ari viņš uzskatīja, ka tā ir vienīgā izeja. Madeiru viņš pazina vairāk nekā simt jūdžu garumā. Ja notiktu neticamais un vajātāji viņiem sekotu šajā virzienā, tad Madeiras mazapdzīvotajā piekrastē bēglis viegli no tiem izvairītos, kaut arī nāktos aizbraukt līdz Bolīvijas vidie­nei, bet, ja tiem nolemts pamest dzimteni, sēsties kuģī būs daudz drošāk Klusā okeāna nekā Atlantijas piekrastē.

Araužo atbalsts jaunekļus acumirklī uzmundrināja. Viņi paļāvās uz loča praktisko prātu. Apšaubīt šā krietnā cil­vēka uzticamību nevajadzēja. Viņš katrā ziņā nežēlotu neko, pat dzīvību, ja tikai spētu glābt Ikitosas fazendas saimnieku.

Araužo tūlīt pilnīgā slepenībā sāka gatavoties ceļam. Benito viņam iedeva lielu summu zelta naudas negaidī­tiem izdevumiem braucienā pa Madeiru. Locis lika saga­tavot pirogu, pavēstīdams, ka brauks meklēt Fragozo, kurš arvien vēl nebija atgriezies un par kura likteni ceļa biedri bažījās.

Pēc tam Araužo pats novietoja laivā pārtiku vairākām dienām, kā arī virves un darba rīkus, kurus jaunekļiem vajadzēja saņemt, kad laiva piestās kanāla malā norunā­tajā laikā un vietā.

Šāda rīcība īpaši nesaistīja žangadas komandas uzma­nību. Slepenais nodoms nebija uzticēts pat abiem spēcī­gajiem nēģeriem, kurus locis izraudzījās par airētājiem.

Taču uz viņiem varēja droši paļauties. Araužo galvoja par šiem nēģeriem, jo viņi, tiklīdz uzzinās, ka palīdzējuši bēgt no cietuma savam saimniekam, kad Dakosta būs at­brīvots un uzticēts viņu gādībai, darīs visu, pat riskēs ar dzīvību, lai bēgli glābtu.

Pēcpusdienā viņi bija sagatavojušies. Atlika nogaidīt tumsu.

Taču pirms šā pasākuma Manoels vēl pēdējo reizi vē­lējās sastapt tiesnesi Žarrikesu. Varbūt viņš pateiks ko jaunu par dokumentu.

Benito labāk palika uz žangadas, lai sagaidītu māti un māsu.

Un tā Manoels viens pats aizgāja pie 2arrikesa, kas nekavējoties lika viņu pieņemt.

Tiesnesis joprojām tikpat satraukts sēdēja savā kabi-

Viņām atplauka cerības.

netā. Viņa priekšā uz gaida vēl joprojām gulēja nepa­cietīgi pirkstos saburzītais dokuments.

— Tiesneša kungs, — Manoels trīcošā balsī uzsāka, — vai no Riodežaneiro vēl neesat saņēmuši…

— Nē, — tiesnesis atbildēja, — pavēle nav pienā­kusi … Bet kuru katru brīdi to var gaidīt! …

— Un dokuments?

— Nekas tur neiznāk! — 2arrikess iesaucās. — Izmē­ģināju visu, ko tik spēju iedomāties .. . Bet nekā!

— Nekā!

— Tomēr ne gluži! Vienu vārdu skaidri salasīju… Vienu vienīgu!

— Kādu vārdu?! — Manoels iesaucās. — Tiesneša kungs, sakiet jel — kādu?

— «Bēgt!».

Manoels klusējot cieši paspieda tiesnesim roku un at­griezās uz žangadas, lai sagaidītu brīdi, kad būs jāsāk rīkoties.

Kārtējais apciemojums — šoreiz kopā ar meitu — Ja- kitai pagāja kā ik dienas, kad viņai dažas stundas ļāva tikties ar vīru. Abu sirsnīgi mīlēto būtņu tuvumā 2oāma Dakostas sirds plūda pāri maigumā. Taču vīrs un tēvs stingri turēja sevi rokās. Viņš centās uzmundrināt abas nelaimīgās sievietes, iedvest cerības, kuru pašam bija atlicis visai maz. Viņas bija nākušas sniegt ieslodzītajam garīgu atbalstu, kaut diemžēl pašām tas bija daudz vaja­dzīgāks, bet, redzot Žoāmu tik nesalaužamu, ar lepni izslietu galvu panesam smagos pārdzīvojumus, viņām atplauka cerības.

Arī šoreiz Žoāms atrada spēcinošus vārdus. Šo neizsīk­stošo enerģiju viņš smēlās ne vien apziņā, ka nav vai­nīgs, bet arī ticībā, ka dievs cilvēku sirdīs ielicis daļu sava taisnīguma. Nē! Žoāmu Dakostu nevar sodīt par Tižuko izdarīto noziegumu!

Dokumentu 2oāms gandrīz nekad nepieminēja. Viltots tas vai ne, rakstījis to Torress vai īstais noziedznieks, vai tajā ir meklētais attaisnojums vai nav, — 2oāms Dakosta pat nedomāja balstīties uz šo apšaubāmo rakstu. Nē! Par labāko attaisnojošo argumentu viņš uzskatīja pats sevi, par vērtīgāko nevainības pierādījumu — savu godīga darba cilvēka dzīvi.

Taču tovakar māti un meitu spārnoja Žoāma vīrišķīgie vārdi, iespiezdamies dziļi sirdīs, un abas devās mājup, vairāk nekā jebkad pārliecinātas, ka viss beigsies lai­mīgi. Šķiroties ieslodzītais viņas apskāva sevišķi mīļi. Šķita, ka viņš nojauš tuvo atrisinājumu, lai kāds tas arī būtu.

Palicis vienatnē, Zoāms Dakosta ilgi sēdēja kā sastin­dzis. Atbalstījis elkoņus uz nelielā galdiņa, viņš nolieca galvu uz rokām.

Par ko viņš domāja? Vai uzskatīja, ka cilvēku tiesa, kas pirmo reizi maldījusies, tagad viņu attaisnos?

Jā, viņš patiesi vēl loloja cerības! Viņam bija skaidrs, ka līdz ar tiesneša Žarrikesa ziņojumu ministram uz Rio- dežaneiro aizsūtīts arī Žoāma Dakostas patiesi un pār­liecinoši uzrakstītais atmiņu stāsts.

Kā zināms, šajās piezīmēs Žoāms aprakstīja savu dzīvi no pirmajām darba dienām Dimantu apgabala pārvaldē līdz brīdim, kad žangada iebrauca Manausas ostā.

Tagad Žoāms Dakosta no jauna atskatījās bijušajās die­nās. Viņš atsauca atmiņā pagātni — kopš tā laika, kad viņš, bārenis, ieradās Tižuko. Raktuvju galvenās pārval­des birojā, kur, par spīti jaunībai, Dakosta bija pieņemts darbā, viņš ar savu centību ātri vien virzījās uz augšu. Žoāmu gaidīja spoža nākotne, viņš cerēja sasniegt ievē­rojamu stāvokli… Un pēkšņi briesmīga katastrofai Di­mantu nolaupīšana, konvoja zaldātu nogalināšana, aiz­domas, kas krita uz viņu — vienīgo, kurš varēja būt izpaudis konvoja slepenās aizbraukšanas datumu, tad ap­cietināšana, tiesa un, lai arī kā pūlējās aizstāvis, pēdējās stundas Viljarikas cietuma nāvinieku kamerā, bēgšana apstākļos, kas liecina par nesalīdzināmu drosmi, slapstī­šanās ziemeļu provincēs, beidzot, Peru robežas pāriešana un draudzīgā palīdzība, ko nelaimīgajam, badā mirsto­šajam bēglim sniedza fazendas viesmīlīgais saimnieks Magal janss.

Ieslodzītā iztēlē ainojās šie notikumi, kas tik nežēlīgi bija izpostījuši viņa mūžu. Iegrimis domās, ļaudamies at­miņām, Žoāms Dakosta nesadzirdēja dīvaino troksni aiz vecā klostera sienām, neievēroja loga režģiem apmesto