ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Jā! — tiesnesis Žarrikess teica. — Jā! Šaubu nav… Mēs to labi zinām, taču tie, no kuriem ir atkarīga notie­sātā dzīvība, tam netic .. . Ejiet prom!

Tiesnesis atgrūda Fragozo, kurš neparko neatkāpās. Viņš nometās tiesnesim pie kājām.

— Žoāms Dakosta nav vainīgs! — Fragozo kliedza. -— Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņš iet bojā! Viņš nav iz­darījis noziegumu Tižuko! Vainīgs ir Torresa biedrs, kas rakstījis dokumentu! Vainīgs ir Ortega! . . .

Izdzirdējis šo vārdu, tiesnesis Žarrikess pielēca kājās. Un, tiklīdz vētrainais sašutums viņā mazliet aprima, viņš atplēta dūri ar krampjaini sažņaugto papīra lapu, izklāja to uz galda, apsēdās un, ar rokām aizsedzis acis, murmi­nāja:

—■ Šis vārds . .. Ortega! … Pameģinasim!

Tad ar Fragozo uzzināto vārdu tiesnesis atsāka darīt to pašu, ko velti bija izmēģinājies ar daudziem citiem. Uzrakstījis «Ortega» virs pēdējās rindkopas pirmajiem sešiem burtiem, viņš dabūja šādu tabulu:

ORTEGA MVVFJV

— Nē, — Žarrikess beidzot teica. — Nekas neiznāk!

Un patiesi, burtu «V», kas atradās zem «R», ar skaitli

izteikt nevarēja, jo «V» alfabētā seko pēc «R», tas pats attiecās uz pārējiem burtiem, tikai «M» stāvēja zem «O», un to varēja izteikt ar ciparu «2».

Uz ielas šajā brīdī atskanēja skaļas, izmisīgas balsis.

Fragozo piesteidzās pie loga un, pirms tiesnesis pa­guva aizkavēt, atvēra to.

Iela bija ļaužu pilna. Tuvojās stunda, kad ieslodzīto no cietuma bija jāved uz soda vietu, un ļaudis steidzās uz laukumu, kur jau gaidīja karātavas.

Tiesnesis Žarrikess, kura izskats šajā brīdī bija bries­mīgs, stingri vērās dokumentā.

— Pēdējie burti! — viņš murmināja. — Izmēģināsim vēl tos!

Tā bija vienīgā cerība.

Ar trīcošu roku, gandrīz nespēdams saturēt zīmuli, ties­nesis virs dokumenta sešiem pēdējiem burtiem, tieši tā­pat kā nule virs pirmajiem, uzrakstīja vārdu ORTEGA.

Neviļus Zarrikesam izlauzās kliedziens. Sākumā viņš ievēroja, ka visi seši kriptogrammas burti alfabētā stāv pirms atbilstošajiem Ortegas vārda burtiem — un tātad būs izsakāmi ar cipariem, no kuriem varēs sastādīt skaitli.

Pēc tam, no katra burta atpakaļejošā alfabētiskā secībā atskaitījis cipara norādīto burtu daudzumu un uzrakstījis atrastos, viņš izlasīja:

Un tiešām, kad tiesnesis, uzrakstījis tabulu, saskaitīja burtu zīmes, lūk, kas iznāca:

Tātad šādā veidā iegūtais skaitlis bija «432513». Bet vai tieši tā ir dokumenta atslēga? Varbūt arī šis mēģinājums būs maldīgs tāpat kā visi iepriekšējie?

Balsis uz ielas pēkšņi kļuva skaļākas, tās pauda naidu un līdzjūtību, kas valdīja pūlī. Notiesātajam bija atliku­šas vēl tikai nedaudz minūtes, ko dzīvot

Kā sajucis aiz bēdām, Fragozo izskrēja laukā. Viņš vēlējās pēdējo reizi redzēt savu labdari, pēdējo reizi at­vadīties . . . Fragozo bija gatavs mesties pretī drūmajam gājienam un apturēt to ar saucieniem: «Nenogaliniet go­dīgu cilvēku! Nenogaliniet!»

Pa to laiku tiesnesis Žarrikess virs rindkopas pirma­jiem burtiem uzrakstīja atrasto skaitli, atkārtojot to vai­rāk reižu, kā bija nepieciešams:

Nevainīgs! Nevainīgs!

«īstais vainīgais dimantu no …»

Tiesnesis priekā iekliedzās. Skaitlis «432513» bija ilgi meklētā atslēga! Vārds Ortega ļāva to atklāt! Beidzot do­kumenta šifrs bija rokā,, un tagad Žoāma Dakostas ne­vainību varēs neapgāžami pierādīt. Nelasot vairs tālāk, tiesnesis Žarrikess izskrēja no kabineta uz ielas, skali saukdams:

— Stāt! Stāt!

Vienā mirklī, izlauzies cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu, Žarrikess sasniedza cietumu, tieši tajā brīdī no tu­rienes izveda Žoāmu Dakostu, kuram izmisīgi ķērās klāt sieva un bērni.

Pieskrējis pie Žoāma Dakostas, tiesnesis aizelsies, ne­spēdams parunāt, tikai vicināja rokās dokumentu, līdz beidzot izdvesa:

— Nevainīgs! Nevainīgs!

Ierodoties tiesnesim, drūmais gājiens apstājās. Tālumā vairākkārt dobji atbalsojās pūļa sauciens:

— Nevainīgs! Nevainīgs!

Pēc tam iestājās dziļš klusums. Ļaudis gribēja dzirdēt, ko teiks tiesnesis.

Žarrikess apsēdās uz akmens soliņa, un, kamēr Min ja, Eenito, Manoels un Fragozo viņu apstāja, kamēr Žoāms Dakosta apskāva sievu, viņš, izmantojot, iegūto skaitli, ar ciparu palīdzību nomainīja kriptogrammas burtus, vis­pirms atšifrēdams pēdējo rindkopu, un, kad uz papīra bija izveidojušies vārdi, atdalīja tos citu 110 cita, salika pietu­ras zīmes un skaļi nolasīja.

Dziļajā klusumā atskanēja:

Tiklīdz tiesnesis beidza, visapkārt ļaudis skaļi uzgavi­lēja.

Patiešām dokumenta pēdējā rindkopa, rezumējot raksta saturu, pilnīgi attaisnoja Ikitosas saimnieku un bija la­bākais pierādījums, kas glāba no nāves briesmīgās juri­diskās kļūmes upuri.

2oāms Dakosta sievas, bērnu un draugu vidū nespēja vien spiest rokas apsveicējiem. Lai cik stingrs bija viņa raksturs, tagad tomēr iestājās reakcija — pār vaigiem no­ritēja prieka asaras, bet sirdī viņš pateicās dievam, kas, tik apbrīnojami glābdams viņu īsi pirms nāves soda, ne­pieļāva vislielāko noziegumu — netaisni apvainota cil­vēka bojā eju-.

Jā, Žoāma Dakostas attaisnojums izgaisināja visas

šaubas. Tižuko nozieguma īstais vainīgais pats bija atzi­nies un sīki izklāstījis apstākļus, kādos noritējusi vardar­bība. Ar šifra atslēgas palīdzību tiesnesis Žarrikess turpat uz vietas izlasīja visu kriptogrammu.

Un, lūk, ko tajā apliecināja Ortega: šis nelietis bija kalpojis dimantu raktuvju pārvaldē kopā ar Žoāmu Da- kostu. Jaunais ierēdnis, kuram pienācās pavadīt konvoju uz Riodežaneiro, bija Ortega. Briesmīgais nodoms tikt pie bagātības slepkavības un laupīšanas ceļā viņu nebie­dēja, un viņš pavēstīja kontrabandistiem konvoja iz­braukšanas dienu.

Laupītāji viņus sagaidīja Viljarikas apkaimē, bet uz­brukuma laikā Ortega izlikās cīnāmies pret tiem kopā ar sardzes zaldātiem: pēdīgi viņš nokrita zemē starp noga­linātajiem, un sazvērnieki viņu aiznesa prom. Tieši tā­pēc vienīgais cilvēks, kam šajā slaktiņā izdevās paglāb­ties, apliecināja, ka Ortega kritis.

Taču noziedzniekam laupījums nekāda labuma nedeva; pēc neilga laika sabiedrotie, kuri bija palīdzējuši izdarīt noziegumu, viņu apzaga.

Palicis bez eksistences līdzekļiem, neiedrošinādamies atgriezties Tižuko, Ortega bēga uz Augšamazones provin­cēm Brazīlijas ziemeļos, kur darbojās mežu policija. Kaut kā vajadzēja dzīvot. Ortega iestājās vienā no nēģeru ķē­rāju brigādēm, uz kurām ļaudis raugās ar nicinājumu. Neviens viņam tur neprasīja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Tā Ortega kļuva mežu policijas uzraugs un gadiem ilgi veica cilvēku mednieka darbu.

Tajā laikā viņam piebiedrojās dēkainis Torress, kuram arī bija apsīkuši eksistences līdzekļi. Abi lieliski sapra­tās un cieši sadraudzējās. Bet, kā jau Torress sacīja, pa­mazām neģēli sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņu vajāja atmiņas par noziegumu. Ortega zināja, ka viņa vietā notiesāts cits. Viņš zināja, ka šis nelaimīgais ir viņa bijušais kolēģis Žoāms Dakosta. Bija zināms arī tas, ka netaisni notiesātajam izdevies bēgt no cietuma un ka tā­pēc Ortegam pašam nāves soda briesmas nav novērstas.

Un reiz, pirms vairākiem mēnešiem, mežu policijas eks­pedīcijas laikā, kad brigāde, šķērsojot Peru robežu, no­nāca Ikitosas apkaimē, Ortega, nejauši sastapis Žoāmu Garralu, acumirklī saprata, ka tas ir Dakosta, kas viņu vairs nepazina.