ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Pievakarē Araužo stingri pietauvoja žangadu krastā, nelielā līcītī aiz arsenāla. Šeit nu vajadzēja būt žanga­das pēdējai ostai pēc astoņsimt jūdžu garā ceļojuma pa lielo Brazīlijas upi. Tagad indiāņu teltis, nēģeru būdas un noliktavas ar vērtīgo kravu palēnām tiks nojauktas; mazliet vēlāk savukārt nozudīs zaļumos un ziedos grim­stošā saimnieka māja, pēc tam ari baznīciņa, kuras

Pie baznīciņas durvīm abus pārus sagaidīja Pasanjas tēvs.

vienkāršais zvans atsaucās Belemas dievnamu varenajai zvanīšanai.

Bet vispirms uz žangadas vajadzēja notikt svinīgai ce­remonijai — Manoela, Minjas, Fragozo un Linas kāzām. Pasanjas tēvam bija jānoslēdz šīs divkāršās laulības, kas solījās būt ļoti laimīgas. Mazajā žangadas baznīciņā abiem pāriem bija jāsaņem mācītāja svētība.

Šaurajā baznīciņā varētu saiet tikai Dakostas ģimene, bet žangada bija pietiekami liela, lai uzņemtu visus, kuri vēlējās piedalīties kāzu ceremonijā, un, ja daudzajiem viesiem, kas nāca apsveikt dienas varoni Žoāmu Dakostu ar apbrīnojamo reabilitāciju, beidzot aptrūka vietas uz plosta, tad viņu rīcībā bija plašās krastu nogāzes.

Nākamajā dienā, sešpadsmitajā oktobrī, grezni un svi­nīgi tika nosvinētas abu pāru kāzas.

Diena bija ļoti jauka, un kopš desmitiem rītā uz žan­gadu plūda viesu bari. Tērpušies svētku drānās, krast­malā pulcējās gandrīz visi Belemas iedzīvotāji. Skatītā­jiem pārpildītas laivas, aizsprostodamas upi, ielenca milzīgo plostu no visām pusēm, tā ka Amazone zem šīs llotiles, kas sniedzās līdz pat pretējam krastam, pilnīgi pazuda.

Tad, vēstīdams sākumu līksmajiem svētkiem, kuri prie­cēja klātesošos, atskanēja pirmais baznīciņas zvana si­tiens. Žangadas zvanam vienbalsīgi atsaucās visi Belemas baznīcu zvani. Ostā stāvošu kuģu mastos līdz pašai augšai uzvijās karodziņi, un arī svešzemnieku kuģi, salutējot Brazīlijas krāsām, uzvilka savus karogus. Visās pusēs dzir­dēja šāvienus, kuri tomēr nespēja apslāpēt pērkon- dimdošās ovācijas, kas izlauzās no daudzo skatītāju lū­pām.

Tad no mājām iznāca Dakostas ģimene un devās cauri pūlim uz mazo baznīciņu.

Žoāmu Dakostu sveica nedzirdēta aplausu vētra. Viņam pie elkoņa turējās Valdesa kundze. Jakitu veda Belemas gubernators, kas kopā ar jaunā ārsta biedriem pagodi­nāja kāzu ceremoniju. Manoels soļoja blakus Minjai, kura līgavas tērpā izskatījās burvīga, abiem sekoja Fra­gozo, vezdams pie rokas laimē starojošo Linu, pēdīgi starp divās rindās stāvošajiem žangadas komandas vīriem nāca Benito, vecā Sibēla un godājamās ģimenes kalpo­tāji.

Pie baznīciņas durvīm abus pārus sagaidīja Pasanjas tēvs. Ceremonija norisa gluži vienkārši: tās pašas rokas, kuras reiz bija svētījušas Zoāmu un Jakitu, tagad pacēlās, svētījot viņu bērnus.

Tik lielu laimi nedrīkst aptumšot ilgas šķiršanās sāpes. Tāpēc Manoels Valdess nolēma visā drīzumā iesniegt at­lūgumu un pievienoties savai jaunajai ģimenei Ikitosā, kur strādās savā profesijā.

Fragozo ar sievu, protams, ne mirkli nepārdomājot, pa­lika kopā ar tiem, kurus uzskatīja drīzāk par saviem draugiem nekā par saimniekiem.

Valdesa kundze nevēlēiās šķirt dēlu no draudzīgās ģi­menes, taču ar vienu noteikumu, ka bērni bieži viņu ap­ciemos Belemā.

Un turpmāk tas vairs nebūs tik sarežģīti. Vai lielā Ama­zone nebija pats drošākais sakaru ceļš starp Ikitosu un Belemu? Šie sakari vairs nedrīkstēja pārtrūkt. Patiesi, bija paredzēts, ka pēc dažām dienām pa Amazoni ātru, regulāru satiksmi uzsāks pirmais pasažieru tvaikonis; at­tālumu, ko žangada nobrauca vairākos mēnešos, tagad varēs veikt vienā nedēļā.

Benito laimīgi nokārtoja lielu tirdzniecības darījumu, un drīz vien no žangadas, no šā milzu plosta, ko veidoja vesels Ikitosas mežs, nekas vairs nepalika pāri.

Pēc mēneša fazendas saimnieks kopā ar sievu, Manoelu un Minju, kopā ar Linu un Fragozo iekāpa Amazones pa­sažieru tvaikonī, lai atgrieztos Ikitosas fazendā, kuras vadību turpmāk bija paredzēts uzticēt Benito.

Žoāms Dakosta atgriezās mājās lepni paceltu galvu, atvezdams līdzi no Brazīlijas lielu, laimīgu ģimeni.

Taču Fragozo reizes divdesmit dienā atkārtoja:

— Eh, ja nebūtu bijusi šī liāna! …

Galu galā viņš par liānu sāka saukt savu jauno sievu, kuras maigā pieķeršanās krietnajam puisim pilnīgi attais­noja skaisto vārdu.

— Atšķirība tikai viena burta ziņā, — Fragozo mēdza teikt. — Vai tad Lina un Liāna nav gandrīz viens un tas pats?

Pirmā daļa

I Mežu uzraugs……………………………. …. 5

II Zaglis un apzagtais…………………………. 12 ŽILS VERNS ŽANGADA

III Garralu ģimene…………………………………………… 22

IV Vilcināšanās…………………….. 33

V Amazone ………… 39

VI Zemē nogāzts vesels mežs…………………………… 47

VII Sekojot liānai …………………………………………… 55

VIII Zangada………………………………………………….. 70

IX Piektā jūnija vakarā…………………………………….. 78

X No Ikitosas līdz Pevasai……………………………….. 85

XI No Pevasas līdz robežai……………………………….. 93

XII Fragozo darbā…………………………………………. 103

XIII Torress……………………………………. 114

XIV Lejup pa upi . . ……………………………………… 119

XV Joprojām lejup pa straumi…………………………. 126

XVI Ega………………………………………………………. 134

XVII Uzbrukums……………………………………………… 146

XVIII Svētku mielasts………………………………………… 154

XIX Sens stāsts . …………………………………………… 161

XX Aci pret aci……………………………………………… 167

Otrā dala

I Manausa ………………………………………………… 178

II Pirmajā brīdī…………………………………………… 183

III Atskats pagātnē…………………………………………. 189

IV Morālie pierādījumi…………………………………… 194

V Lietiskie pierādījumi……………………………….. 202

VI Pēdējais trieciens . ……………………………………. 207

VII Lēmums…………………………………………………. 213

VIII Pirmā meklējumu diena . ………………………… 223

IX Otrā meklējumu diena .,…«• 228

X Lielgabala šāviens……………………………………….. 232

XI Kas atradās Torresa kārbiņā ….. 242

XII Dokuments . ……………………………………………. 246

XIII Par skaitļiem…………………………. i 255

XIV Uz labu laimi …………………………………… . 264

XV Pēdējie mēģinājumi …….. 272

XVI Sagatavošanās . . ………………………………….. 279

XVII Pēdējā nakts………………………………… , . 287

XVIII Fragozo……………………………………………. * 294

XIX Noziegums Tižuko……………………………………. 302

XX Lejas Amazone………………………………….. . 308

Жюль Верп ЖАНГАДА Восемьсот лье по Амазонке Роман

Издательство «Детская литература» Москва 1967