ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Cik bezgala skaisti! — nemitīgi jūsmoja Min ja.

— Tikai pārāk ilgi velkas šis brauciens! — kurnēja Manoels.

— Kāds skaistums! — kundzei piebalsoja Lina.

— Kad reiz mēs tiksim galā! — nopūtās Fragozo.

Sakiet, lūdzu, — kā lai saprotas, ja pasaules uztvere

tik atšķirīga? Laiks tomēr pagāja jautri, un arī Benito, nekur nesteigdamies un nemocīdamies nepacietībā, at­guva savu seno līksmo omu.

Pēc brīža žangada izpeldēja cauri bezgalīgām kakao koku plantācijām, uz kuru tumši zaļā fona abos upes krastos no Obidosas līdz Montealegrei iezīmējās visno­taļ izkaisīto būdu salmu dzeltenie vai ķieģeļsarkanie jumti.

Tad parādījās Trombetas grīva. Šīs upes melnie ūdeņi plūst gar pašām Obidosas mājām, te izveidojusies īsta maza pilsētiņa pat ar cietoksni un glītām sarkanām mā­jiņām gar platajām ielām; šeit, tikai simt astoņdesmit jūdžu no Belemas, atrodas lielas noliktavas, kurās uz­glabā apkaimē iegūto kakao.

Drīz vien ceļotāji ieraudzīja citu pieteku — Tapažosu ar tās zaļganpelēkajiem ūdeņiem, kas plūst no dienvid­rietumiem, pēc tam bagāto Santarēmu ar vismaz pieci tūk­stoši iedzīvotājiem, galvenokārt indiāņiem, kuru pirmās mājeles paceļas plašajos, baltu smilti klātajos liedagos.

Pametusi Manausu, žangada peldēja bez apstājas pa nu jau brīvāko Amazones straumi. Tā brauca dienām un naktīm pieredzējušā loča modrajā vadībā. Viņi nekur vairs nepieturēja, ne lai izklaidētos, ne tirdzniecības no­lūkos. Lielais plosts devās tikai uz priekšu, strauji tuvo­joties mērķim.

Aiz Alemkeras ciemata upes kreisajā krastā skatienam pavērās plašs apvārsnis. Līdz šim to bija aizklājuši meži, bet tagad aiz tiem iznira pakalnu grēdas, kuru maigi viļ­ņotās līnijas tīkami glāstīja acis, bet tālumā pie apvāršņa vīdēja nenoteiktas robotu kalnu kontūras.

Kā Jakita un viņas meita, tā Lina un vecā Sibēla to visu redzēja pirmoreiz mūžā.

Toties Manoels Paras provincē jutās kā mājās. Viņš zināja, kā sauc divkāršo kalnu grēdu, kas pamazām sa­šaurināja Amazones gultni.

— Pa labi, — viņš paskaidroja, — puslokā uz dienvi­diem aizvijas Parvakarta kalnu grēda. Pa kreisi — Ku- ruva kalni, drīz būsim garām to pēdējām terasveidīga- jām nogāzēm.

— Tātad, mēs tuvojamies mērķim? — Fragozo ievai­cājās.

— Tieši tā! — Manoels atbildēja.

Un, tikko jaušami, taču ļoti izteiksmīgi pamādami viens otram ar galvu, abi līgavaiņi droši vien sapratās.

Beidzot, par spīti paisumam, kas, nedaudz palēninot žan- gadas gaitu, lika sevi manīt, jau sākot ar Obidosu, ceļotāji pabrauca garām divām pilsētiņām — Monteaīe- grei un Prainjai de Ontereiro, pēc tam Šingu grīvai, pie kuras apmetušies jurumas cilts indiāņi, kas nodarbojas galvenokārt ar savu ienaidnieku galvaskausu preparēšanu dabzinību kabinetu vajadzībām.

Varen plaša te izpletās Amazone, un skaidri bija jau­šams, ka upju karaliene drīz izvērtīsies īstā jūrā. Asto­ņas, desmit pēdas gara zāle klāja tās krastus, kuru malas ieskāva niedru biezoknis. Pēc brītiņa kā tumši punkti aizmugurē palika pilsētiņas, kuru ziedu laiki jau bija pa­gājuši, — Boavista un Gurupa.

Un nu upe sadalījās divās platās atzarēs, kas tecēja uz Atlantijas okeānu: viena no tām nogriezās uz ziemeļ­austrumiem, otra plūda tieši uz austrumiem, bet starp abām izveidojās lielā Maražo sala. Šī sala ir vesela pro­vince. Tās perimetrs nav mazāks par simt astoņdesmit jūdzēm. Salu klāj upju tīkls un purvi, rietumos tā apau-

Araužo izvēlējās ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām.

gusi mežiem, austrumos — savannām, kas ļoti izdevīgas lopkopībai, un tajās ganās neskaitāmi lopu bari.

Šeit lielā Maražo sala Amazones ceļā ir vienīgais da­biskais aizsprosts, kas sadala to divās straumēs netālu īso tās vietas, kur upe savus ūdeņus salej jūrā. Braucot tālāk pa lielāko atzari, garām Kaviānas un Meksiānas sa­lām, žangada nonāktu ap piecdesmit jūdžu platajā grīvā, kur sadurtos ar ūdens valni pororoku, šo bīstamo pai­sumu, kas trīs dienas pirms jauna vai pilna mēness fāzēm divu minūšu laikā parasto sešu stundu vietā sabango upes ūdeņus divpadsmit līdz piecpadsmit pēdas virs normālā līmeņa.

Šie spēcīgie jūras paisumi un bēgumi ir visbīstamākie. Par laimi, mazākā upes atzare, tā saucamais Breivisa ka­nāls, dabiska Paras upes pieteka, nav pakļauta briesmī­gajai dabas parādībai, paisumi un bēgumi tajā norit daudz mierīgāk. Locis Araužo to labi zināja. Tieši tāpēc viņš izvēlējās šo ceļu cauri lieliskiem mežiem gar šur tur izkaisītām saliņām, kas apaugušas varenām muriti palmām, turklāt laiks solījās būt tik jauks, ka nevaja­dzēja bīties vētru, kas dažkārt saviļņo Breivisa kanālu.

Pēc pāris dienām žangada pabrauca garām šā kanāla vārdā nosauktajam ciematam; tā apkaime ik gadus vairā­kus mēnešus slīkst palu ūdeņos, taču ap 1845. gadu šis ciemats ievērojami paplašinājās un izvērtās pilsētiņā ar apmēram simts mājām. Senāk te dzīvoja tapuijas- cilts, taču šie Lejas Amazones indiāņi, arvien vairāk sajauk­damies ar balto rasi, drīzumā iznīks pavisam.

Žangada joprojām peldēja pa upi. Lāgiem tā tuvojās krasta mangrovēm, riskējot aizķerties aiz garajām, āķvei­dīgajām saknēm, kas stiepās virs ūdens kā milzu krabja kājas, šo tropu koku gludos stumbrus ar gaišzaļām la­potnēm plostnieki reizēm izmantoja par atbalsta punktu, dzenot žangadu uz straumes vidu.

Tad, ar plašu grīvu pievienojoties Amazonei, parādījās Tokantinsa, kurā saplūst daudzas Gojasas provinces upes, pēc tam Možu un Santa Annas pilsētiņa.

Abās upes malās garām slīdēja lieliska panorāma, un šķita, ka no žangadas viena gala uz otru to nemitīgi virza kāds dīvains mehānisms.

Tagad upē jau redzēja simtiem laivu, gan ubas un igaritē, gan vižilingas un dažāda veida pirogas, kā arī mazus un viduvējus Lejasamazones vai Atlantijas piekrastes kuģīšus, kuri cits aiz cita sekoja žangadai kā laivas, kas pavada milzu kara kuģi.

Pēdīgi labajā krastā iznira Santa Marija de Belema do Para — pilsēta, kā to dēvē provinces iedzīvotāji, — ar savām gleznainajām, baltajām vairākstāvu māju rindām, klosteriem, kas slēpās palmu ēnā, ar savas katedrāles un Mersedeses dievmātes baznīcas zvanu torņiem, ar veselu flotili šoneru, brigu un trīsmastu burinieku, kas palīdz šim tirdzniecības centram uzturēt sakarus ar Veco Pa­sauli.

Žangadas pasažieriem sirdis sāka sist straujāk. Beidzot bija klāt ceļojuma mērķis, kas vēl nesen likās nesasnie­dzams. Kad Zoāms Dakosta Manausā tika apcietināts un brauciens pusceļā pārtraukts, vai kāds varēja cerēt, ka reiz tomēr ieraudzīs Paras galvaspilsētu?

Un tomēr piecpadsmitajā oktobrī, četrarpus mēnešu pēc aizbraukšanas no īkitosas, ceļotāju priekšā aiz upes lī­kuma pēkšņi iznira Belema.

Par žangadas ierašanos pilsētā bija pavēstīts pirms vai­rākām dienām. Notikums ar Žoāmu Dakostu visiem bija zināms. Belema gaidīja šo krietno cilvēku. Viņam kopā ar ģimeni pilsētā gatavoja svinīgu uzņemšanu.

Simtiem laivu devās pretī iebraucējiem, un drīz vien žangadu ielenca ļaudis, apsveicot tautieti ar atgriešanos dzimtenē pēc ilgās trimdas. Tūkstošiem ziņkārīgo, parei­zāk sakot, draugu pulcējās uz peldošā ciemata vēl ilgi, pirms tas iebrauca ostā, bet plosts bija pietiekami liels un izturīgs, lai uzņemtu kaut vai veselas pilsētas iedzīvo­tājus.

Ar vienu no pirmajām pirogām, kas steidzās pretī žan- gadai, ieradās Valdesa kundze. Beidzot Manoela māte varēja apskaut dēla izredzēto, savu nākamo meitu. Cie­nījamā dāma pati nebija spējīga aizceļot līdz Ikitosai; bet vai Amazone kopā ar viņas nākamajiem radiniekiem ne­bija atvedusi šurp arī daļiņu fazendas?