ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tieši tad Ortega nolēma darīt visu iespējamo, lai labotu netaisnību, kurai par upuri bija kritis viņa agrākais darba biedrs. Viņš sīki aprakstīja Tižuko noziegumu; raksts, protams, bija sastādīts kā kriptogramma, kuru no­ziedznieks cerēja nosūtīt Ikitosas fazendas saimniekam kopā ar šifra atslēgu, lai viņš to varētu izlasīt.

Nāve liedza šo ieceri īstenot. Kautiņā ar nēģeriem pie Madeiras smagi ievainots, Ortega nojauta, ka tuvojas gals. Tad noslēpumu, kas visu mūžu viņu bija nomācis, noziedznieks nolēma uzticēt draugam Torresam, kurš no viņa neatkāpās.

Atdevis pašrocīgi rakstīto atzīšanos Torresam un pie­prasījis zvērestu, ka tas tiks nogādāts Žoāmam Dakostam, Ortega pateica viņa pieņemto uzvārdu un dzīves vietu, pagūdams līdz ar pēdējo elpas vilcienu izdvest skaitli «432513», bez kura dokuments nebūtu izlasāms.

Mēs jau zinām, kā nekrietnais Torress pēc Ortegas nāves izpildīja drauga pēdējo vēlēšanos, kā, nolēmis iz­mantot uzticēto noslēpumu savā labā, izmantoja to zemis­kas šantāžas nolūkos.

Torresam bija lemts iet bojā, nesasniedzot mērķi, un viņš aiznesa līdzi drauga noslēpumu. Taču Fragozo at­klāja Ortegas vārdu, kas bija parakstīts zem dokumenta, un tieši ar tā palīdzību atjautīgajam tiesnesim Zarrike- sam beidzot izdevās dokumentu atšifrēt.

Patiesi, šis raksts, īstākais pierādījums, kuru visi tik dedzīgi meklēja, bija neapstrīdams Žoāma Dakostas ne­vainības apliecinājums, kas glāba viņa dzīvību un godu.

Pēc tam kad cienījamais tiesnesis visiem par brīdinā­jumu skaļā balsī bija nolasījis Ortegas drausmīgā nozie­guma attēlojumu, pūļa apsveikuma saucieni divkāršojās.

Tagad, saņēmis neapstrīdamu pierādījumu, Žarrikess, pirms tam vienojies ar policijas priekšnieku, pavēstīja, ka, gaidot jaunu pavēli no Riodežaneiro, Zoāms Dakosta cietumā vairs neatgriezīsies, bet dzīvos pie viņa.

Nevienam iebildumu nebija, un Zoāms Dakosta savu tuvinieku un Manausas ļaužu pavadībā kā īsts tautas va­ronis tika gandrīz vai uz rokām aiznests līdz tiesneša mājām.

Beidzot krietnais Ikitosas fazendas saimnieks saņēma gandarījumu par savas ilggadīgās trimdas ciešanām, taču viņš priecājās par to vairāk ģimenes nekā sevis dēļ, tur­klāt ļoti lepojās ar savas dzimtenes pilsētu, kas nebija pieļāvusi zemisku netaisnību.

Bet ko pa to laiku darīja Fragozo?

Lāga puisi no visām pusēm ielenca draugi. Benito, Ma- noels un Minja netaupīja glāstus, no viņiem neatpalika arī Lina. Velti lūkodams atspēkot uzslavas, Fragozo vairs nesaprata, kuru īsti uzklausīt. Viņš taču nemaz nebija pelnījis šos cildinājumus! Par visu jāpateicas tikai nejau­šībai! Vai tas kāds nopelns, ja viņš pazinis bijušo mežu policijas uzraugu? Nē, protams, nē! Tiesa gan, viņš bija iedomājies uzmeklēt Torresa kādreizējos darba biedrus, taču viņš nebūt nespēja paredzēt, vai tas ko dos un ka Ortegas vārds būs tik vērtīgs.

Brašais Fragozo! Apzināti vai ne, viņš tomēr bija izglā­bis 2oāmu Dakostu!

Bet cik apbrīnojama notikumu secība beidzot noveda pie mērķa: glābiņš pēdējā brīdī, kad Fragozo Ikitosas mežā gandrīz aizgāja bojā; sirsnīgā uzņemšana fazendā; tikšanās ar Torresu uz Brazīlijas robežas; šā dēkaiņa no­kļūšana uz žangadas un galu galā laimīgā sagadīšanās, ka Fragozo Torresu jau bija kaut kur sastapis.

— Jā, tā tas tiešām bija! — Fragozo iesaucās. — Taču par laimīgajām beigām jāpateicas nevis man, bet Linai!

— Man? — jaunā mulate nesaprata.

— Jā gan! — Fragozo iesaucās. — Vai es jebkad ap­laimotu tik daudzus cilvēkus, ja nebūtu bijis jūsu liānas, Lina, un jūsu iedomas tai sekot?

Lieki teikt, cik sirsnīgi Fragozo un Linu apsveica un slavēja ne vien Dakostu ģimene, bet arī visi viņa jaunie daudzajos pārdzīvojumos Manausā rastie draugi.

Bet vai savs nopelns apsūdzētā attaisnošanā nebija arī tiesnesim Zarrikesam? Ja, par spīti smalka analītiķa spē­jām, tiesnesis nevarēja dokumentu uzreiz atšifrēt, viņš tomēr pareizi bija noteicis, kāda ir šifra sistēma. Un kurš vēl bez viņa ar viena paša Ortegas vārda palīdzību būtu atradis skaitli, ko zināja tikai abi mirušie — īstais no­ziedznieks un Torress?

Tāpēc arī tiesnesis saņēma bezgala daudz pateicības vārdu.

Pats par sevi saprotams, ka tajā pašā dienā uz Riode- žaneiro tika aizsūtīts jauns ziņojums ar sīku notikušā izklāstu, pievienojot tam dokumenta oriģinālu līdz ar šifra atslēgu. Atlika gaidīt jaunas instrukcijas no ties­lietu ministra, taču nebija šaubu, ka pavēle liks ieslo­dzīto nekavējoties atbrīvot.

Atvadas bija visai aizkustinošas,

Ceļotājiem vēl dažas dienas vajadzēja uzkavēties Ma- nausā; pēc tam Zoāms Dakosta ar ģimeni, brīvs no rū­pēm un bažām, atvadīsies no tiesneša Zarrikesa un dosies tālāk ar žangadu pa Amazoni, līdz Parā ceļojumu noslēgs kāzu svinības, kā tas bija paredzēts Ikitosā.

Pagāja vēl četras dienas, ceturtajā septembrī pienāca pavēle atbrīvot Zoāmu Dakostu. Kriptogramma bija atzīta par neviltotu. Tas patiesi bija Ortegas — kādreizējā Di­mantu apgabala raktuvju pārvaldes ierēdņa rokraksts, un nebija šaubu, ka šo atzīšanos, kur visos sīkumos tika attēlots noziegums, rakstījis viņš pats.

Viljarikā notiesātā Žoāma Dakostas nevainība beidzot bija pilnīgi pierādīta, viņš tika reabilitēts.

Todien tiesnesis Zarrikess pusdienoja uz žangadas kopā ar Dakostas ģimeni; kad tuvojās vakars, viņi sirsnīgi at­sveicinājās. Atvadas bija visai aizkustinošas; šķiroties Dakostas ģimene solījās atceļā uz mājām vēlreiz aprau­dzīt tiesnesi Manausā un ielūdza viņu apciemot vēlāk Ikitosas fazendu.

Nākamajā dienā, piektajā septembrī, saulei lecot, at­skanēja aizbraukšanas signāls. Visi iznāca uz milzīgā plosta klāja — Dakosta un Jakita, Minja, Manoels un Benito. Atgrūdusies no krasta, žangada iepeldēja upes vidū un ļāvās straumei, bet Manausas krastmalā sapul­cējušos ļaužu apsveikuma saucieni lidoja tai līdzi vēl tad, kad tā nozuda Rionegro līkumā.

Ko lai stāsta par ceļojuma otro daļu, par braucienu le­jup pa lielo upi? Godājamā ģimene beidzot bija sagaidī­jusi laimīgas dienas. 2oāms Dakosta bija sācis jaunu gaišu dzīvi, un tās gaisma apstaroja arī viņa tuviniekus.

Žangada palu ūdeņiem bagātajā Amazonē tagad slīdēja daudz ātrāk. Pa kreisi palika Dona Hozē de Maturi nelie­lais ciemats, pa labi — Madeira, kas par savu nosaukumu var pateikties veselai flotilei baļķu un koku, kuri gan kailiem stumbriem, gan zaļojošiem zariem peldēja pa straumi no Bolīvijas vidienes. Pēc tam žangada izbrauca cauri Kanīni arhipelāgam, kura salas atgādina kastes ar tajās iedēstītām palmām, tad aizmugurē palika Serpas ciemats, kas, vairākkārt pārceldamies no viena krasta uz otru, beidzot bija apmeties upes kreisajā pusē, kur būdu priekšā kā dzeltens paklājs aizvijas smilšains lie­dags.

Drīz vien tajā pašā upes krastā palika arī Silves cie­mats un pilsētiņa Viljabelja — galvenais gvaranas tirdz­niecības centrs šajā provincē, tam sekoja Faro ciemats un slavenā upe Njamunda, kur, kā Oreljana apgalvoja, 1539. gadā viņam uzbrukušas kareivīgas sievietes, kaut gan neviens tās pēc tam vairs netika redzējis; taču šī le­ģenda devusi Amazones nemirstīgo nosaukumu.

Šajā vietā izbeidzās plašā Rionegro province. Bija sa­sniegta Paras robeža, un tajā pašā dienā, divdesmit ot­rajā septembrī, Dakostas ģimene, apbrīnodama ielejas ne­salīdzināmo skaistumu, iebrauca tajā lielās Brazīlijas daļā, kas austrumos robežojas ar Atlantijas okeānu.