ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Tad policijas priekšnieks deva zīmi — un abus jaunek­ļus izveda laukā no cietuma. Vajadzēja izbeigt satrie­cošo skatu, kas jau tā bija pārāk ieildzis.

— Cienītais, vai rīt pirms soda izpildīšanas es drīk­stēšu dažus mirkļus pavadīt kopā ar Pasanjas tēvu? — Žoāms Dakosta policijas priekšniekam vaicāja. — Lūdzu, paziņojiet viņam visu!

— Paziņosim.

— Vai man atļausiet pēdējo reizi satikt tuviniekus, ap­skaut sievu un bērnus?

— Jūs tiksieties.

— Pateicos, cienītais, — Žoāms Dakosta teica. — Bet tagad lieciet apsargāt kameras logu! Nevēlos, ka mani no šejienes aizved pret paša gribu.

Policijas priekšnieks palocījās, tad kopā ar sargu un zaldātiem aizgāja.

Notiesātais palika viens, viņam bija atlicis tikai ne­daudz stundu, ko dzīvot.

Tātad pavēle bija pienākusi, un r kā tiesnesis Žarrikess paredzēja, tā lika nekavējoties izpildīt Zoāmam Dakos- tam piespriesto nāves sodu. Nekādu attaisnojošu pierā­dījumu notiesātajam nebija. Tiesas lēmums palika spēkā.

Jau nākamajā dienā, trīsdesmit pirmajā augustā, Žoāmu Dakostu gaidīja karātavas.

Brazīlijā uz nāvi sodītos parasti apžēlo un nāves sodu izpilda tikai nēģeriem, bet šoreiz tas draudēja baltajam.

Šādi stingri likumi ir Dimantu apgabalā, kur sabied­rības interešu labā uz nāvi notiesātos nekad neapžēlo.

Žoāmu Dakostu nekas vairs nespēja glābt. Viņam bija jāzaudē dzīvība un gods.

Tajā pašā trīsdesmit pirmā augusta rītā uz Manausu auļoja kāds jātnieks, tik neganti dzīdams zirgu, ka pus- jūdzi no pilsētas vārtiem spēcīgais dzīvnieks nokrita zemē, vairs nejaudādams pakustēties.

Cilvēks pat nepūlējās zirgu dabūt kājās. Acīm redzot, zirgs bija notrenkts līdz pēdējam, tāpēc jātnieks tagad, par spīti nogurumam, metās, ko kājas nes, uz pilsētu.

Viņš bija ieradies gar upes kreiso krastu no austrumu provinces. Visa viņa nauda bija izdota par zirgu, ar kuru viņš Manausā nokļuva ātrāk nekā ar pirogu, kurai būtu jābrauc pret straumi.

Šis cilvēks bija Fragozo.

Vai drosmīgajam puisim izdevās īstenot savu slepeno nodomu? Vai viņš atrada mežu policijas iecirkni, kur bija kalpojis Torress? Vai atklāja kaut ko, kas varētu glābt Žoāmu Dakostu?

Fragozo pats īsti to nezināja; un tomēr viņš steidzās pēc iespējas drīzāk pavēstīt tiesnesim Žarrikesam, ko bija izdibinājis īsajā ceļojuma laikā.

Lūk, kas bija paveikts.

Fragozo nebija kļūdījies, pazīdams Torresā mežu poli­cijas uzraugu, kurš strādājis Madeiras piekrastē.

Viņš steidzās uz šo provinci un, ieradies Madeiras grīvā, uzzināja, ka mežu policijas priekšnieks pašlaik klejo kaut kur apkaimē.

Fragozo nekavējoties devās viņu meklēt un ar mo­kām atrada.

Uz Manausu auļoja kāds jātnieks.

Priekšnieks labprāt atbildēja uz Fragozo jautājumiem. Tie bija tik vienkārši, ka nebūtu iemesla kaut ko noklu­sēt.

Fragozo uzdeva viņam tikai trīs jautājumus:

— Vai mežu uzraugs Torress pirms vairākiem mēne­šiem kalpoja jūsu brigādē?

— Kalpoja gan.

— Vai viņš nebija draugos ar kādu darba biedru, kurš nesen nomira?

— Bija gan.

— Un ka šo vīru sauca? …

— Ortega.

Tas bija viss, ko Fragozo uzzināja. Vai šīs ziņas spēs mainīt Žoāma Dakostas stāvokli? Tas šķita gandrīz neti­cami.

To saprazdams, Fragozo sāka iztaujāt policijas priekš­nieku, vai viņš Ortegu nav pazinis tuvāk, vai nevar pa­teikt, no kurienes Ortega ieradies, un kaut ko pastāstīt par viņa pagātni. Tam būtu liela nozīme, jo, kā apgal­voja Torress, Ortega bijis vainīgs Tižuko noziegumā.

Diemžēl policijas priekšnieks uz šo jautājumu atbildēt nespēja.

Droši viņš zināja tikai to, ka Ortega daudzus gadus kalpojis mežu policijā, ka ar Torresu viņu saistījusi cieša draudzība, abi vienmēr turējušies kopā un Torress bijis klāt pie Ortegas nāves gultas.

Neko vairāk policijas priekšnieks pastāstīt nevarēja.

Fragozo atlika samierināties ar šīm trūcīgajām ziņām, un viņš tūlīt pat devās atpakaļ.

Nesameklējis nekādus noteiktus pierādījumus, ka īstais vainīgais Tižuko noziegumā tiešām bijis Ortega, uzti­camais Fragozo noskaidroja vienīgi to, ka Torresa stāsts par darba biedru, kas nomiris viņa klātbūtnē, nav bijis izgudrots.

Tā neapšaubāms kļuva ari Torresa apgalvojums, ka Ortega viņam atdevis ļoti svarīgu dokumentu. Pilnīgi ti­cams bija ari dokumenta sakars ar noziegumu, kura īstais ierosinātājs, Ortega, tajā atzīst savu vainu un sīki attēlo apstākļus, kas šo patiesību apstiprina.

Tātad, ja kriptogrammu varētu izlasīt, ja tās atslēga nebūtu noslēpums un ja izdotos .uzminēt skaitli, viss ne­noliedzami atklātos.

Taču skaitlis nebija zināms. Fragozo dabūja tikai

Kalpoja gan, — mežu policijas priekšnieks atbildēja.

dažas papildu ziņas, proti, ka Torress nebija melojis, jo daži apstākļi gandrīz droši liecināja, ka dokuments pa­tiesi saistīts ar šo noslēpumaino lietu, — lūk, vienīgais, ko uzņēmīgais jauneklis noskaidroja braucienā pie Tor- resa bijušā priekšnieka.

Un tomēr arī šos sīkumus Fragozo steidzās pavēstīt tiesnesim. Viņš jauta, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, un tieši tāpēc šajā rītā ap astoņiem, pagalam nomocījies un saguris, viņš nonāca pusjūdzes attālumā no Ma- nausas.

Ceļa gabalu, kas viņu vēl šķīra no pilsētas, Fragozo no* skrēja nedaudzās minūtēs. Nepārvarama priekšnojauta yiņu neatlaidīgi dzina uz priekšu, un brīžam pat šķita, ka Žoāma Dakostas glābiņš atrodas viņa rokās.

Pēkšņi Fragozo, kā zemē ieaudzis, apstājās.

Pie pilsētas vārtiem viņš ieraudzīja nelielu laukumiņu. Tur pēdu divdesmit virs ziņkārīgo pūļa slējās karātavas, pie kurām šūpojās virve.

Fragozo manīja, ka spēki izsīkst. Viņš nokrita zemē. Acis pret paša gribu aizvērās. Viņš neko nevēlējās redzēt.

— Par vēlu! . . . Par vēlu! — Fragozo čukstēja.

Beidzot ar pārdabiskām pūlēm viņš piecēlās. Nē! Vēl

nav par vēlu! Zoāms Dakosta nekarāsies šajā cilpā!

— Tiesnesi Zarrikes! Tiesnesi Žarrikes! — Fragozo sauca.

Un viņš kā neprātīgs metās uz pilsētas vārtiem, aizel­sies skrēja pa galveno ielu un pusdzīvs noslīga pie ties­neša mājas sliekšņa.

Durvis bija aizslēgtas. Fragozo ar pēdējiem spēkiem pieklauvēja.

Iznāca tiesneša sulainis. Saimnieks nevienu nevēloties pieņemt.

Neklausīdamies cilvēkā, kas liedza ieiet, Fragozo pa­stūma viņu nost no ceļa un veicīgi devās uz tiesneša kabinetu.

— Nupat pārrados no provinces, kur Torress kalpojis par mežu uzraugu! — Fragozo pavēstīja. — Tiesneša kungs, Torress nav melojis! Aizkavējiet… Aizkavējiet!

— Jūs sameklējāt mežu policijas brigādi?

— Jā.

— Un atnesāt dokumenta šifru?

Fragozo klusēja.

— Tad lieciet mani mierā! — tiesnesis Zarrikess ieklie­dzās un, dusmu lēkmē satvēris dokumentu, grasījās to sa­plosīt gabalos.

Satverdams tiesnesi pie rokas, Fragozo viņu aizkavēja.

— Tur taču rakstīta patiesība! — viņš iesaucās.

— Zinu, — tiesnesis Žarrikess atcirta. — Bet ko līdz patiesība, kuru nevar atklāt!

— Tā jāatklāj! Tas nepieciešams! Tas katrā ziņā jādara!

— Vēlreiz jautāju — vai jums ir šifrs?

— Nē! Bet atkārtoju — Torress nav melojis! … Pirms dažiem mēnešiem patiesi miris kāds Torresa tuvs draugs, un nav šaubu, ka tieši šis cilvēks Torresam uzticējis do­kumentu, kuru viņš cerēja pārdot Žoāmam Dakostam.