ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Nu tad ķersimies pie darba! — Benito noteica.

Bija tikai viens veids, kā rīkoties. Laivas piebrauca

tuvāk pie krasta, un indiāņi ar garajiem ķekšiem sāka taustīt upes dibenu visgarām stāvajai kraujai, kur bija notikusi cīņa.

Šo vietu nebija grūti pazīt. Asiņaina sliede pa verti­kālo kaļķakmens nogāzi sniedzās līdz pašai upei. Bet uz niedrēm vīdēja asins plankumi, norādot, kur bija nogri­mis līķis.

Pēdu piecdesmit lejpus šīs vietas upē iestiepās zemes strēle, aizturot straumi, un ūdens tur bija nekustīgs kā lielā veļas toverī. Krasta tuvumā ari nemanīja nekādu straumes viļņošanos un niedres stāvēja taisni kā sastingušas. Tātad varēja cerēt, ka straume Torresu nebūs ienesusi upes vidū. Pat ja Amazones gultne šajā vietā būtu stipri nolaidena, Torress varēja aizvelties tikai da­žus metrus zemāk, taču arī tur nemanīja nekādu ūdens kustību.

Ubas un pirogas, sadalījušas pienākumus, sāka rīko­ties šā atvara robežās, braukājot no malām uz centru, ar garajiem ķekšiem iztaustot dibenu un neatstājot neizpē­tītu nevienu vietiņu.

Taču šīm pūlēm nebija nekādu panākumu: ne niedrājā, ne upes dibenā, kura nolieci viņi rūpīgi pārmeklēja, dē­kaiņa līķi nemanīja.

Pēc divu stundu meklējumiem vīri nosprieda, ka Tor­resa ķermenis droši vien atsities pret krastu un, ieslīpi krizdams, iegāzies upē aiz šā atvara robežām, kur strau­mes kustība bija jaušamāka.

— Vēl par agru zaudēt cerības, — Manoels sacīja, — mēs nekādā ziņā nedrīkstam pārtraukt meklēšanu.

— Vai tiešām vajadzēs iztaustīt upes gultni visā tās platumā un garumā? — bažījās Benito.

— Platumā — droši vien, bet garumā, par laimi, ne! — Araužo atbildēja..

, — Kāpēc? — Manoels ievaicājās.

Jūdzi lejpus Rionegro Amazone asi pagriežas, un līdz ar to tās gultne spēji paaugstinās. Šajā vietā izveidojies dabisks šķērslis, koku pludinātājiem labi pazīstamais Friasa aizsprosts, tam pāri tiek priekšmeti, kas turas virs ūdens. Bet dziļāk peldošie šo šķērsli pārvarēt nespēj.

Tā nenoliedzami bija laimīga apstākļu sagadīšanās, ja vien Araužo nemaldījās. Taču pieredzējušajam Amazones plostniekam varēja uzticēties. Trīsdesmit gados, kamēr viņš strādāja par loci, Friasa aizsprosta pāreja viņam ne­reti bija sagādājusi lielas rūpes, jo, upei sašaurinoties, straumes ātrums tur pieaug. Šaurās un seklās gultnes dēļ šī vieta bija ļoti grūti pārejama, un ne viens plosts vien tur aizgāja bojā.

Araužo apgalvojums bija pareizs — ja Torress vēl guļ upes smilšainajā dibenā, tad straume pagaidām nav va­rējusi viņu aizraut pāri aizsprostam. Tiesa gan, vēlāk, gā- • zēm izplešoties, tas iznirs virs ūdens un, bez šaubām, aizpeldēs pa straumi, neatgriežami nozūdot lejastecē ār­pus šā kanāla. Taču tādas tīri fizioloģiskas parādības se­kas varēja gaidīt tikai pēc dažām dienām.

Tiklos atradās tikai kāds smags akmens.

Araužo bija pieredzējis locis, un labāku apkaimes pa­zinēju par viņu būtu grūti sameklēt. Un, ja viņš bija pārliecināts, ka Torresa līķis nav varējis aizpeldēt tālāk par jūdzi no šis vietas, tad atlika pārmeklēt šo upes daļu, lai to noteikti atrastu.

Turklāt te upes plūdumu netraucēja neviena sala, ne saliņa. Tātad vispirms vajadzēja iztaustīt abas krastmalas līdz aizsprostam, pēc tam rūpīgi izpētīt upes gultni piec­simt pēdu platumā.

Tieši tā viņi rīkojās. Laivinieki sākumā pārbaudīja labo, pēc tam kreiso krastu. Viņi izķeksēja niedrāju un ūdenszāles, aplūkoja pat niecīgākos izciļņus krastmalā, pie kuriem ķermenis varēja būt aizķēries. Araužo un indiāņu acīm nekas nepagāja secen.

Taču visas pūles bija veltas, un nozudušais līķis die­nas otrajā pusē joprojām vēl nebija atrasts. Indiāņiem ļāva stundu atpūsties. Mazliet iekoduši, viņi atsāka mek­lējumus.

Šoreiz četru laivu vadītāji — Araužo, Benito, Fragozo un Manoels upes platību no Rionegro ietekas līdz Friasa aizsprostam sadalīja četrās daļās. Tagad bija jāizpēta upes gultne. Taču, lai sasniegtu un pamatīgi pārmek­lētu upes dibenu, dažviet ķekši šķita par īsiem. Atlika pa­gatavot kaut ko līdzīgu zvejas tralim vai bagaram. Viņi piesēja akmeņus un dzelzs lūžņus pie izturīgiem tīkliem, kurus piestiprināja pie laivu malām, un, braucot šķērsām pāri upei, nolaida dzelmē, lai it kā ar grābekli izkasītu visu gultni.

Benito un viņa biedri noņēmās ar šo smago darbu līdz vēlam vakaram. Ubas un pirogas īrās pa upi krustu šķērsu līdz pat aizsprostam.

Vīri pārdzīvoja ne mazums satraucošu mirkļu, kad ba- gars upes dibenā aiz kaut kā aizķērās. Tūdaļ to izvilka virspusē, taču neatlaidīgi meklētā Torresa vietā tīklos atradās tikai kāds smags akmens vai no smilšainās gul­tnes atrauts ūdensaugu puduris.

Taču nevienam nenāca ne prātā atmest meklēšanu. Paš­aizliedzīgi strādājot, vīri vairs nedomāja par sevi, Benito Manoelam un Araužo nevajadzēja dzīt vai skubināt indiāņus. Uzticamie kalpi apzinājās, ka strādā mīlētā un cienītā Ikitosas fazendas saimnieka un viņa lielās saimes labā, — šajā saimē neviens taču nešķiroja saimnieku no kalpiem.

Nudien, ja būtu nepieciešams, viņi, par spīti noguru­mam, neatteiktos augu nakti turpināt meklējumus. Visi pārāk labi saprata, ko nozīmē katra zaudēta minūte.

Un tomēr īsi pirms saules rieta, uzskatīdams, ka nav nozīmes pa tumsu meklēt, Araužo lika laivām atgriezties atpakaļ, un tās visas sabrauca Rionegro grīvā, lai dotos uz žangadu.

Pārdomātie un rūpīgie meklējumi beidzās neveiksmīgi.

Atceļā Manoels un Fragozo neiedrošinājās par to iemi­nēties Benito klātbūtnē, Viņi bijās, ka vilšanās draugu var novest līdz kādam neprātīgam solim.

Taču Benito nebija zaudējis ne apņēmību, ne aukst­asinību. Lai glābtu tēva godu un dzīvību, viņš bija cieši Lolēmis nepadoties šajā izmisīgajā cīņā un pirmais uzru­nāja draugus:

— Līdz rītam! Rīt agri turpināsim darbu, un ceru, ka mums veiksies labāk.

— Tev taisnība, Benito, — Manoels atbildēja. — Upe jāpārmeklē pamatīgāk. Nevar taču teikt, ka esam pilnīgi pārmeklējuši tās gultni kā piekrastē, tā dziļumā.

— Tiesa gan, — Araužo piekrita, — taču es palieku pie savām domām, ka Torresa līķis ir šeit pat, jo straume to nekādi nevarēja aizraut pāri Friasa aizsprostam, bet virspusē tas uznirs tikai pēc vairākām dienām, un upe to nesīs uz leju. Jā, tas noteikti atrodas kaut kur tepat, un lai es nemūžam vairs neredzu savu tafijas pudeli, ja mēs to nesameklēsim!

Loča pārliecībai bija liela nozīme — tā visiem iedvesa jaunu ticību panākumiem.

Taču Benito, nevēlēdamies mierināt sevi ar tukšiem vārdiem un raudzīdamies uz visu patiesā gaismā, uzska­tīja par vajadzīgu piebilst:

— Tev taisnība, Araužo, Torresa līķim pagaidām vēl jābūt šajā līcītī, un mēs to uziesim, ja vien …

— Ja vien? — locis atkārtoja.

— Ja vien tas nav kritis par laupījumu kaimaniem.

Manoels un Fragozo bažīgi gaidīja, ko teiks Araužo.

Locis brīdi klusēja. Acīm redzot, viņš gribēja labi pār­domāt savu atbildi.

—• Benito kungs, — beidzot viņš uzsāka, — neesmu radis mētāties ar vārdiem. Arī man iešāvās prātā līdzīga doma. Bet vai desmit stundu laikā, ko pavadījām uz upes, jūs manījāt kaut vienu kaimanu?

— Nevienu pašu, — Fragozo atbildēja.

— Tādā gadījumā, — locis turpināja, — to šeit nemaz nav; šie nezvēri skaidros ūdeņos labprāt neuzturas, jo ceturtdaļjūdzi tālāk sākas plaša duļķaina upe, kurai tie dod priekšroku. Vietā, kur mūsu žangadai uzbruka daži kaimani, nebija tik tumšas dzelmes, kurā noslēpties. Bet šeit ir pavisam kas cits! Iebrauciet Rionegro un uzreiz redzēsiet desmitiem kaimanu! Ja Torress būtu nogrimis Rionegro, viņu meklēt būtu bezcerīgi. Bet viņš nozuda Amazonē, un Amazone mums viņu atdos.