ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Kā traku? Lai notiek! — Torress atcirta. — Jo bīs­tamāki būs mani kodieni, piesargies no maniem zobiem, Benito Dakosta!

Aizklājis krūtis ar mačeti, Torress draudīgi pieliecās un gatavojās pretiniekam uzbrukt.

Benito dažus soļus atkāpās.

— Torres, — no jauna atguvis uz brīdi zaudēto aukst­asinību, viņš atkārtoja, — jūs bijāt mana tēva viesis, jūs viņam draudējāt, viņu nodevāt, jūs apvainojāt nevainīgu cilvēku, tāpēc ar dieva palīgu es jūs nogalināšu!

Torresa lūpās pavīdēja nekaunīgs smīns. Varbūt tobrīd nelietim iešāvās prātā, ka viņš, ja tikai gribētu, varētu novērst šo divkauju. Droši vien nelieth noprata, ka Zo­āms Dakosta saviem tuviniekiem neko nav teicis par do­kumentu, kas viņam varētu noderēt kā rakstisks attais­nojums.

Ja atklātos, ka Torresa rokās atrodas šāds pierādījums,

Viņš nogāzās no kraujas.

Benito acumirklī būtu atbruņots. Bet, lai celtu dokumenta cenu, Torress nolēma vilcināties līdz pēdējai minūtei, turklāt, atminoties Benito aizskarošos vārdus, naids, ko nelietis juta pret visu Garralu ģimeni, lika aizmirst pat savtīgās intereses..

Torress lieliski prata rīkoties ar mačeti, kuru viņam bieži nācās lietot; dēkainis bija spēcīgs, vingrs un veikls, tāpēc cīņā ar nepilnus divdesmit gadus veco pretinieku, kuram nebija tik daudz spēka un pieredzes, uzvara no­teikti būtu Torresa pusē.

Šā iemesla dēļ Manoels vēlreiz lūkoja iestāstīt Benito, ka labāk viņš cīnīsies ar Torresu.

— Nē, Manoel, — Benito mierīgi atbildēja, — es pats atriebšu tēvu, un, lai divkauja notiktu pēc visiem liku­miem, tu būsi mans sekundants.

— Benito!…

— Bet jūs, Fragozo, es lūgšu neatteikties būt par se­kundantu manam pretiniekam.

— Lai notiek, — Fragozo atbildēja, — kaut arī tas nav man nekāds pagodinājums. Es viņu bez liekām ceremoni­jām gluži vienkārši nosistu kā meža zvēru, — viņš pie­metināja.

Vieta, kur vajadzēja notikt cīņai, bija ap četrdesmit pēdu plats līdzens laukums augstajā krastā, kas slējās piecpadsmit pēdas virs Amazones. Krasts šeit bija ļoti stāvs. Lejā lēnām plūda upe, apskalodama biezos niedru pudurus pie kraujas.

Tātad cīņas lauks nebija liels, un pretinieks, kurš sāktu atkāpties, neizbēgami nogāztos bezdibenī.

Pēc Manoela mājiena Torress un Benito tuvojās viens otram.

Benito tagad pilnīgi valdīja pār sevi. Viņš aizstāvēja taisnu lietu un rīkojās aukstasinīgi, tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar Torresu, kuru, par spīti nejūtīgumam un cietsirdībai, tobrīd traucēja sirdsapziņa.

Kad viņi satikās, Benito uzbruka pirmais. Torress si­tienu atvairīja. Tad abi mazliet atkāpās, bet gandrīz tūlīt pat no jauna metās uz priekšu, satverdami ar kreiso roku pretinieka plecu … Viņi vairs neatlaidās viens no otra.

Torress, būdams stiprāks, no sāniem deva spēcīgu cir­tienu ar mačeti, ko Benito nepaguva pilnīgi atvairīt. Viņa labais sāns tika ievainots, un pončo krāsojās sar­kans. Taču Benito atbildēja ar spēju pretsitienu, kas Tor­resu viegli ievainoja rokā.

Pēc tam sitieni no abām pusēm sekoja cits citam, taču neviens no tiem nebija izšķirošais. Benito ar savu jopro­jām mierīgo skatienu urbās Torresam dziļi acīs, it kā tēmējot tieši sirdī. Nelietis manāmi apmulsa. Viņš sāka pamazām atkāpties nepielūdzamā atriebēja priekšā, kura galvenais mērķis bija laupīt dzīvību tēva nodevējam, ne­vis aizsargāt savējo. Uzveikt naidnieku — tas bija vienī- ga'is, ko vēlējās Benito. Torress vairs tikko jaudāja aiz­stāvēties.

Drīz nelietis nonāca pašā krastā, kur viegli iedobtā kraujas mala nokarājas virs upes. Viņš saprata draudo­šās briesmas un mēģināja pāriet pretuzbrukumā, lai at­gūtu zaudētās pozīcijas. Viņa apjukums pieauga, ska­tiens sastinga, .. Beidzot viņš saliecās, vairīdamies no pretinieka draudīgās rokas.

— Mirsti! — iesaucās Benito.

Cirtiens bija tēmēts tieši krūtīs, taču mačetes gals at­dūrās pret kaut ko cietu zem Torresa pončo.

Benito uzbrukumu atkārtoja. Torress, kura pretsitiens uzbrucēju nebija skāris, jauta, ka ir pagalam. Viņš bija spiests vēl soli atkāpties. Tad Torress gribēja iekliegties, saukt, ka Zoāma Dakostas liktenis cieši saistīts ar viņa dzīvību … Bet nepaguva.

Nākamais mačetes cirtiens trāpīja dēkaini tieši sirdī. Viņš atmuguriski krita, pēkšņi zaudēja zemi zem kājām un nogāzās no kraujas. Pēdējo reizi Torresa rokas kramp­jaini pieķērās niedru pudurim, kas tomēr nespēja viņu noturēt. . . Viņš pazuda Amazones dzelmē.

Benito atbalstījās Manoelam uz pleca. Fragozo cieši paspieda uzvarētājam roku. Taču Benito pat neļāva drau­giem pārsiet brūci — par laimi, ievainojums nebija bīs­tams.

— Uz žangadu! — viņš skubināja. — Uz žangadu!

Dziļi saviļņoti, Manoels un Fragozo klusējot sekoja viņam.

Pēc ceturtdaļstundas viņi iznāca krastmalā, kur noen­kurojusies stāvēja žangada. Benito un Manoels steidzās uz istabu pie Jakitas un Minjas, lai pavēstītu notikušo.

— Ak, mans dēls!

— Brālīt!

Abas sievietes reizē iesaucās.

— Bet tagad — uz cietumu! — Benito teica.

— Jā! … Ejam! .. . Ejam! … — Jakita piekrita. Benito veda māti pie rokas, Manoels viņiem sekoja.

Izcēlušies krastā, visi trīs viņi devās uz Manausu. un pēc pusstundas sasniedza pilsētas cietumu.

Izpildot tiesneša Zarrikesa. pavēli, viņus nekavējoties ielaida pie apcietinātā. Kameras durvis atvērās.

Zoāms Dakosta redzēja nākam sievu, dēlu un Manoelu.

— Ak, Zoām, dārgais Zoām! — Jakita iesaucās.

— Jakita, mana sieva! Mani dēli! — viņus apskaudams un spiezdams pie krūtīm, ieslodzītais atbildēja.

— Mans nevainīgais Zoām!

— Nevainīgais un atriebtais! — piebilda Benito,

— Atriebtais? Ko tu ar to gribi teikt?

— Torress ir miris, tēt, viņš krita no manas rokas.

— Miris?… Torress!… Miris? — Zoāms Dakosta iesaucās. — Ak, dēls! … Tu esi mani pazudinājis!

Pēc dažām stundām, atgriezusies uz žangadas, visa ģi­mene sapulcējās kopējā istabā. Netrūka neviena, izņemot nabaga nelaimīgo, kuru bija ķēris pēdējais trieciens.

Benito izmisis nespēja piedot, ka pazudinājis tēvu. Ja māte, māsa, Pasanjas tēvs un Manoels viņu neuzmanītu, tad pirmajā satraukumā nelaimīgais jauneklis varbūt no­darītu sev ko ļaunu. Tāpēc viņu ne mirkli neizlaida no acīm un neatstāja vienatnē. Bet vai bija iespējama vēl cēlāka rīcība? Vai Benito nebija likumīgi atriebies tēva nodevējam?

Ak, kāpēc Zoāms Dakosta, aiziedams no žangadas, ne­izstāstīja viņiem visu!? Kāpēc viņš nolēma pavēstīt tikai tiesnesim par sava godīguma rakstisko apliecinājumu!? Kāda iemesla dēļ, padzinis Torresu, Zoāms noklusēja Manoelam par dokumentu, kas, pēc dēkaiņa apgalvoju­miem, atradās pie tā? Bet galu galā — vai uz Torresu varēja paļauties? Vai Zoāms drīkstēja ticēt šāda doku­menta esamībai?

Lai vai kā, bet tagad Zoāms pats bija visu izstāstījis

savai ģimenei. Viņi zināja: ja vien Torresa vārdi ir pa­tiesi. pie viņa atradies Tižuko notiesātā rakstisks attaisno­jums; šo dokumentu rakstījis atentāta īstais ierosinātājs; noziedznieks, ko mākuši sirdsapziņas pārmetumi, īsi pirms nāves savu rakstu uzticējis Torresam, kurš, neizpildījis mirstošā vēlēšanos, pārvērta dokumentu šantāžas ierocī. Viņi zināja arī to, ka Torress kritis divkaujā, nogrimis Amazones dzīlēs un mirstot nav nosaucis pat īstā noziedz­nieka vārdu.