ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Benito, Manoels un Fragozo staigāja, iztaujādami garāmgājējus.

Visi trīs izcēlās Rionegro krastā un gāja uz pilsētu. Manausa nebija tik liela,' ka to nevarētu izstaigāt dažās stundās. Ja būs nepieciešams, viņi ies no mājas uz māju, meklēdami Torresu; taču vispirms derēja apvaicāties viesnīcās un iebraucamās vietās, vai dēkainis nav tur apmeties. Droši vien bijušais mežu uzraugs sargās no­saukt savu vārdu, un ļoti iespējams, ka viņam ir kāds pamats vairīties no tiesas. Bet, ja Torress nebija pametis Manausu, no meklētāju nagiem viņam neizsprukt! Pro­tams, policijā griezties jaunekļi nedrīkstēja, jo kas zina — un lasītājam tas jau skaidrs — ja nu ziņojums bijis ano­nīms?

Benito, Manoels un Fragozo veselu stundu staigāja pa pilsētas galvenajām ielām, iztaujādami veikalu pārdevē­jus, krodziniekus dzērienu zālēs un pat garāmgājējus, taču neviens nebija redzējis cilvēku, kura pazīmes viņi ļoti precīzi attēloja.

Vai Torress būtu aizbraucis no Manausas? Vai tiešām būs jāatmet visas cerības notvert viņu?

Manoels velti lūkoja nomierināt karstgalvi Benito. Lai maksā ko maksādams, Torress bija jāatrod!

Tad talkā nāca nejaušība — Fragozo beidzot uzgāja īstās pēdas.

Kādā iebraucamajā vietā Svētā Gara ielā viņam pavēs­tīja, ka meklētais tur vakar apmeties.

— Vai viņš pie jums pārnakšņoja? — Fragozo vaicāja.

— Jā, — saimnieks atbildēja.

— Un pašreiz atrodas šeit?

— Nē, viņš aizgāja. .

— Vai norēķinājās ar jums pilnīgi, it kā gatavotos

aizbraukt?

—- Tieši otrādi; viņš devās prom pirms stundas un droši vien uz vakariņām būs atpakaļ.

— Vai nezināt, pa kādu ceļu viņš gāja?

— Viņš devās Amazones virzienā cauri pilsētas lejas daļai, un var gadīties, ka jūs viņu tajā pusē satiksiet.

Vairāk Fragozo nejautāja. Pēc brītiņa, sameklējis sa­vus draugus, viņš teica:

— Sadzinu pēdas Torresam.

— Viņš ir šeit?! — Benito iesaucās.

— Nē, nesen aizgājis, un ļaudis viņu redzējuši ejam pāri laukiem Amazones virzienā.

—- Steigsimies turp! — mudināja Benito.

Tie bija Torress un Benito.

Vajadzēja atgriezties pie Amazones pa īsāko ceļu, gar Rionegro kreiso krastu līdz tās grīvai.

Benito un draugu aizmugurē drīz vien palika pilsētas pēdējās mājeles, tad viņi turpināja ceļu gar krastu, taču ar līkumu, lai no žangadas neviens viņus nemanītu.

Klajums tobrīd bija tukšs. Cik tālu skatiens sniedza, agrākos mežus šajā līdzenumā bija aizstājuši iekopti lauki.

Benito, nespēdams izteikt ne vārda, klusēja. Manoels un Fragozo klusumu nepārtrauca. Tā, trijatā soļojot, viņi uzmanīgi vēroja apkārtni no Rionegro krastmalas līdz Amazonei.

Pēc trim ceturtdaļstundām, kopš puiši pameta Manausu, nekas vēl nebija atrasts.

Pāris reižu ceļā gadījās indiāņi, kas strādāja uz lauka. Manoels viņus iztaujāja, un beidzot viens no tiem pastās­tīja, ka redzējis gājēju, līdzīgu meklētajam, kurš nozudis abu upju satekas virzienā.

Tālāk neprašņādams, Benito spēji metās uz priekšu, un abiem ceļa biedriem nācās pielikt soli, lai neatpaliktu.

Līdz Amazones kreisajam krastam vēl bija apmēram ceturtdaļjūdze. Stāvas, smilšainas krastmalas kāpas aiz­sedza apvārsni, ierobežojot redzamību pāris simtu soļu attālumā. Benito sāka iet vēl ātrāk, un nozuda aiz kāda smilšu paugura.

— Veicīgāk, veicīgāk! — Manoels mudināja Fragozo. — Tagad ne mirkli nedrīkstam pamest Benito!

Abi steidzās viņam nopakaļ, kad pēkšņi atskanēja kliedziens.

Vai Benito būtu pamanījis Torresu? Vai arī Torress ievērojis viņu? Varbūt abi jau satikušies?

Atri apskrējuši kādai krasta radzei, Manoels un Fra­gozo piecdesmit soļu attālumā redzēja divus vīrus stā­vam aci pret aci.

Tie bija Torress un Benito.

Nākamajā mirklī Manoels un Fragozo jau atradās vi­ņiem blakus.

Varēja gaidīt, ka saniknotais Benito, sastapis Torresu, ļaus vaļu dusmām.

Nekas tamlīdzīgs nenotika.

Tiklīdz Benito ieraudzīja savā priekšā Torresu un pār­liecinājās, ka Torress nevar izbēgt, viņš pēkšņi pārvēr­tās: atviegloti nopūties, jauneklis atguva aukstasinību un mieru.

Nelieti! — Benito iesaucās.

Abi vīri bridi noskatījās viens otrā, nesakot ne vārda.

Pirmais klusumu pārtrauca Torress, turklāt savā paras­tajā nekaunīgajā tonī:

— Ā, Benito Garrala kungs!

— Nē, Benito Dakosta! — jauneklis atcirta.

— Patiešām gan, — Torress turpināja, — Benito Da- kostas kungs Manoela Valdesa kunga un mana drauga Fragozo pavadībā!

Apvainojies par dēkaiņa familiāro toni, Fragozo, ku­ram jau sen niezēja dūres, grasījās klupt nelietim virsū, taču Benito, joprojām saglabādams aukstasinību, viņu at­turēja.

— Kas ar jums notiek, draudziņ? — dažus soļus atkāp­damies, Torress iesaucās. — Šķiet, prātīgāk būs, ja ne­zaudēšu modrību.

Tā runājot, viņš no pončo izvilka mačeti — ieroci, kurš pēc vajadzības noder gan aizstāvoties, gan uzbrūkot un no kura nešķiras neviens brazīlietis. Pēc tam Torress pie­liecās un, sastindzis izaicinošā pozā, gaidīja.

— Es jūs meklēju, Torress, — atbildot izaicinājumam, ierunājās Benito pat nepakustēdamies.

—- Meklējāt? — dēkainis vaicāja. — Mani atrast nav grūti. Un kāpēc es jums biju vajadzīgs?

— Lai dzirdētu, ko jūs zināt par mana tēva pagātni.

— Ak tā?

— Jā gan! Vēlos, lai pastāstāt, kā viņu atradāt, kāpēc ložņājāt ap mūsu fazendu Ikitosas mežos, kāpēc uzglū­nējāt viņam Tabatingā …

— Lai notiek! Man šķiet, ka tas katram skaidrs, — Torress atbildēja. — Gaidīju jūsu tēvu, lai tiktu uz žan­gadas, un, tur nokļuvis, gribēju viņam gluži vienkārši kaut ko piedāvāt… Viņš piedāvājumu noraidīja un var­būt veltīgi.

Dzirdot šos vārdus, Manoels neizturēja. Nobālis jau­neklis dusmās degošām acīm tuvojās Torresam.

Benito, nolēmis izmēģināt visu, lai saprastos miera ceļā, nostājās starp abiem.

— Netrako, Manoel, — viņš teica. — Tu taču redzi — es savaldos.

Tad viņš atkal pievērsās Torresam.

— Jā, Torres, man skaidrs, kāpēc jūs lūdzāt, lai ņe­mam jūs līdzi. Zinādams noslēpumu, ko jums droši vien kāds uzticējis, jūs nolēmāt tēvu šantažēt. Bet tagad nav runa par to.

— Par ko tad?

— Vēlos uzzināt, kā jūs izdibinājāt, ka tieši Ikitosas fazendas saimnieks ir Zoāms Dakosta.

— Kā izdibināju? — Torress atkārtoja. — Tā ir mana paša darīšana, un neuzskatu par vajadzīgu to jums pa­skaidrot! Galvenais — es nekļūdījos, pavēstīdams, kur slēpjas Tižuko noziedznieks.

— Jūs man to paskaidrosiet! … — Benito sāka zaudēt pacietību.

— Neko es jums neteikšu! — Torress atcirta. — Zoāms Dakosta manu priekšlikumu noraidīja. Viņš atsacījās mani pieņemt savā ģimenē. Jo sliktāk viņam pašam! Ta­gad, kad noslēpums atklāts un viņš apcietināts, es pats vairs nevēlos saradoties ar zagļa un slepkavas ģimeni, ar noziedznieku, kuru gaida karātavas.

— Nelieti! — Benito iesaucās un, savukārt izvilcis aiz jostas aizbāzto mačeti, draudīgi pievērsās Torresam.

Arī Manoels un Fragozo tikpat spēji izrāva ieročus.

— Trīs pret vienu?! — iesaucās Torress.

— Nē! Viens pret vienu! — Benito atbildēja.

— Patiesi? Bet es gandrīz domāju, ka noziedznieka dēls sagatavojies slepkavībai.

— Torres! — Benito iesaucās. —- Aizstāvies, vai arī es tevi nonāvēšu kā traku suni!