ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Jā! Gadījums patiesi šķita briesmīgs! Bet, lai vai kā, — kauliņi bija mesti un katra atkāpšanās nogriezta!

Žoāmu Dakostu neparedzētais trieciens nesalauza. Ta­gad taču uz spēles bija likts ne vien viņa, bet visas ģimenes gods!

Apcietināt Žoāmu Dakostu, kurš uzdevās par Garralu, pavēlēja tiesneša Riveiro palīgs, kas aizstāja Amazones provinces augstāko tiesnesi līdz jauna iecelšanai Riveiro vietā.

Palīgu sauca Visente Žarrikess. Pēc četrdesmit gadu ilga dienesta kriminālmeklēšanā šis īdzīgais pamazā auguma vīrelis pret apsūdzētajiem nebija kļuvis ne par matu laipnāks. Izmeklējis bezgala daudz krimināllietu, tiesājis un sodījis neskaitāmu daudzumu noziedznieku, viņš vairs neticēja bez vainas apsūdzēta cilvēka esamībai, lai kas šis apsūdzētais būtu. Protams, pret savu sirdsap­ziņu Žarrikess nevienu nesodīja, taču viņa sirdsapziņa bija tā nocietināta, ka apsūdzēto apgalvojumiem un aiz­stāvju argumentiem viegli nepadevās. Kā daudzi tiesu priekšsēdētāji, Žarrikess zvērinātajiem liedza pārāk lielu brīvību, un, kad tiesājamais, izgājis cauri visām pratinā­šanu, protokolu un izmeklēšanas briesmām, nonāca tiesā,

Žarrikess jau iepriekš uzskatīja, ka netrūkst vajadzīgo nosacījumu, lai apsūdzēto atzītu par vainīgu, vainīgu un vēlreiz vainīgu.

Un tomēr Žarrikess nebija ļauns cilvēks. Ātri uzbudi­nāms, straujš, runīgs, viltīgs un gudrs, ar lielu galvu uz pasīka rumpja un kupliem izbužinātiem matiem, kas aiz­stāja seno laiku tiesnešu parūku, ar vērīgām caururbjo­šām acīm, kuru skatiens bija neparasti ass, un prāvu de­gunu, ko droši vien būtu kustinājis, ja prastu, ar atkarus ausīm, kuras šķita uztveram visas — pat parastai ausij nesadzirdamas skaņas, un pirkstiem, kas, it kā vingrino­ties uz neskanīgas klaviatūras, nemitīgi bungāja pa tri­bunāla galdu, ar visu savu nesamērīgo ķermeni attiecībā pret īsajām kājām, kuras viņš, sēžot augstākā tiesneša krēslā, lāgiem sakrustoja, lāgiem izstiepa taisni, Žarrikess pirmajā acumirklī atstāja smieklīgu iespaidu.

Personiskajā dzīvē tiesnesis bija rūdīts vecpuisis, kurš, cienīdams labu maltīti, tikai ēdienreizēs atrāvās no ties­lietu grāmatām vai arī pameta tās, lai uzspēlētu vistu, ko augstu vērtēja, vai šahu, kurā bija izslavēts meistars, bet galvenokārt — lai risinātu dažādus galvas lauzāmos uzde­vumus, kā mīklas, šarādes, rēbusus, anagrammas, logogri- fus un tā joprojām, kas turklāt bija arī pārējo tiesnešu — viņa kolēģu mīļākais laika kavēklis.

Kā redzams, Žarrikess bija dīvainis, un nav grūti no­protams, cik daudz zaudēja Zoāms Dakosta ar Riveiro nāvi, kad viņa lieta nonāca šī nesimpātiskā tiesneša rokās.

Jāpiebilst, ka Zarrikesa uzdevums šoreiz bija ļoti vien­kāršs. Nopratināt, izmeklēt lietu, vadīt tiesas procesu, izstrādāt lēmumu, pielāgot attiecīgus pantus — un beigu beigās pasludināt spriedumu vairs nevajadzēja. Ikitosas fazendas saimniekam par postu šīs formalitātes tagad bija liekas. Pirms divdesmit trim gadiem Zoāms Dakosta tika apcietināts un tiesāts par Tižuko noziegumu, sprieduma atcelšana noilguma dēļ vēl nebija iespējama, iesniegt lū­gumu par soda mīkstinājumu Dakosta nedrīkstēja, jeb­kuru kasāciju viņam noraidītu. Tātad tiesnesim atlika identificēt Dakostas personību un, tiklīdz pienāks pavēle no Riodežaneiro, izpildīt spriedumu.

Bez šaubām, Zoāms Dakosta apgalvos, ka nav vainīgs, sūdzēsies, ka sodīts nepareizi. Tiesnesim, par spīti paša domām, nāksies Dakostu uzklausīt. Jāvaicā tikai, kādus

Tiesnesis Žarrikess.

pierādījumus sev par labu notiesātais spēs dot. Ja to ne­bija pirmā tiesas procesa laikā, ko viņš iesāks tagad?

Tieši to vajadzēs noskaidrot pratinātājiem.

Taču jāatzīst, ka tāds gadījums, kad uz nāvi notiesā­tais, kas laimīgi un bezrūpīgi dzīvojis ārzemēs, labprātīgi atgriežas dzimtenē un ierodas tiesā, no kuras, ņemot vērā pagātnes pieredzi, viņam vajadzētu tikai vairīties, tāds rets gadījums saistītu pat blazētu tiesnesi, kuru nekādi negaidīti pagriezieni tiesas procesā vairs nepārsteidz. Kas zina, vai Tižuko noziedznieks, kuram līdzšinējā slapstī­šanās beidzot apnikusi, tikai muļķīgi izlec vai apzināti vēlas par katru cenu pierādīt, ka spriedums bijis ne­taisns? Problēma bija neparasta, to nevarēja noliegt. . Otrajā dienā pēc Žoāma Dakostas apcietināšanas ties­nesis Žarrikess devās uz cietumu Dieva Dēla ielā, kur nelaimīgais bija ieslodzīts.

Cietums atradās senā misionāru klosterī pie viena no pilsētas galvenajiem kanāliem. Vecajā celtnē, kas nebija visai piemērota savam pašreizējam uzdevumam, kādrei­zējos brīvprātīgos gūstekņus bija nomainījuši ar varu ieslodzītie. Žoāmam Dakostam ierādītā telpa neatgādināja drūmu kameru, kādā izcieš sodu mūsdienu cietumnieki. Tā bija agrākā mūku celle ar restotu logu bez aizvirtņa un skatu uz tuksnesīgu klajumu, ar soliņu vienā stūri, salmu maisu un dažiem nepieciešamības piederumiem otrā, tas bija viss.

No šīs celles divdesmit piektajā augustā ap vienpa­dsmitiem rītā Žoāmu Dakostu izsauca un aizveda uz iz­meklētāja kabinetu klostera bijušajā ēdamzālē.

Augstā atzveltnī pie galda viņu jau gaidīja tiesnesis Žarrikess, pagriezis muguru pret logu tā, lai viņa seja paliktu ēnā, bet gaisma kristu tieši uz apcietināto. Rakst­vedis, apsēdies galda galā, aizbāzis spalvu aiz auss, vien­aldzīgs kā visi tiesas ierēdņi, bija gatavs pierakstīt jeb­kuru jautājumu vai atbildi.

Kad Žoāms Dakosta ienāca kabinetā, sargi, ieslodzītā pavadoņi, pēc tiesneša mājiena aizgāja.

Tiesnesis Žarrikess ilgi pētīja apsūdzēto. Dakosta pa­klanījies nostājās viņa priekšā un, izturēdamies, kā pie­nākas, ne izaicinoši un arī ne pazemīgi, cienīgi gaidīja jautājumus, lai uz tiem atbildētu.

Jūsu vārds? — tiesnesis Žarrikess vaicāja.

Jā, esmu Žoāms Dakosta.

— Žoāms Dakosta.

— Vecums?

— Piecdesmit divi gadi.

— Kur jūs dzīvojat?

— Perū, Ikitosas ciematā,

— Ar kādu uzvārdu?

— Ar uzvārdu Garrals, kas pieder manai mātei.

— Kāpēc jūs tā saucaties?

— Tāpēc, ka divdesmit trīs gadus slēpos no Brazīlijas policijas.

Atbildes bija tik tiešas un tik skaidri liecināja par Zoāma Garrala apņemšanos visā atzīties — kā savā pa­gātnē, tā tagadnē, ka tiesnesis Žarrikess, neradis pie tā­das izturēšanās, izslēja augstāk, nekā parasts, savu garo degunu.

— Bet kāpēc Brazīlijas policija jūs meklēja?

— Tāpēc, ka 1826. gadā man Tižuko dimantu zādzības lietā bija piespriests augstākais soda mērs.

— Tātad jūs atzīstaties, ka esat Zoāms Dakosta?

—- Jā, esmu Zoāms Dakosta.

Visas atbildes bija ļoti mierīgas un vienkāršas. Taču tiesneša šaurās ačeles aiz puspievērtajiem plakstiem šķita runājam: «Šī lieta ies kā pa taukiem!»

Tuvojās brīdis, kad vajadzēja uzdot parasto nemainīgo jautājumu, uz kuru visi apsūdzētie mēcīz tikpat nemainīgi atbildēt, ka noliedz savu vainu.

Tiesneša Zarrikesa pirksti klusītiņām bungoja pa galdu.

— Zoām Dakosta, — viņš teica, — ar ko jūs nodarbo­jāties Ikitosā?

— Man pieder fazenda,- esmu. diezgan lielas lauku saimniecībās īpašnieks.

— Vai tā ir ienesīga?

— Ļoti.

— Un vai sen jūs to atstājāt?

— Aptuveni pirms deviņām nedēļām.

— Kāpēc?

— Tam bija savs iemesls, tiesneša kungs, kaut gan mana ceļojuma īstais nolūks bija cits.