ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Kā parasts — cilvēks, kurš varētu pierādīt apsū­dzētā nevainību, jau miris!

— Ja īstais vainīgais miris, tiesneša, kungs, — Zoāms Dakosta atsāka, — tad dzīvs vismaz ir Torress, un pie viņa, kā viņš pats apgalvoja, atrodas pierādījums — dokuments, ko noziedznieks rakstījis ar savu roku. Torress gribēja man šo rakstu pārdot.

— E, Žoām Dakosta! — tiesnesis piezīmēja. — Tāds dokuments ir vērts visas jūsu mantas!

— Ja Torress to prasītu, es nežēlotu neko — un ne­viens no maniem piederīgajiem neiebilstu. Jā, jums tais­nība, tiesneša kungs, sava goda dēļ nekas man neliktos par dārgu! Taču, zinādams, ka esmu viņa varā, neģēlis tīkoja daudz vairāk.

— Un ko īsti?

— Manas meitas roku — tādai bija jābūt samaksai šajā zemiskajā darījumā. Kad piedāvājumu noraidīju, viņš mani nodeva, un tāpēc es stāvu šeit jūsu_ priekšā.

— Bet, ja Torress jūs nenodotu, — tiesnesis Žarrikess vaicāja, — ja viņš negadītos ceļā, ko jūs iesāktu, uzzinā­jis, ka tiesnesis Riveiro miris? Vai arī tad jūs būtu nācis šurp un dotos tiesai rokā?

— Ne mirkli nevilcinoties, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta apstiprināja. — Atkārtoju, tas bija mans vienī­gais mērķis, kādēļ, atstājis Ikitosu, devos uz Manausu.

Šie vārdi skanēja tik pārliecinoši, ka tiesnesis Žarri­kess sirds dziļumos, kur mēdz veidoties pārliecība, jauta kaut ko sakustamies; un tomēr viņš vēl nepadevās.

Kāds tur brīnums? Tiesnesim, kurš vadīja nopratinā­šanu, nebija ne jausmas par to, kas zināms tiem, kuri seko Torresa gaitām kopš stāsta sākuma. Lasītājiem nav šaubu, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Zoāma Dakos- tas attaisnojums. Viņi skaidri zina, ka ir tāds dokuments ar nepieciešamajiem pierādījumiem, un iespējams pat, ka, pēc viņu domām, tiesnesis Žarrikess, izturēdamies pret Zoāmu Dakostu ar tādu neuzticību, rīkojas pārāk cietsir­dīgi. Bet lasītājiem jāiedomājas Zarrikesa sarežģītā situā­cija; viņš bija paradis redzēt, ka apsūdzētie cenšas pār­liecināt tiesu par savu nevainību; Zoāms Dakosta minēto dokumentu nebija uzrādījis, viņš pats īsti nezināja, vai tas vispār eksistē, turklāt tiesneša priekšā stāvēja cilvēks, kuru tiesa reiz jau bija atzinusi par vainīgu.

Žarrikess tomēr lūkoja — varbūt tikai aiz ziņkāres — izsist Zoāmu Dakostu no viņa pozīcijām.

— Tātad jūsu cerības balstās uz Torresa apgalvo­jumu?— viņš jautāja.

— Tieši tā, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja,

— ja mans dzīves gājums nerunā man par labu.

— Kur, pēc jūsu domām, pašreiz atrodas Torress?

— Šķiet, viņam jābūt Manausā.

— Un jūs cerat, ka viņš visu izstāstīs un labprātīgi atdos dokumentu, par kuru atteicāties maksāt prasīto?

— Ceru, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta atbildēja.

— Stāvoklis tagad mainījies. Torress mani nodevis un līdz ar to zaudējis iespēju noslēgt darījumu ar iepriekšē­jiem noteikumiem. Bet par šo dokumentu viņš vēl var saņemt veselu bagātību, ko zaudēs uz visiem laikiem, ja tikšu attaisnots vai sodīts. Tātad Torresu interesē dokumentu pārdot, tas viņam nekādā ziņā nekaitēs, un tieši tāpēc ticu, ka savtīgu interešu labā viņš to mati atdos.

Zoāmu Dakostu nevarēja apstrīdēt. Tiesnesim tas bija skaidrs. Atlika vienīgi piezīmēt:

— Nu labi, pieņemsim, ka Torress patiesi gribēs jums pārdot šo dokumentu … Ja vien tas vispār eksistē.

— Ja izrādīsies, ka tāda dokumenta nav, tiesneša kungs, — Zoāms Dakosta saviļņots teica, — tad vajadzēs vienīgi, gaidot pelnīto dieva sodu, paļauties uz cilvēku taisno tiesu.

Pēc šiem vārdiem tiesnesis Žarrikess piecēlās un vairs ne tik vienaldzīgi sacīja:

— Zoām Dakosta, esmu pārkāpis savas pilnvaras, no­pratinot jūs, noklausoties jūsu dzīves stāstu un aplie­cinājumus, ka neesat vainīgs. Šīs lietas izmeklēšana sen pabeigta, jūs reiz jau stāvējāt Viljarikas tiesas priekšā, vienbalsīgais spriedums jums pasludināts, un zvērinātie neatrada nekādus vainu mīkstinošus apstākļus. Jums, Tižuko sardzes zaldātu slepkavības un dimantu nolaupīša­nas ierosinātājam un līdzdalībniekam, tika piespriests augstākais soda mērs, un tikai bēgot jūs paglābāties no nāves. Bet, vai nu jūs gatavojāties pēc divdesmit trīs gadu prombūtnes labprātīgi ierasties tiesā vai ne, jūs esat apcietināts. Atbildiet pēdējo reizi — vai atzīstat sevi par dimantu zādzības lietā notiesāto Zoāmu Dakostu?

— Jā, esmu Žoāms Dakosta.

— Vai esat ar mieru parakstīt šo ziņojumu? •

— Jā, esmu.

Drošu roku Žoāms Dakosta parakstīja protokolu uti ziņojumu, kuru tiesnesis bija licis rakstvedim sastādīt.

— Šo ziņojumu nosūtīsim Tieslietu ministrijai uz Rio- dežaneiro, — tiesnesis turpināja. — Iekams pienāks pavēle izpildīt spriedumu, paies vairākas dienas. JaTorre- sam ir kāds pierādījums, kas jūs attaisno, kā jūs apgal­vojāt, pacentieties vai nu pats, vai ar jūsu piederīgo palīdzību laikus dabūt to rokā, vārdu sakot, dariet visu iespējamo. Kad pavēle būs klāt, sodu atlikt vairs nevarēs un spriedumu izpildīs.

Žoāms Dakosta palocījās.

— Vai tagad es drīkstēšu tikties ar sievu un bēr­niem? — viņš vaicāja.

— Ja vēlaties, kaut šodien, — tiesnesis Žarrikess at­bildēja. — Izmeklēšana beigusies, un tuviniekus pie jums pielaidīs, tiklīdz viņi ieradīsies.

Tiesnesis pazvanīja. Ienāca sargi un Zoāmu Dakostu aizveda.

Noskatīdamies viņam pakaļ, Žarrikess papurināja galvu.

— Hm, hm… Lieta rādās daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies! — viņš nomurmināja.

Kamēr Žoāmu Dakostu pratināja, Jakita ar Manoela pa­līdzību dabūja zināt, ka ap četriem pēcpusdienā viņai un bērniem ļaus tikties ar apcietināto.

Kopš iepriekšējā vakara Jakita nebija pametusi savu istabu. No viņas neatkāpās Minja un Lina, gaidot brīdi, kad varēs doties uz tikšanos. Vienalga, vai Jakita sauk­tos Garrala vai Dakosta, viņa paliks Žoāmam uzticīga un drosmīga dzīves biedre līdz kapa malai.

Todien ap vienpadsmitiem, uzmeklējis Manoelu, kas žangadas priekšgalā sarunājās ar Fragozo, Benito teica:

— Manoel, gribu lūgt, lai tu izdarītu man kādu pakal­pojumu.

— Pakalpojumu?

— Arī jums, Fragozo.

— Esmu jūsu rīcībā, Benito kungs, — bārddzinis atbil­dēja.

— Kas noticis? — ieskatīdamies drauga sejā, kurā izpaudās cieša apņēmība, Manoels vaicāja.

— Jūs taču vēl neesat zaudējuši ticību mana tēva nevainībai, vai nav tiesa? — Benito sacīja.

— Bet protams! — iesaucās Fragozo. — Drīzāk es ticētu, ka pats esmu vainīgs.

— Tādā gadījumā jau šodien jāīsteno mans vakardien iecerētais plāns.

— Jāsameklē Torress? — Manoels jautāja.

— Jā, un jānoskaidro, kā viņam izdevās uzzināt tēva slēptuvi. Visā šajā lietā ir daudz neizprotama. Vai Tor­ress jau agrāk pazinis tēvu? Rādās, ka tas nebūtu iespē­jams, jo tēvs nav pametis Ikitosu vairāk nekā divdesmit gadu, bet Torresam ir ap trīsdesmit. Ja šodien pat visu neizdibināšu, beigas būs šim nelietim!

Benito bija noskaņots tik kareivīgi, ka nepieļāva ne­kādus iebildumus. Tāpēc ne Manoels, ne Fragozo nedo­māja viņu atrunāt.

— Es lūdzu jūs abus mani pavadīt, — Benito turpināja. — Dosimies ceļā tūlīt! Kavēties nedrīkstam, citādi Tor­ress vēl aizbrauks no Manausas. Tas viņam var ienākt prātā, jo nu vairs nav neviena, kam iztirgot savu klusē­šanu. Ejam!