ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Kāds bija šis iemesls?

— Aizpludināt uz Paras provinci lielu baļķu plostu ar dažādu Amazones krastos ražotu preču kravu.

— Tā! — tiesnesis Žarrikess noteica. — Un kāds bija jūsu brauciena īstais nolūks?

Uzdevis šo jautājumu, tiesnesis nodomāja: «Nu tik sāk­sies visādas izlocīšanās un meli!»

— Mans nolūks bija, — Žoāms Dakosta noteikti atbil­dēja, — atgriezties dzimtenē un stāties tiesas priekšā.

— Stāties tiesas priekšā?! — pietrūkdamies no krēsla, tiesnesis iesaucās. — Stāties tiesas priekšā … Labprātīgi?

— Jā, labprātīgi.

— Un kāpēc?

— Tāpēc, ka biju paguris, vairs nejaudāju paciest dzīvi melos un vajadzību slēpties ar svešu uzvārdu; tā­pēc, ka nevarēju sievai un bērniem dot to vārdu, kas viņiem patiesībā pienākas; un, beidzot, tāpēc, tiesneša kungs…

— Kāpēc? …

— Es neesmu vainīgs!

«Tieši to es gaidīju!» Žarrikess nodomāja.

Un, kamēr viņa pirksti uz galda izsita kaut ko līdzīgu maršam, viņš Žoāmam Dakostam deva mājienu, kas skaidri nozīmēja: «Klājiet vien vaļā savu pasaku! Jau iepriekš zinu, ko man teiksiet, bet, lūdzu, runājiet vien.»

Žoāms Dakosta noģida, ka tiesnesis pret viņu nav visai labvēlīgs, taču izlikās to nemanām. Ļoti atturīgi, nezau­dējot mieru un nepiemirstot nevienu apstākli pirms un pēc sprieduma, viņš izklāstīja tiesnesim savu dzīves gā­jumu. Dakosta neuzsvēra, cik godīgi un cienījami dzī­vojis pēc aizbēgšanas no cietuma, cik svēti pildījis ģime­nes galvas — vīra un tēva pienākumus. Apcietinātais pasvītroja tikai vienu — viņš ieradies Manausā, lai piepra­sītu savas lietas otrreizēju izskatīšanu un panāktu reabi­litāciju, piebilzdams, ka ieradies labprātīgi, kad neviens to nelika darīt.

Tiesnesis Žarrikess, gluži dabiski, ar zināmiem aizsprie­dumiem raudzīdamies uz katru apsūdzēto, Dakostu nepār­trauca. Kā cilvēks, kas jau simto reizi spiests noklausī­ties vienu un to pašu, viņš tikai gurdi virināja plakstus; un, kad Žoāms Dakosta nolika uz galda savu atmiņu stāstu, tiesnesis tam pat nepieskārās.

— Jūs beidzāt? — viņš vaicāja.

•— Jā, tiesneša kungs.

— Un jūs apgalvojat, ka aizbraucāt no īkitosas tāpēc, lai ierosinātu lietas jaunu izskatīšanu?

— Cita mērķa man nebija.

— Bet kā jūs to pierādīsiet? Kas vai galvot, vai jūs ierastos tiesā pats, ja pēc nodevības nebūtu apcietināts?

— Pirmkārt to liecina šīs piezīmes, — Žoāms Dakosta atbildēja.

— Piezīmes bija jūsu rokās, un nekas vēl nepierāda» ka jūs tās mums atdotu, ja netiktu aizturēts.

—• Tādā gadījumā, tiesneša kungs, ir vēl viens pierā­dījums, kas vairs nav pie manis, bet kura ticamību nevar apšaubīt.

— Kāds tas būtu?

— Vēstule, kuru rakstīju jūsu priekštecim, tiesnesim Riveiro, ziņodams par savu ierašanos.

— Ak tā? Jūs viņam rakstījāt?

— Jā, un šī vēstule, kas adresēta Riveiro, droši vien jau pienākusi un drīz jums tiks nodota.

— Patiešām? — tiesnesis neticīgi piezīmēja. — Jūs rakstījāt tiesnesim Riveiro?

— Pirms Riveiro kļuva šās provinces tiesnesis, viņš bija advokāts Viljarikā. Riveiro mani aizstāvēja Tižuko lietā. Viņš nešaubījās, ka neesmu vainīgs. Aizstāvis da­rīja visu, lai mani glābtu. Divdesmit gadus vēlāk, kad viņu iecēla par augstāko tiesnesi Manausā, es viņam pa­vēstīju, kur atrodos un ko esmu nolēmis uzsākt. Savus uzskatus par mani Riveiro nebija mainījis, un, paklausot viņa padomam, es pametu fazendu, lai pats personiski izcīnītu sev reabilitāciju. Taču tiesnesi pārsteidza pēkšņa nāve, un iespējams, ka tagad arī es būšu pagalam, ja vien tiesnesī Žarrikesā neatradīšu otru Riveiro.

Pēc tik tieša pieprasījuma Žarrikess gandrīz pielēca kā­jās, pārkāpdams visus tiesas noteikumus, taču, laikā sa­valdījies, tikai nomurmināja:

— Ļoti veikli, patiešām ļoti veikli!

Acīm redzot, Žarrikesam sirds bija pamatīgi ņobru- ņota — un nekas to nevarēja pārsteigt.

Tajā brīdī kabinetā ienāca sargs un pasniedza tiesnesim aizzīmogotu aploksni.

Žarrikess, atlauzis zīmogu, izņēma no aploksnes vēs­tuli. Izlasījis to, viņš sarauca pieri un teica:

— Nav vajadzības slēpt, Žoām Dakosta, — šī ir tā pati vēstule, par kuru stāstījāt, kuru sūtījāt tiesnesim Riveiro, un tā tika nodota rnan. Tātad nav nekāda pamata neticēt jūsu vārdiem šajā jautājumā.

— Ne vien šajā, — Žoāms Dakosta piebilda, — bet ari visos pārējos, kas attiecas uz manu dzīvi, ko esmu jums jau izklāstījis un ko neviens nedrīkst apšaubīt.

— E, Žoām Dakosta! — tiesnesis Žarrikess spēji iesau­cās. — Jūs cenšaties pārliecināt mani, ka neesat vainīgs, bet tā jau mēdz rīkoties visi apsūdzētie! Būtībā jums ir tikai morālie attaisnojumi. Vai varat man dot arī kādu lietisku pierādījumu?

— Iespējams, tiesneša kungs, — Žoāms Dakosta atbil­dēja. Pēc šiem vārdiem Žarrikess pielēca kājās. Viņš vairs nevaldīja, pār sevi. Lai nomierinātos, tiesnesis bija spiests divas trīs reizes šķērsot istabu.

Kad tiesnesis atkal apsēdās, uzskatīdams, ka ir pilnīgi nomierinājies, viņš, atgāzies krēslā, atbalstīja galvu pret atzveltni un, pievērsis acis griestiem, pat nepaskatīdamies apsūdzētajā, ļoti vienaldzīgi sacīja:

— Runājiet!

Žoāms Dakosta, brīdi sakopojis domas, it kā šaubīda­mies, vai ķerties pie jauna pārliecināšanas paņēmiena, teica:

— Līdz šim, tiesneša kungs, man ir bijuši vienīgi mo­rālie attaisnojumi, kuriem pamatā viss mans mūžs, nodzī­vots, kā cienījamam un godīgam cilvēkam pieklājas. Manuprāt, šādi pierādījumi tiesai ir visvērtīgākie …

Tiesnesis Žarrikess nenocieties paraustīja plecus, lik­dams noprast, ka domā citādi.

— Ja ar tiem nepietiek, varbūt varēšu jums iesniegt arī kādu rakstisku apliecinājumu, — Žoāms Dakosta tur­pināja. — Es saku «varbūt», jo nav vēl zināms, vai tam var ticēt. Tāpēc neesmu par to stāstījis ne sievai, ne bērniem, negribēdams viņiem iedvest veltas cerības.

— Pie lietas! — tiesnesis Žarrikess noteica.

—- Tiesneša kungs, šķiet, ka mans arests vakarā pirms žangadas iebraukšanas Manausā izskaidrojams ar node­vīgu ziņojumu policijai.

— Jūs nemaldāties, Žoām Dakosta, bet jāsaka, šis ziņo­jums bija anonīms.

— Nav svarīgi, jo zinu, ka nodevējs varēja būt tikai kāds neģēlis, vārdā Torress.

Runājiet!

— Bet ar kādām tiesībām jūs tā apsaukajat šo … ziņo­tāju?

— Viņš ir neģēlis, jā gan, tiesneša kungs! — Žoāms Dakosta dedzīgi apgalvoja. — Šis vīrs, kuru es viesmīlīgi uzņēmu, bija ieradies, lai par maksu piedāvātu man savu klusēšanu, bet es šo pretīgo veikalu atraidīju un nemū­žam to nenožēlošu, lai vai kādas būtu nodevības sekas.

«Arvien tie paši slīpētie paņēmieni!» tiesnesis no­sprieda. «Apvainojot citus, attaisnot sevi!»

Un tomēr Žarrikess ļoti uzmanīgi noklausījās Zoāma Dakostas stāstā par viņa attiecībām ar Torresu līdz tai vietai, kad dēkainis pavēstījis, ka pazīst un var nosaukt Tižuko nozieguma īsto vainīgo.

— Un kā tad viņu sauc? — Žarrikess ieinteresēts vai­cāja.

— To es nezinu, — Zoāms Dakosta atbildēja. — Tor- ress sargājās man teikt.

— Un vainīgais ir dzīvs?

— Miris.

Tiesneša pirksti bungoja aizvien straujāk, un, vairs nespēdams valdīties, viņš iesaucās: