ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Ko darīt mums abiem, — ne tik dedzīgi, taču vien­līdz apņēmīgi piemetināja Manoels.

— Nē, Manoel, nē! … Tikai man vienam pašam!

— Mēs esam brāļi, Benito, — Manoels iebilda, — un tāpēc atriebt pienākas kā tev, tā man.

Benito klusēja. Acīm redzot, viņš šajā jautājumā bija jau pieņēmis negrozāmu lēmumu.

Tajā brīdī jaunekļiem tuvojās locis Araužo, kas bija uzmanīgi vērojis upi.

— Ko esat izlēmuši? — viņš vaicāja. — Vai žangada paliks pie Muras salas, vai būs jāiebrauc Manausas ostā?

Līdz naktij jautājumu vajadzēja pārdomāt un izšķirt.

Protams, vēsts par 2oāma Dakostas apcietināšanu bija paguvusi izplatīties visā pilsētā. Droši vien tā Manausas iedzīvotājos izraisīja ziņkāri. Un ja ne vien to, bet arī naidu pret kādreiz tik plaši izdaudzinātā Tižuko

Pasanjcts tēva pavadība laukā iznāca Jakita un Min ja.

nozieguma galveno vainīgo? Vai nevajadzēja bīties no zi­nāma tautas protesta pret nesodīto ļaundarību? Ja pieņem šādu iespēju, vai prātīgāk nebūtu atstāt žangadu pie Mu- ras salas, upes labajā krastā, dažas jūdzes no Manausas?

Jautājums tika vispusīgi apsvērts.

— Nē! — iesaucās Benito. — Ja mēs paliksim šeit, mēs radīsim aizdomas, ka esam pametuši tēvu, apšaubām viņa godīgumu, bīstamies tikt noturēti par viņa līdzzinātājiem. Mums nekavējoties jādodas uz Manausu!

— Tev taisnība, Benito, — Manoels neiebilda. — Brau­cam!

Araužo, piekrītoši palocījis galvu, deva komandu sa­gatavoties. Manevrēt šai vietā nebija visai viegli. Lai iebrauktu divpadsmit jūdzes platajā grīvā un noenkurotos pietekas kreisajā krastā, vajadzēja šķērsot Amazones straumi, kurai pievienojās Rionegro straujie ūdeņi.

Tauvas tika atraisītas. Straume aizrāva žangadu, un tā peldēja pa diagonāli uz pretējo krastu. Izmantojot straumes pagriezienus ap krasta zemes mēlēm. Araužo un komanda ar garo ķekšu palīdzību prasmīgi vadīja milzu plostu nepieciešamajā virzienā.

Pāris stundu vēlāk žangada tuvojās Amazones otram krastam mazliet augšpus Rionegro grīvas — un pati straume to ienesa platajā līcī pietekas kreisajā krastā.

Ap pieciem vakarā žangada beidzot bija stingri pie­tauvojusies, taču ne pašā Manausas ostā, bet pusjūdzi zemāk, jo, iebraucot ostā, būtu jāpārvar pārāk spēcīga straume.

Garais plosts tagad atdusējās Rionegro tumšajos ūde­ņos diezgan stāva, zeltaini pumpurotām cikropijām noau­guša krasta malā, ko iežogoja augsts niedrājs, tā sauca­mās froksas, kuru stiebri ir tik cieti, ka indiāņi no tiem pagatavo ieročus.

Krastā pastaigājās daži pilsētnieki. Bez šaubām, līdz žangadai tos bija atvilinājusi ziņkāre. Vēsts par. Zoāma Dakostas apcietināšanu izplatījās ātri; taču Manausas pilsoņu ziņkāre nebija pārāk uzbāzīga, viņi turējās no plosta pa gabalu.

Benito dzīrās tūlīt pat izkāpt krastā. Manoels viņu at­runāja.

— Nogaidi rītu, — viņš teica. — Drīz iestāsies tumsa,, un mēs nedrīkstam pamest žangadu.

— Labi, atliksim līdz rītam! — Benito piekrita,

Tobrīd Pasanjas tēva pavadībā laukā iznāca Jakita un Minja. Minja joprojām raudāja, bet Jakitas acis bija sausas, noteiktajās kustībās jauta apņēmību. Varēja no­prast, ka šī sieviete sagatavojusies uz visu — pildīt pie­nākumu un izmantot savas tiesības.

Jakita lēnām tuvojās Manoelam.

— Manoel, — viņa teica, — uzklausiet mani, gribu jums pateikt, ko man saka sirdsapziņa.

— Es klausos, — Manoels sacīja.

Jakita vērīgi viņā palūkojās.

— Vakar, — viņa teica, — kad pēc sarunas ar 2oāmu Dakostu, manu vīru, jūs pienācāt man klāt un teicāt — «Māmiņ!», kad saņēmāt Minjas roku un sacījāt — «Mana sieva!», vai Žoāma Dakostas pagātne tobrīd jums vairs nebija noslēpums, jūs visu jau zinājāt?

— Zināju, — Manoels apstiprināja. — Un lai dievs mani soda, ja es kaut brīdi būtu šaubījies! . ..

— Lai paliek, Manoel, — Jakita turpināja. — Bet 2o- āms Dakosta tad vēl nebija apcietināts. Tagad stāvoklis mainījies. Kaut arī bez vainas, mans vīrs tomēr atrodas policijas rokās, viņa noslēpums atklāts, Minja ir uz nāvi notiesāta cilvēka meita .. .

— Minja Dakosta vai Minja Garrala — kāda tur star­pība! — Manoels ilgāk vairs nespēja valdīties.

— Manoel! — meitene nočukstēja.

Droši vien Minja būtu pakritusi, ja Lina viņu nesatu­rētu.

— Māt, ja nevēlaties Minjai nodarīt pāri, — Manoels teica, — tad sauciet mani par savu dēlu!

— Mans dēls! Mans bērns!

Tas bija viss, ko Jakita spēja izdvest, un ar lielām pū­lēm apspiestās asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem.

Visi atgriezās mājā. Bet augu nakti neviens no šīs krietnās ģimenes, kuru bija piemeklējis tik smags trie­ciens, ne mirkli neaizvēra acu.

Tiesneša Riveiro nāve bija liktenīgs trieciens Zoāmam Dakostam, kurš pilnīgi paļāvās uz viņa atbalstu.

Riveiro, pats vairs nebūdams Manausas galvenais tiesnesis, proti, provinces augstākā amatpersona, pazina Dakostu, kopš dimantu raktuvju jaunais ierēdnis tika sodīts dimantu zādzības lietā. Riveiro tolaik bija tikai advokāts Viljarikā. Zvērināto tiesā viņš bija uzņēmies apsūdzētā aizstāvniec T bu. Izpētījis lietu, Riveiro ķērās tai klāt tik sirsnīgi, it kā tā attiektos uz viņu pašu. Sīki iz­studējis protokolus un liecinieku norādījumus, advokāts guva dziļu pārliecību, ka viņa klients apsūdzēts netaisni, jo ne sardzes zaldātu noslepkavošanā, ne dimantu zā­dzībā nav piedalījies, un ka izmeklēšanas gaita bijusi nepareiza, — vārdu sakot, Žoāms Dakosta nav vainīgs.

Un tomēr, par spīti advokāta Riveiro spējām un cen­tībai, zvērinātos pārliecināt neizdevās. Kam viņš būtu varējis uzvelt vainu? Ja ļaundariem konvoja slepenās aiz­braukšanas dienu nebija pavēstījis Zoāms Dakosta, kuram pēc dienesta stāvokļa tā bija labi zināma, kas tad bija šā nozieguma līdzzinātājs? Ierēdnis, kurš konvoju pava­dīja, aizgāja bojā līdz ar pārējiem, tāpēc uz viņu aizdo­mas nekrita. Visi apstākļi liecināja, ka vienīgais un ne­apšaubāmais nozieguma ierosinātājs bijis Zoāms Dakosta.

Riveiro dedzīgi viņu aizstāvēja. Viņš tiesā runāja no sirds. Tas tomēr nespēja apsūdzēto glābt. Zvērinātie it visos jautājumos uzturēja apsūdzību. Žoāmu Dakostu tiesāja par slepkavību ar iepriekšēju nolūku bez jebkā­diem vainu mīkstinošiem apstākļiem un piesprieda viņam nāves sodu.

Notiesātajam nebija cerības uz glābiņu. Tā kā nozie­gums tika izdarīts Dimantu apgabalā, sodu mīkstināt ne­varēja. Dakosta šķita pagalam.. . Taču nakti pirms sprie­duma izpildīšanas, kad laukumā jau slējās karātavas, Zoāmam Dakostam laimējās no Viljarikas cietuma iz­bēgt. .. Pārējais mums jau zināms.

Divdesmit gadus vēlāk advokātu Riveiro iecēla par galveno tiesnesi Manausā. Uzzinājis šo pārmaiņu, bēglis, kas slēpās Ikitosas fazendā, nolēma izmantot izdevību, lai ierosinātu lietas vēlreizēju izskatīšanu, cerēdams uz zi­nāmiem panākumiem. Zoāms Dakosta bija pārliecināts, ka advokāts, kas tagad kļuvis tiesnesis, savus uzskatus par viņu nebūs grozījis. Tāpēc viņš nolēma darīt visu reabilitācijas labā. Ja Amazones provinces galvenais tiesnesis nebūtu Riveiro, varbūt Žoāms vēl vilcinātos, jo viņam trūka jebkādu lietisku pierādījumu, lai sevi at­taisnotu. Kaut gan slēpšanās īkitosas trimdā šo krietno cilvēku smagi nomāca, viņš droši vien būtu nogaidījis, līdz laiks dzēsīs visas atmiņas par drausmīgo noziegumu, taču kāds apstāklis liedza vilcināties.