ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Un tā Torress beidzot bija prom.

Nespēdami atjēgties no uztraukuma, visi klusējot gai­dīja, ko teiks ģimenes galva. Bet Fragozo, lāgā neaptvē­ris stāvokļa nopietnību, kā parasts, spēji pievērsās Žoāmam Garralam:

— Ja rīt uz žangadas salaulās Minjas jaunkundzi ar Manoela kungu . . .

— Jūs varēsiet laulāties visi reizē, draugs, — Žoāms Garrals laipni teica.

Un, paaicinājis Manoelu līdzi, viņš devās uz savu istabu.

Žoāma Garrala un Manoela saruna ilga pusstundu, kas ģimenei likās gara kā mūžība, līdz beidzot durvis atvērās.

Manoels iznāca laukā viens.

Viņa acis mirdzēja cēlā apņēmībā.

Piegājis klāt pie Jakitas, Manoels viņu nosauca par savu māmiņu, Minju par sievu, Benito — par brāli. Tad palūkojās Linā un Fragozo un, pateicis visiem «līdz rī­tam», aizgāja.

Manoels bija uzzinājis, kas norisa starp Žoāmu Garralu un Torresu. Viņš uzzināja arī to, ka Žoāms Garrals cer uz tiesneša Riveiro atbalstu; jau pusgadu, nevienam neko nenojaušot, viņš bija sarakstījies ar Riveiro, izskaid­rojis visu un beidzot pārliecinājis tiesnesi par savu ne­vainību. Manoels zināja, ka Žoāms Garrals devies šajā ceļojumā ar vienu mērķi — panākt lietas otrreizēju iz­skatīšanu, lai viņa meitai un znotam nebūtu jākļūst par upuri briesmīgajam stāvoklim, kura dēļ pats tik ilgi bija cietis.

Jā, Manoelam tagad viss bija skaidrs,, pat tas, ka Žoāms Garrals, pareizāk sakot, Žoāms Dakosta, sodīts bez vai­nas, un šīs nelaimes dēļ viņš Manoelam šķita vēl dār­gāks.

Taču vienu viņš vēl nezināja —- to, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Žoāma Garrala attaisnojums.

Žoāms Garrals nolēma lūgt tiesnesi izmantot šo pierā­dījumu, ja vien Torress nebija melojis.

Pagaidām nevienam neko neatklādams, Manoels tikai noteica, ka dosies pavēstīt Pasanjas tēvam, lai viņš ga­tavojas abu pāru laulībām.

Nākamajā dienā, divdesmit ceturtajā augustā, stundu pirms laulību ceremonijas no kreisā krasta žangadai tu­vojās liela piroga.

Divpadsmit vīru ātri īrās šurp no Manausas; pirogā sēdēja daži policisti un policijas priekšnieks, kurš, nosaucis savu vārdu, uzkāpa uz žangadas.

Tobrīd, saposusies kāzām, no mājas iznāca Žoāma Garrala ģimene.

— Kur Žoāms Garrals? — policijas priekšnieks jau­tāja.

— Šeit, — Žoams Garrals atbildēja.

— Žoām Garral, — policijas priekšnieks teica, — ag­rāk jūs bijāt Žoāms Dakosta. Jūs esat saucies divos vār­dos. Es jūs apcietinu.

To izdzirdējušas, Jakita un Minja negaidītā pārstei­gumā apstājās kā sastingušas.

— Mans tēvs — slepkava?! — grasīdamies mesties Žoāmam palīgā, iesaucās Benito.

Tēvs viņam pamāja klusēt.

— Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu? — Žoāms Gar­rals stingrā balsī pievērsās policijas priekšniekam. — Kas jums devis rīkojumu mani apcietināt? Vai galvenais tiesnesis Riveiro?

— Nē, — policijas priekšnieks atbildēja, — viņa viet­nieks deva rīkojumu jūs steidzīgi arestēt. Tiesnesim va­kar vakarā bija sirds lēkme, un, neatguvis samaņu, viņš šonakt divos miris.

— Miris! — Žoāms Garrals, gluži satriekts, iesaucās.

— Miris! . . . Miris!

Bet drīz viņš, no jauna izslējies, pievērsās sievai un bērniem.

— Tiesnesis Riveiro, mani dārgie, — viņš teica, — vie­nīgais zināja, ka neesmu vainīgs. Šā cilvēka nāve var kļūt man liktenīga, bet tādēļ vēl nav jākrīt izmisumā.

Priekšnieks pamāja policistiem, tie ielenca Žoāmu Gar­ralu, grasīdamies viņu aizvest.

— Runājiet taču, tēt! — Benito kā neprātā sauca.

— Sakiet vienu vārdu, un mēs jūs aizstāvēsim, kaut arī būtu jāpielieto vara, lai atriebtu šausmīgo maldīšanos, kurai esat kritis par upuri!

Lai cilvēki lemj taisnu tiesu

— Šeit maldu nav, dēls. Žoāms Garrals un Žoāms Da­kosta ir viens un tas pats. Jā, es patiesi esmu Žoāms Dakosta. Mani, godīgu cilvēku, pirms divdesmit trim ga­diem, netaisni apvainotu, notiesāja uz nāvi. Dieva priekšā zvēru pie savu bērnu un viņu mātes galvas, ka esmu pilnīgi bez vainas!

— Jebkura saruna ar ģimeni jums liegta, — policijas priekšnieks noteica. — Jūs esat apcietināts, Žoām Garral, un man stingri jāievēro pavēle.

Žoāms ar mājienu apturēja savus tuviniekus un satriek­tos kalpotājus.

— Lai cilvēki lemj taisnu tiesu, — viņš teica, — pirms piepildās dieva tiesa.

Un, lepni izslējis galvu, viņš iekāpa pirogā. Patiesi šķita, ka ho visiem klātesošajiem smagais negaidītais trieciens nebija salauzis vienīgi pašu Žoāmu Garralu.

Manausa atrodas tieši uz 3° 8' 4" dienvidu platuma un 67° 27' rietumu garuma, ja skaita no Parīzes meridiāna. Četrsimt divdesmit jūdžu to šķir no Belemas un tikai desmit kilometru no Rionegro grīvas.

Manausa nav celta pie pašas Amazones. Provinces galvaspilsētas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas gleznaini izvietotas pakalnā, kas slejas virs plaša līdzenuma Ama­zones nozīmīgākās un lielākās pietekas — Rionegro krei­sajā krastā.

Rionegro, ko 1645. gadā atklājis spānis Favelja, sākas kalnos, ziemeļrietumos starp Brazīliju un Jauno Granādu, pašā Popajanas provinces centrā, un divas pietekas — Pimičima un Kasikjari — to savieno ar Orinoko, proti, ar Gvajānām.

Veikusi tūkstoš septiņsimt kilometru, varenā Rionegro pievienojas Amazonei ar aptuveni divi tūkstoši četri simti metru platu grīvu, bet tās tumšā straume ir tik spē­cīga un strauja, ka vairāku jūdžu attālumā nesajaucas ar Amazones skaidrajiem ūdeņiem. Grīvā pietekas krasti, atvirzījušies viens no otra, veido plašu līci, kas stiepjas piecpadsmit jūdzes līdz pat Anaviljanas salām.

Vienā no šaurajiem līčiem atrodas Manausas osta. Te, gaidot labvēlīgu ceļa vēju, stāv milzum daudz laivu un kuģu, vairāki no tiem remonta dēļ noenkurojušies kanā­los, tā saucamajos igarapē, kas lielā skaitā, dīvaini aiz­locīdamies, izvago mazliet Holandes pilsētām līdzīgo Manausu.

Drīzumā abu upju satekas vietā tiks uzcelta tvaikoņu

Manausa.

piestātne, līdz ar to Manausā stipri attīstīsies tirdzniecība. Patiesi, pa daudzajiem ūdens ceļiem no šejienes uz vi­sām pusēm varēs sūtīt dažādas preces — gan būvbaļķus un citus vērtīgus kokmateriālus, gan kakao, kaučuku, kafiju, salsaparilju, cukurniedres, indigo, muskatriekstus, sālītās zivis, bruņurupuču sviestu; tas viss uz ziemeļiem un rietumiem ceļos pa Rionegro, uz dienvidiem un rie­tumiem pa Madeiru un, beidzot, pa Amazoni uz austru­miem līdz Atlantijas okeāna piekrastei. Pilsētas stāvok­lis ir reti izdevīgs un var stipri veicināt tās uzplaukumu.

Manausa vai Manao senos laikos dēvēta par Mouru, vēlāk par Barru de Rionegro. No 1757. gada līdz 1804. ga­dam pilsēta bija tikai Amazones lielākās pietekas vārdā nosauktā cietokšņa daļa abu upju satekas vietā. Bet kopš 1826. gada, kļuvusi par plašās provinces galvaspilsētu, tā pārdēvēta tolaik Amerikā dzīvojošās manao cilts vārdā.

Nekompetenti ceļotāji šo pilsētu uzskatīja par sla­veno, fantastisko Manoa, kas it kā atradusies pie teik­smainā Parima ozera, kurš gan laikam nebija nekas cits kā Branko augštece, proti, vienkārša Rionegro pieteka. Pēc tautas ticējumiem šai vietā kādreiz bijusi Eldorado valsts, kuras valdnieks ik rītus licis sevi nokaisīt zelta putekļiem, jo dārgo metālu šajā zemē varējuši grābt lāp­stām. Taču, kad noskaidroja patiesos apstākļus, izrādījās, ka šis uzskats ir maldīgs: iztēlotās zelta smiltis bija tikai nevērtīgi, ar vizlu bagāti minerāli, kuru neīstais spīdums vilināja alkatīgos zelta meklētājus. Vārdu sakot, Manausā nav nekā no teiksmainajām Eldorado bagātībām. Tā ir gluži parasta pilsēta ar aptuveni pieci tūkstoši iedzīvo­tājiem, trīs tūkstoši no tiem strādā par ierēdņiem, jo pil­sētā netrūkst dažādu iestāžu; starp tām ir likumdošanas palāta, gubernatora pils, valsts kase, muita, turklāt 1848. gadā dibinātā koledža un jaunā 1851. gadā būvētā slimnīca. Ja pievieno klāt arī kapsētu pilsētas pakalna austrumu nogāzē un tagad jau nopostīto cietoksni, kas celts 1669. gadā aizsardzībai pret Amazones pirātiem, priekšstats par Manausas ievērojamākajām vietām būtu pilnīgs.