ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

iegriežas Viljarikā, kur galvenais komandants maisus apzīmogo, pēc tam dodas tālāk uz Riodežaneiro. Jāpiebilst, ka drošības labad aizbraukšanas diena allaž tiek turēta slepenībā. Taču 1826. gadā ne vairāk kā divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecais ierēdnis Dakosta, kas jau pāris gadu strādāja Tižuko raktuvju galvenā pārvald­nieka birojā, izgudroja šādu pārdrošu gājienu: stājies sakaros ar kontrabandistiem, viņš pavēstīja tiem konvoja aizbraukšanas dienu. Nelielā, labi bruņotā ļaundaru banda sāka rīkoties. Divdesmit otrā janvāra naktī aiz Viljari- kas laupītāji negaidot uzbruka dimantu apsardzei. Kon­vojs vīrišķīgi aizstāvējās; tomēr visi tika noslepkavoti, tikai viens smagi ievainots laimīgi aizbēga un pastāstīja par briesmīgo uzbrukumu. Bandīti nebija saudzējuši arī ierēdni, kurš pavadīja vērtīgo kravu. Ļaundari viņu droši vien nosita un iemeta bezdibenī, jo kopš tās dienas viņš pazudis bez vēsts.

— Un ko darīja Dakosta? — Žoāms Garrals apvaicājās.

— Noziegums viņam nedeva nekāda labuma. Apstākļi sarežģījās tā, ka aizdomas krita uz viņu. Dakostu apvai­noja zādzības organizēšanā. Viņš velti apgalvoja, ka nav vainīgs. Viņam, vajadzēja zināt dienu, kad nolikta kon­voja aizbraukšana. Vienīgi viņš to varēja pavēstīt bandī­tiem. Apsūdzēto iemeta cietumā, tiesāja un piesprieda vi­ņam nāves sodu. Bet nāves spriedums jāizpilda pēc div­desmit četrām stundām.

— Un nelaimīgais tika sodīts? — Fragozo ievaicājās.

— Viņu ieslodzīja Viljarikas cietumā, tomēr nakti, da­žas stundas pirms sprieduma izpildīšanas, vai nu rīkojo­ties vienatnē, vai ar līdzzinātāju palīdzību, viņš no cie­tuma aizbēga.

— Un pēc tam nekas par viņu vairs nav dzirdēts? — Žoāms Garrals jautāja.

— Nekas! — Torress atbildēja. — Viņš droši vien aiz­brauca no Brazīlijas un, pārdevis laupījumu, dzīvo ce­puri kuldams.

— Būtu nu labāk dzīvojis nabadzībā! — piezīmēja Žo­āms Garrals.

— Lai dievs viņu tiesā ar sirdsapziņas mokām par pastrādāto noziegumu! — piebilda Pasanjas tēvs.

Tad mielasta dalībnieki piecēlās no galda un devās laukā ieelpot spirgto vakara gaisu. Saule grima aizvien zemāk, taču līdz tumsai atlika vismaz stunda.

— Tādi stāsti jautrību neizraisa, — Fragozo noteica, — mūsu saderināšanās mielasts sākumā likās gaišāks.

— Tikai jūs pats tur esat vainīgs, — sacīja Lina.

— Kāpēc tā?

— Kā nu ne? Jūs taču nemitīgi prašņājāt par Dimantu, apgabalu, par kuru mums nav nekādas daļas.

— Nudien, jums taisnība! — Fragozo piekrita. — Bet es neparedzēju, ka saruna beigsies tik skumji.

-— Tātad galvenais vaininieks esat jūs.

— Un pirmais tiku sodīts ar to, ka pie galda nedzir­dēju jūsu smieklus, Linas jaunkundzi

Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu. Manoels un Benito, nerunājot ne vārda, gāja blakus. Klusējot vi­ņiem sekoja arī Jakita ar meitu, visus bija pārņēmušas neizprotamas skumjas, it kā nelaimes priekšnojauta.

Torress neatkāpās no Zoāma Garrala, kurš, galvu no­liecis, likās dziļi iegrimis domās, bet pēkšņi Torress, uz­licis viņam roku uz pleca, teica:

— Žoām Garral, gribu ar jums parunāt, — vai varat veltīt man ceturtdaļstundas?

Žoāms viņā palūkojās.

— Šeit? — viņš jautāja.

— Nē, divatā.

— Tad ejam!

- Abi griezās atpakaļ un, iegājuši mājā, aizvēra durvis.

Grūti attēlot, ko sajuta pārējie, kad 2oāms Garrals ar Torresu nozuda. Kas Ikitosas fazendas cienījamajam saim­niekam varēja būt kopīgs ar šo avantūristu? Pār Garralu ģimeni, šķiet, savilkās negaisa mākoņi, bet neviens neie­drošinājās par to ieminēties.

— Manoel, — satvēris draugu pie rokas un aizvilcis nomaļus, teica Benito, — lai notiek kas notikdams, bet šis cilvēks rīt Manausā atstās žangadu!

— Jā! … Tas nepieciešams! … — Manoels piekrita.

— Un ja tēvam viņa dēļ gadīsies kāda nelaime… Nudien, es Torresu nositīšu!

Iegājuši istabā, kur neviens viņus netraucēja, abi vīri brīdi klusējot vērās viens otrā. Vai tiešām dēkainis ne­iedrošinājās pirmais sākt. sarunu? Varbūt viņš paredzēja,

ka Žoāms Garrals uz visiem jautājumiem atbildēs ar ni­cinošu skatienu?

Jā, protams! Tieši tāpēc Torress neko nejautāja. Sā­kumā viņš tikai uzstājās ar apgalvojumiem kā apsūdzē­tājs.

— Žoām, — viņš teica, — jūs nemaz neesat Garrals, jūs īstenībā sauc Dakosta.

Dzirdot Torresu pieminam šo nelaimīgo vārdu, Žoāms Garrals neviļus sarāvās, taču neko neatbildēja.

— Jūs esat Žoāms Dakosta, — Torress turpināja, — un pirms divdesmit trim gadiem bijāt ierēdnis Tižuko di­mantu raktuvju galvenās pārvaldes birojā; tieši jūs ti­kāt notiesāts uz nāvi par zādzību un slepkavību.

Žoāms Garrals klusēja, un viņa miers, acīm redzot, dē­kaini pārsteidza. Vai patiesi, apvainodams viesmīlīgo saimnieku, viņš būtu kļūdījies? Nē! Tādā gadījumā Žoāms Garrals par šiem briesmīgajiem apvainojumiem uztrauk­tos. Droši vien viņš gluži vienkārši nogaida, gribēdams izdibināt, ko īsti Torress vēlas.

•— Žoām Dakosta, — Torress turpināja, — atkārtoju, jūs esat tas, kuru apcietināja un tiesāja par dimantu zā­dzību, kuram piesprieda nāves sodu un kurš aizbēga no Viljarikas cietuma īsi pirms sprieduma izpildīšanas. Kā­pēc jūs neatbildat?

Torresa tiešajam jautājumam sekoja ilgs klusums. Žo­āms Garrals, arvien tikpat nesatraucams, piegājis pie krēsla, apsēdās. Atbalstījis elkoņus uz neliela galdiņa, viņš cieši raudzījās savā apsūdzētājā.

— Kāpēc jūs neatbildat? — Torress neatlaidās.

— Kādu atbildi jūs no manis gaidāt? — Žoāms Garrals vienaldzīgi atteica.

— Tādu, — Torress lēnām sacīja, — kas man nekavē­joties liktu doties pie Manausas policijas priekšnieka un pavēstīt: šeit atrodas cilvēks, kuru nav grūti pazīt pat pēc divdesmit trim gadiem; šis cilvēks ir Tižuko dimantu zādzības ierosinātājs, konvoja slepkavības līdzzinātājs, tas ir pirms sprieduma izpildīšanas izbēgušais noziedz­nieks Žoāms Garrals, īstajā vārdā Žoāms Dakosta!

— Tātad, Torres, — Žoāms Garrals sacīja, — ja at­bildēšu, kā vēlaties, man nebūs no jums jābīstas?

— Protams, jo tad ne jums, ne man vairs nevajadzēs runāt par šo lietu.

— Ne jums, ne man? — Žoāms Garrals vaicāja. — Vai man jūsu klusēšana jānopērk par naudu?

— Nē! Lai cik daudz jūs man nepiedāvātu!

— Ko tad jūs īsti gribat?

— Žoām Garral, — Torress atbildēja. — Man ir kāds priekšnoteikums. Nesteidzieties to noraidīt un iegaumē­jiet, ka esat manā varā!

— Kāds ir šis noteikums?

Torress mirkli vilcinājās. Cilvēks, kura dzīvība atradās viņa rokās, pārsteidza ar savu izturēšanos. Torress gai­dīja negantu strīdu, lūgumus, asaras … Taču noziedz­nieks, kas bija notiesāts par vissmagākajiem pārkāpu­miem, viņa priekšā pat nesarāvās. Beidzot, sakrustojis rokas uz krūtīm, Torress sacīja:

— Jums ir meita. Man viņa patīk, un es vēlos viņu precēt.

Zinādams, ka no tāda cilvēka kā Torress sagaidāms viss, Žoāms Garrals par šo prasību ne mazākajā mērā neuz­traucās.

— Kā rādās, — viņš teica, — godājamais Torress vē­las saradoties ar slepkavas un zagļa ģimeni?

— Par savu rīcību es pats atbildēšu, — Torress atcirta. — Ja vēlos kļūt Žoāma Garrala znots, tad arī kļūšu.