Manoels un Benito, pirms gulētiešanas pastaigādamies pa žangadu, smēķēja un bezrūpīgi tērzēja, kaut gan ne mirkli nezaudēja modrību.
Pēkšņi Manoels pastiepa roku un, apturējis Benito, teica:
— Savāda smaka! Varbūt es maldos? Vai tu neko nesaod? . . . Varētu likties …
— … ka ož muskuss! — Benito piebilda. — Krastā droši vien guļ kaimani.
— Cik prātīgi rīkojusies daba, piešķirdama kaimaniem šo nodevīgo smaku!
— Jā, kā par laimi, — sacīja Benito, — jo šie dzīvnieki ir ļoti bīstami.
Tumsai iestājoties, kaimani izlien no ūdens, lai krastā ērti pavadītu nakti. Atmuguriski rāpjoties, viņi salien alās un, plaši atvēruši muti ar vertikāli izslietu augšžokli, aizmieg, ja vien neuzglūn laupījumam. Savu upuri plēsoņas noķer kā nieku vai nu zem ūdens, peldot vienīgi ar astes palīdzību, vai uz sauszemes, skrejot tik ātri, ka cilvēks ar tiem nespēj sacensties.
Šajos plašajos liedagos krokodili dzimst, dzīvo un nobeidzas pēc neparasti gara mūža. Vecus simtgadīgus kai- manus no citiem atšķir ne vien zaļganā apsūnojusī mugura un kraupainā āda, bet arī raksturīgā asinskāre, kas ar gadiem pieaug. Benito pareizi aizrādīja, ka šie dzīvnieki ir ļoti bīstami un ka no tiem jāpiesargās.
Pēkšņi priekšgalā atskanēja kliedzieni:
— Kaimani! Kaimani!
Abi draugi sarāvās un palūkojās turp.
Uz žangadas bija uzrāpušies trīs lieli — piecpadsmit divdesmit pēdu gari krokodili.
-— Pie ieročiem! Pie ieročiem! — sauca Benito, mādams indiāņiem un nēģeriem, lai atkāpjas.
— Skrieniet uz būdām! — Manoels sauca. — Slēpieties ātrāk!
Acumirklī uzbrukt kaimaniem nebūtu prātīgi, vispirms vajadzēja kaut kur patverties.
Ļaudis nozuda zibens ātrumā. Garralu pāris iebēga savā mājā, viņiem sekoja abi jaunekļi. Indiāņi un nēģeri salīda teltīs un būdās.
Kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē.
Aizbultēdams durvis, Manoels ievaicājās:
— Bet kur tad Min ja?
— Viņas te nav! — izskrējusi no kundzes istabas, pavēstīja Lina.
— Augstais dievs! —■ iesaucās māte. — Kur viņa varēja palikt?
Tad visi sāka skaļi kliegt:
— Minja! Minja!
Nekādas atbildes.
— Vai tiešām viņa palikusi priekšgalā? — Benito ieminējās.
— Minja! — Manoels sauca.
Par spīti draudošajām briesmām, abi draugi, tāpat Fragozo un Zoāms Garrals, paķēruši šautenes, izsteidzās laukā.
Tiklīdz viņi parādījās uz klāja, viņiem pretī metās divi kaimani.
Labi tēmēta Benito lode vienu no nezvēriem trāpīja galvā, acs tuvumā, un, nāvīgi ievainots, tas, apvēlies uz sāniem, sāka raustīties nāves agonijā.
Te ātri tuvojās otrs, un likās neiespējami to apturēt skrējienā.
Milzīgais plēsoņa atplestiem žokļiem uzklupa Zoamam Garralam, ar vienu astes sitienu notrieca viņu zemē un grasījās saplosīt.
Tajā brīdī no būdas ar cirvi rokās izsteidzās Torress un tik veikli zvēla kaimanam, ka cirvis iestrēga tam žokļos līdz pat kātam. Asinis aizmigloja kaimanam acis, tas metās sāņus, neviļus iegāzās upē un nozuda.
— Minja! Minja! — Manoels, izmisīgi saukdams, skrēja uz žangadas priekšgalu.
Pēkšņi meitene parādījās. Vispirms viņa bija patvērusies Araužo būdā, taču trešā kaimana spēcīgais astes sitiens būdu sagāza, un Minja tagad bēga no uzbrucēja, kas sekoja sešu pēdu attālumā, uz žangadas pakaļgalu.
Minja pakrita.
Benito otrā lode kaimanu neapturēja. Tā tikai skāra dzīvnieka bruņas, bet neizgā ja tām cauri.
Manoels piesteidzās pie meitenes, grasīdamies viņu pie- piecelt un aiznest, lai izrautu no drošas nāves… Bet spēcīgs astes sitiens nogāza zemē arī Manoelu.
Minja paģība. Šķita, ka meitene būs pagalam, jo kai- mana žokļi jau tiecās pēc viņas.
Taču tieši tajā mirklī Fragozo metās dzīvniekam virsū un, riskēdams zaudēt savu roku, ja nezvēra žokļi spēji aizvērtos, cirta tam dunci rīklē.
Laikus atvilcis roku, Fragozo tomēr nepaguva atkāpties, un kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē, kas krāsojās sarkana.
— Fragozo! Fragozo! — nometusies uz ceļiem žangadas malā, Lina iekliedzās.
Pēc brītiņa puisis iznira virspusē. Viņš bija sveiks un vesels. Par spīti dzīvības briesmām, Fragozo bija izglābis Minju, kas pamazām atžirga, bet nu viņš nespēja izšķirties, kurai no daudzajām rokām, kas stiepās pretī, pieķerties. Beidzot Fragozo satvēra jaunās mulates roku.
Ja Fragozo bija izglābis Minju, tad Žoāms Garrals savukārt varēja pateikties Torresam.
Acīm redzot, pēc 2oāma Garrala dzīvības dēkainis nekāroja. Tas nebija noliedzams.
Manoels to pačukstēja Benito.
— Tiesa gan! — Benito apjucis piekrita. — Tev taisnība, vienas smagas rūpes tagad mums atkrīt. Un tomēr mani nebeidz mākt aizdomas, Manoel. Mēdz būt, ka cilvēkam nemaz nav vajadzīga sava niknākā ienaidnieka nāve.
Tikmēr 2oāms Garrals tuvojās Torresam.
— Pateicos, Torres, — sniegdams viņam roku, Žoāms teica.
Torress neatbildējis dažus soļus atkāpās.
— Torres, — Žoāms Garrals atsāka, — žēl, ka jūsu ceļojums drīz beigsies un mums pēc dažām dienām jāšķiras. Esmu jūsu parādnieks …
— 2oām Garral, — Torress atbildēja, — jūs neko man neesat parādā, itin neko. Jūsu dzīvība man dārgāka par visu. Bet ja jūs atļautu … Esmu pārdomājis.. . Manausā es nepalikšu, labāk gribētu braukt līdz Belemai. Vai jūs varat mani turp aizvest?
Žoāms Garrals piekrītoši camāia-.
Izdzirdējis Torresa lūgumu, Benito, iekaisis dusmās, mirkli grasījās iejaukties; taču Manoels draugu atturēja — un jauneklis savaldījās, kaut arī tas prasīja lielu piepūli.
Agri no rīta pēc satraucošās nakts, kas šķita par Isu, lai ļaužu prāti nomierinātos, žangada devās prom no kai- manu piekrastes. Pēc piecām dienām, ja nekādi šķēršļi negadītos, viņiem vajadzētu iebraukt Manausas ostā.
Minja bija jau nomierinājusies; viņas starojošās acis pauda pateicību visiem, kuri, riskējot ar dzīvību, bija viņu glābuši.
Taču vēl pateicīgāka likās Lina, it kā Fragozo būtu izglābis viņu pašu.
— Gan redzēsiet, Fragozo, agri vai vēlu es jums par to atlīdzināšu, — Lina smaidot teica.
— Vai drīkstu vaicāt, kādā veidā, Linas jaunkundz?
— Ak, jūs pats to zināt!
— Ja zinu, tad atlīdziniet labāk agri nekā vēlu, — jauneklis atbildēja.
Un todien pat tika nolemts, ka daiļā Lina kļūs Fragozo sieva, ka abi svinēs kāzas reizē ar Manoelu un Minju un paliks pie viņiem Belemā.
— Cik lieliski viss nokārtojas! — Fragozo nemitīgi apgalvoja. — Tikai kas varēja domāt, ka Para atrodas tik tālu!
Manoels un Benito divatā ilgi pārsprieda pēdējos notikumus. Tagad vairs nevarēja būt ne runas par to, lai Zoāms Garrals padzen savu glābēju.
— Jūsu dzīvība man dārgāka par visu, — Torress bija teicis.
Šo dēkaiņa pārspīlēto un reizē mīklaino atbildi Benito dzirdēja un iegaumēja.
Pagaidām neko nevarēja iesākt. Jaunekļiem atlika paciesties, taču nevis četras vai piecas dienas, bet vēl septiņas astoņas nedēļas, tātad līdz tam laikam, kad žangada sasniegs Belemu.
— Te slēpjas kaut kas neizprotams, ko nekādi nespēju uzminēt, — Benito sacīja.
— Bet vienas rūpes mums atkrīt, — Manoels piebilda, — tagad ir skaidrs, Benito, ka pēc tava tēva dzīvības Torress nekāro. Un tomēr modrību mēs nedrīkstam zaudēt arī turpmāk.
Читать дальше