ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Ne, tikai lāgiem iznāca pastaigāties žangadas priekš­galā.

— Un ko viņš tur darīja?

— Viņam rokās bija nodzeltējis papīrs, kuru viņš, šķiet, uzmanīgi pētīja, murminādams nesaprotamus vār­dus.

— Varbūt tas nemaz nav tik vienkārši, kā jūs domājat, Fragozo kungs? Lasīšana, rakstīšana, nodzeltējis papīrs — kas zina, vai te kaut kas neslēpjas? Šis lasītājs un rak­stītājs taču nav nekāds profesors vai advokāts!

— Jums taisnība.

— Pasekosim viņam vēl, Fragozo kungs!

— Labi, Linas jaunkundz, — Fragozo piekrita.

Divdesmit septītā jūlija rītā, gaismiņai svīstot, Benito

lika locim doties ceļā. Starp Arenapo līcī izkaisītajām salām mirkli pavīdēja seštūkstoš sešsimt pēdu platā Za- puras grīva. Varenā pieteka, sadalījusies vairākās atza- rēs, caur astoņām grīvām ieplūst Amazonē, kura šeit plešas kā okeāns vai jūras līcis. Zapuras ūdeņi nāk no tālienes, no augstajiem Ekvadoras republikas kalniem, un tās straumi aizsprosto tikai viens ūdenskritums simt desmit jūdzes no ietekas Amazonē.

Braucot augu dienu, žangada sasniedza Zapuras salu, tālāk salu skaits samazinājās un peldēt pa straumi kļuva vieglāk. Turklāt samērā lēnā straume ļāva salas ap­braukt, un žangada ne reizi neuzdūrās krastam vai sēk­lim.

Nākamajā dienā viņi peldēja gar plašiem, augstām kāpām klātiem krastiem, bet aiz šā smilšu vaļņa stiepās bezgalīgas pļavas, kurās pietiktu barības visas Eiropas ganāmpulkiem. Šo piekrasti Augšamazones baseinā uz­skata par visbagātāko ar bruņurupučiem.

Divdesmit devītā jūlija vakarā žangada stingri noen­kurojās pie Katua salas, lai pavadītu nakti, kas solījās būt ļoti tumša.

Saule vēl nebija norietējusi, kad uz salas parādījās bars muras indiāņu — senas, varenas cilts atliekas; šī cilts reiz dzīvoja vairāk nekā simts jūdžu garā piekrastes joslā starp Tefi un Madeiru.

Staigādami šurp un turp, indiāņi vēroja mierīgi stāvošo žangadu. Krastā redzēja ap simts ar sarbakaniem bru­ņotu cilvēku; sarbakani bija darināti no īpašām šajā ap-

Uz salas paradijās bars indiāņu

vidū augošām niedrēm, kas iestiprinātas pundurpalmas stobrā.

Uz brīdi pametis darbu, kas paņēma visu viņa laiku, Žoāms Garrals piekodināja uzmanīgi sekot indiāņu rī­cībai un tos nekaitināt. Patiesi, cīņa nebūtu vienlīdzīga. Muras indiāņu sarbakani ļoti trāpīgi šauj saindētas bul­tas, kuras lido līdz trīsdesmit pēdu attālumam un rada nedziedināmas brūces.

Šīs deviņu vai desmit sprīžu garās bultas, pagatavotas no kukuritas palmu lapām un klātas kokvilnas spilvām,, ir smailas kā adatas un saindētas ar kurari.

Kurares šķidrumu pagatavo no īpašu eiforbiju un dzērvača sakņu kaitīgās sulas, piejaucot klāt indīgu skudru pastu un čūsku indi.

— Kurare paties ir briesmīga, — Manoels teica, — tā paralizē nervu sistēmu, proti, nervus, kas vada apzinā­tās kustības. Bet sirds, ko inde neietekmē, darbojas, līdz izbeidzas dzīvības funkcijas. Jāpiebilst, ka pret šo sain­dēšanos, kas sākas ar locekļu paralīzi, nav nekādu zāļu.

Par laimi, muras cilts pārstāvji šoreiz neizrādīja nai­dīgas tieksmes, kaut gan baltos viņi dziļi ienīst. Tiesa, šie iezemieši vairs nav tik kareivīgi kā viņu senči.

Kad satumsa, aiz salas kokiem atskanēja sērīga stabu­les meldija. Tai atbildēja cita. Šī muzikālā sasaukšanās ilga dažas minūtes, pēc tam indiāņi nozuda.

Būdams jautrā omā, Fragozo brīdi grasījās atbildēt ar savu dziesmu, taču Lina paguva to aizkavēt, aizspiez- dama viņam muti un neļaudama plātīties ar savu balsi, kuru viņš labprāt mēdza izrādīt.

Veikusi vēl divdesmit jūdzes, žangada otrā augusta pēcpusdienā, pulksten trijos, nonāca pie Apoara ezera, no kura iztek līdzīga nosaukuma upe, bet pāris dienu vēlāk pie Koari ezera.

Šis ir viens no lielākajiem ezeriem, kas savienojas ar Amazoni un veido īstu ūdens krātuvi. Tajā satek un sa­jaucas piecu vai sešu upju straumes, pēc tam pa šauru kanālu aizplūst uz lielo artēriju.

Kad pa gabalu bija apskatīti Tava-Miri ciemata namiņi, kurus it kā koka kājas balstīja augsti pāļi, nodro­šinādami pret ūdeņiem, jo šeit zemā piekraste nereti pārplūst, ceļotāji beidzot noenkurojās, lai pavadītu nakti.

Žangada atradās iepretī Koari ciematam ar duci panī­kušu būdu biezā apelsīnkoku un kalebasu birzī. Atkarībā

Ceļotāji beidzot noenkurojās, iai pavadītu nakti.

no ezera līmeņa šā ciemata izskats bieži vien mainās: reizēm ezers izvēršas plašā ūdens krātuvē, reizēm atgā­dina seklu, šauru kanālu un zaudē pat saikni ar Amazoni.

Piektā augusta rītā līdz ar ausmu žangada atsāka ceļu un, pabraukuši garām Jukuras kanālam, kas ietek sarež­ģītā ezeru un Žapuras atzaru tīklā, sestā augusta rītā sasniedza Miana ezeru.

Uz žangadas nekas jauns nenotika, dzīve ritēja paras­tajās sliedēs.

Lina joprojām mudināja Fragozo uzmanīt Torresu. Fragozo vairākkārt lūkoja uzsākt sarunu par viņa pagātni, taču dēkainis vairījās no šā temata un beidzot arī pret bārddzini sāka izturēties augstākajā mērā atturīgi.

Torresa attiecības pret Garralu ģimeni tomēr nemai­nījās. Ar Žoāmu viņš runāja maz, toties labprāt tērzēja ar Jakitu un viņas meitu, nelikdamies zinis par viņu ne­slēpti vēso izturēšanos. Starp citu, abas sievietes mieri­nāja doma, ka Torress Manausā žangadu pametīs un viņi nekad vairs neredzēsies. Jakita paklausīja Pasanjas tē­vam, kas ieteica paciesties; taču daudz grūtāk labsirdī­gajam mācītājam bija savaldīt Manoelu, kurš nepiede­rīgo personu, kas kļūmīgi bija uzņemta uz žangadas, visā nopietnībā gatavojās padzīt.

Tajā vakarā atgadījās tikai viens ievērības cienīgs no­tikums,

Pēc Žoāma Garrala aicinājuma pie žangadas piestāja lejup pa straumi peldoša piroga.

— Vai tu dodies uz Manausu? — 2oāms Garrals vai­cāja indiānim, kurš stāvēja laivā ar airi rokās.

— Jā, — indiānis atbildēja.

— Kad tur nokļūsi?

— Pēc nedēļas.

— Tātad daudz ātrāk nekā mēs. Vai tu Manausā ne­varētu nodot kādu vēstuli?

— Labprāt.

— Tad ņem to, draugs, un aizved uz Manausu!

Indiānis paņēma 2oāma Garrala vēstuli reizē ar sauju

reisu — kā atlīdzību par pakalpojumu.

Neviens no ģimenes locekļiem notikušo neredzēja, jo visi jau bija sagājuši mājā. Vienīgais aculiecinieks bija Torress. Viņš pat noklausījās 2oāma Garrala sarunā ar indiāni, un Torresa sadrūmušā seja liecināja, ka vēstules nosūtīšana viņu nepatīkami pārsteidz.

Kaut ari Manoels klusēja, lai neizraisītu vētrainu scēnu, nākamajā dienā viņš tomēr nolēma izrunāties ar Benito par Torresu.

— Benito, — aizvedis draugu žangadas priekšgalā, Manoels uzsāka, — man tev kas sakāms.

Parasti smaidīgais Benito apstājies pavērās Manoelā, un viņa seja sadrūma.

— Varu iedomāties, — viņš noteica. — Vai par Tor­resu?

— Jā, Benito!

— Es gribēju runāt ar tevi par to pašu, Manoel.

— Tātad arī tu esi ievērojis, ka viņš pievērš uzmanību Minjai? — Manoels nobālis jautāja.

— Ak, tāda cilvēka dēļ tu taču nekļūsi greizsirdīgs! — Benito spēji iesaucās.

— Nekādā ziņā! — Manoels atbildēja. — Pasarg dievs, lai es apvainotu meiteni, kura drīz kļūs mana sieva! Nē, Benito! Viņai šis afērists ir pretīgs. Nekas tam­līdzīgs nav man prātā, tikai riebjas noskatīties, kā šis slīpētais zellis uzbāžas ar savu sabiedrību tavai mātei un māsai, lūkodams pieglaimoties jūsu ģimenei, kuru es uzskatu tikpat kā par savējo.