ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

— Fragozo kungs! — Lina paaicināja viņu sāņus.

— Klausos, Linas jaunkundz! — Fragozo teica.

— Šķiet, ka jūsu draugs Torress netaisās nākt līdzi uz pilsētu?

— Jā, viņš paliks tepat; es jūs ļoti lūdzu, Linas jaun­kundz, nesauciet viņu par manu draugu!

— Bet vai tieši jūs viņam neieteicāt braukt ar mums kopā, pirms viņam pašam tas ienāca prātā?

— Jā gan, un, ja vēlaties zināt manas domas, bīstos, ka todien esmu izdarījis lielu aplamību.

— Bet, ja gribat zināt manējās, — šis cilvēks man ne­patīk.

— Un man jo mazāk, Linas jaunkundz, turklāt no ma­nis neatkāpjas nojauta, ka esmu viņu kaut kur redzējis. Palikušas tikai miglainas atmiņas, bet skaidrs ir viens: iespaids nekādā zinā nebija patīkams.

— Kur un kad jūs varējāt satikt šo Torresu? Vai tie­šām neatceraties? Derētu zināt, kas viņš ir un galve­nais — kas viņš bijis.

— Nē … Veltas pūles . .. Vai tas bija sen? Kādā zemē un kādos apstākļos?.,. Nekādi nespēju atcerēties!

— Fragozo kungs!

— Klausos, Linas jaunkundz!

— Palieciet uz plosta un uzmaniet Torresu, kamēr būsim prom!

— Ka?! — Fragozo iesaucās. — Nepavadīt jūs uz Egu un veselu dienu neredzēties!

— Es jūs lūdzu!

— Tā ir pavēle? .,,

— Nē, lūgums!

— Tad palieku.

— Fragozo kungs!

— Linas jaunkundz?

— Pateicos jums.

— Tādā gadījumā paspiediet man ciešāk roku, — Fra­gozo sacīja. — Esmu to pelnījis.

Lina krietnajam puisim pasniedza roku, kurš mirkli to paturēja savējā, lūkodamies meitenes daiļajā sejiņā. Lūk, kāpēc Fragozo neiekāpa pirogā, bet kļuva slepens Tor- resa uzmanītājs. Vai Torress nojauta, kādu nepatiku viņš visos vieš? Iespējams, bet droši vien viņam bija svarī­gāki iemesli to neņemt vērā.

No žangadas stāvvietas līdz Egai bija četras jūdzes. Astoņu jūdžu brauciens turp un atpakaļ pirogā ar di­viem nēģeru airētājiem un sešiem pasažieriem prasīja vairākas stundas, nemaz nerunājot par to, cik nogurdi­nošs bija tāds ceļojums lielajā svelmē, kaut arī debesis klāja viegli -mākoņi.

Par laimi, no ziemeļrietumiem pūta spirgts ceļa vējš, un, ja tas negrozītos, piroga viegli šķērsotu ezeru. Pat nebraucot gar krastu, viņi ātri sasniegtu Egu un tikpat ātri atgrieztos atpakaļ.

Pirogas mastā uzvilka buru. Benito sēdās pie stūres, Lina pamāja Fragozo, it kā piekodinādama labi pildīt uz­devumu, un viņi aizbrauca.

Lai sasniegtu Egu, vajadzēja nemitīgi turēties gar ezera dienvidu piekrasti. Pāris stundu vēlāk piroga iegāja vecajā misijas ostā, ko senos laikos bija dibinājuši kar­melīti un kas 1759. gadā kļuva pilsēta, kuru ģenerālis Gama pilnīgi pakļāva Brazīlijai.

Pasažieri izkāpa lēzenā, smilšainā krastā, kur rindojās ne vien vietējie kuģīši, bet arī daži nelieli kabotāžas šo­neri, kas uzturēja satiksmi ar Atlantijas piekrasti.

Ega meitenes pārsteidza.

Pasažieri izkāpa lēzena, smilšainā krastā.

— Cik liela pilsēta! — iesaucās Minja.

— Cik daudz šeit māju! Un ļaužu! — aiz brīnumiem plaši ieplestām acīm piebilda Lina.

— Domāju gan! ■— iesmējās Benito. — Vairāk nekā tūkstoš pieci simti iedzīvotāju, ne mazāk kā divsimt māju, dažas pat divstāvu, un starp mājām divas trīs ielas, īstas ielas.

— Dārgais Manoel, — Minja teica, — aizstāviet mūs! Brālis mūs izsmej tāpēc, ka pats redzējis daudz skaistā­kas Amazones pilsētas.

— Tātad viņš smejas arī par savu māti, — Jakita pie­bilda, — jo, jāatzīstas, es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi.

— Tādā gadījumā, māmiņ un māšel, piesargieties, — Benito atsāka, — ieraugot Manausu, jūs nonāksiet ek­stāzē, bet Belemā kritīsiet ģībonī.

— Neuztraucies! — Manoels pasmaidījis teica. — Ap­ciemodamas Augšamazones pirmās pilsētas, mūsu dāmas būs jau pamazām pieradušas pie lielajiem brīnumiem.

— Tātad, Manoel, — Minja jautāja, — arī jūs atbal­stāt Benito? Arī jūs ņirgājaties? ..,

— Nē, Minja! Zvēru . ..

— Lai šie kungi smej vien, — Lina Manoelu pār­trauca, — mēs, dārgā kundze, labāk turēsim acis vaļā — šeit taču ir tik skaisti!

Skaisti! Saujiņa māla būdu un kaļķiem nobalsinātu mā- jeļu, vairums klātas salmu vai palmu lapu jumtiem; tiesa, dažviet ziedoša apelsīndārziņa vidū redzēja arī akmens vai koka celtnes ar lieveņiem, koši zaļām durvīm un slēģiem. Bija arī divas trīs iestādes, kazarmas un Svētās Terēzas baznīca, kas salīdzinājumā ar Ikitosas vien­kāršo kapelu šķita īsta katedrāle.

Ja atskatījās uz ezeru, atklājās jauka ainava asaji un kokospalmu ietvarā; palmas auga līdz pat ūdens gluda­jam spogulim, bet jūdzes trīs tālāk, ezera otrajā pusē, slēpdamās aiz krastmalas veco olīvkoku kuplajām ga­lotnēm, vīdēja dažas gleznainā Nogeiras ciemata mājiņas.

Taču meiteņu sajūsmai bija cits — gluži sievišķīgs cē­lonis: Egas sieviešu elegantās modes; iezemietes vairs nevalkāja omagvas vai muras cilts visai primitīvos tēr­pus, bet ģērbās kā īstas brazīlietes. Patiesi, vietējo ierēdņu un lieltirgotāju sievas un meitas lepni valkāja Parīzes tualetes, tiesa, diezgan vecmodīgas, taču jāņem vērā, ka no Egas līdz Parai ir piecsimt jūdžu, bet no Pa- ras līdz Parīzei — vairāk nekā tūkstotis.

— Skatiet, kundze, skatiet šīs dāmas skaistajos tērposl

— Tās Linu padarīs vai traku, — piezīmēja Benito.

— Ja viņas prastu valkāt savus greznos tērpus, — sa­cīja Minja, — tad varbūt neliktos tik smieklīgas.

— Dārgā Minja, ticiet man, — teica Manoels, — savā vienkāršajā katūna kleitiņā un salmu platmalē jūs iz­skatāties daudz smalkāka nekā visas šīs dāmas augstajās cepurēs un rišainajos svārkos, kas šai zemei un rasei nemaz nepiedien.

— Ja patīku jums, kāda esmu, — meitene sacīja,

— tad viņas neapskaužu.

Bet brauciena nolūks taču bija visu apskatīt. Tāpēc viņi devās paklejot ielās, kur bija vairāk dažādu kiosku nekā veikalu, tad apstaigāja laukumu, eiropiešu drānās svīstošo dāmu un kungu parasto tikšanās vietu; kādā viesnīcā, kas drīzāk atgādināja iebraucamo vietu, ceļotāji ieturēja brokastis, ar nožēlu pieminēdami gardos ēdie­nus, kādus ik dienas gatavoja uz žangadas.

Pēc pusdienām, kurās pasniedza vienīgi dažādos veidos sagatavotu bruņurupuču gaļu, Garralu ģimene nolēma vēlreiz palūkoties uz jauko ezeru, kas zeltaini vizēja dziestošās saules staros; tad, diemžēl mazliet vīlušies par šās pilsētas skaistumu, ko varēja apskatīt vienā stundā, un nedaudz paguruši, staigādami pa tveicīgajām ielām, kuras tik maz līdzinājās Ikitosas ēnainajām takām, viņi atgriezās pie laivas. Pat ziņkārīgās Linas dedzīgā jūsma šķita atsalusi.

Visi sasēdās pirogā. Joprojām pūta ziemeļrietumu vējš, un pievakarē kļuva vēsāks. Uzvilka buru. Piroga devās atpakaļ pa ezeru, kurā ieplūst Tefes melnie ūdeņi; šī upe pēc indiāņu nostāstiem dienvidrietumu virzienā droši ku­ģojama četras dienas. Astoņos vakarā viņi sasniedza no­enkurošanās vietu un piestāja pie žangadas.

Tiklīdz radās izdevība, Lina paaicināja Fragozo sāņus.

— Fragozo kungs, vai nemanījāt neko aizdomīgu? — viņa jautāja.

— Itin neko, Linas jaunkundz, — viņš atbildēja.

— Gandrīz visu šo laiku, kaut ko rakstīdams un lasīdams, Torress uzturējās savā istabā.

— Vai viņš mūsu ēdamistabā neiegāja? Par to es vis­vairāk bažījos.