ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Aizmugurē palika daudzas salas: Pimatikaira, Katurija, Čiko, Motačina; dažas no tām bija apdzīvotas, citas tuk­šas, taču tās visas klāja krāšņa augu valsts, kas it kā ne­pārtraukta zaļa vītne stiepjas visgarām Amazonei.

Pienāca piektā jūlija vakars. Tveice jau iepriekšējā dienā bija kļuvusi neciešama un solīja negaisu. Lieli, rūsgani sikspārņi platiem spārniem lidinājās zemu virs Amazones. Starp tiem varēja izšķirt tumši brūnos perros voladors gaišiem vēderiņiem; Minjai un it īpaši Linai tie iedvesa instinktīvas šausmas.

Tie patiešām ir briesmīgi vampīri, kas izsūc asinis lo­piem un uzbrūk pat nepiesardzīgi uz lauka aizmigušam cilvēkam.

— Ak, cik pretīgi radījumi! — aizklādama ar rokām acis, iesaucās Lina. — Man bail!

— Turklāt tie ir ļoti bīstami! — piebilda Minja. — Vai nav tiesa, Manoel?

— Tiesa gan, — Manoels atbildēja. — Šiem vampīriem piemīt īpašs instinkts, tie it kā zina, kur visvieglāk pie­kļūt asinīm, piemēram, aiz auss. Sūcot asinis, sikspārņi nemitīgi plivina spārnus, tā saceļot atsvaidzinošu vēs­miņu, kas gulētāja miegu padara vēl dziļāku. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēks, ne juzdams sāpju, vairākas stundas ļāvies tādai asins nolaišanai un vairs nav pamodies.

•— Nestāstiet kaut ko tik briesmīgu, Manoel, — teica Jakita, — citādi meitenes nakti neaizvērs acu.

— Nebīstieties, — Manoels atbildēja. — Ja vajadzēs, mēs apsargāsim viņu miegu …

— Klusu! — pēkšņi viņus pārtrauca Benito.

— Kas noticis? — jautāja Manoels.

— Vai nedzirdat tur savādu troksni? — norādīdams uz labo krastu, Benito vaicāja.

— Patiesi gan, — Jakita atbildēja.

— No kā tas ceļas? — Minja jautāja. — Šķiet, ka pa krastu veltos oļi.

— Skaidrs! Zinu gan, ko tas nozīmē! — Benito teica. — Rīt pēc saules lēkta bruņurupuču olu un mazu, svaigu bruņurupucēnu cienītājus krastmalā gaidīs bagātīgs gu­vums.

Benito nemaldījās. Troksni radīja neskaitāms daudzums dažāda lieluma bruņurupuči, iznākuši krastmalā dēt olas. Izvēlējušies piemērotu vietu, šie abinieki savas olas ierok liedaga smiltīs. Operācija sākas ar saules rietu un beidzas rītausmā.

Pašlaik bruņurupuču vadonis, pametis upes gultni, jau meklēja ērtu, izdevīgu vietu. Tam sekoja tūkstošiem citu bruņurupuču un ar ķepiņām izraka smiltīs garas, platas bedres; kad olas tajās bija sadētas, bruņurupučiem atlika bedres aizbērt un ar savām bruņām cieši noblietēt.

Šī olu dēšana Amazones piekrastes indiāņiem ir ļoti svarīgs notikums. Viņi uzglūn rāpuļiem, nogaida, kad olas sadētas, tad ar bungu skaņām sasauc cilti, izrok olas un guvumu sadala trīs daļās: vienu saņem atradēji, otru — pārējie, trešā pienākas krasta uzraugiem, kuri, līdzīgi policijai, ievāc no iedzīvotājiem meslus.

Bruņurupuči visvairāk iecienījuši smilšainās krast­malas, kas atklājas bēguma laikā, tā saucamos «karaliskos liedagus». Kad visas olas savāktas, sākas indiāņu svētki — spēles, dejas, dzīres; lieli prieki tad ir ari upes kaima- niem, kuri notiesā paliekas.

Bruņurupučiem un to olām Amazones baseina tirdznie­cībā ir ievērojama nozīme. Sadējuši olas, bruņurupuči atgriežas upē, kur tos ķer, apgāžot uz muguras, un dzī­vus ievieto nožogotos igvātos kā zivis vai arī piesien pie­tiekami garās auklās pie mieta tā, lai tie varētu klejot krastmalā un peldēt upē. Tādā veidā vienmēr iegūstama svaiga bruņurupuču gaļa.

Citādi rīkojas ar mazuļiem, kuri tikko kā izšķīlušies. Tos nav vajadzības iesprostot vai piesiet. Tiem bruņas vēl mīkstas, gaļa ļoti maiga, un novārītus tos var rīt gluži kā austeres. Pēc šiem bruņurupučiem ir liels pie­prasījums.

Taču Amazones un Paras provincēs visai izplatīts vēl kāds cits bruņurupuču olu lietošanas veids. No tām pa­gatavo labākajam Normandijas vai Bretaņas sviestam lī­dzīgo «bruņurupuču sviestu»; tā ražošanai izlieto divsimt piecdesmit līdz trīssimt miljonu olu gadā. Bet bruņuru­puču, kas smilšainajos krastos aprok neaptveramu dau­dzumu olu, Amazones baseina ūdeņos netrūkst.

Tā kā bez vietējiem iedzīvotājiem bruņurupučus" medī arī garkājainie ūdens putni, gaisa plēsoņas urubu un upes kaimani, tad to skaits ievērojami samazinās, tur­pretī cenas nemitīgi aug.

Rītam austot, Benito, Fragozo un daži indiāņi, sakā­puši pirogā, devās uz vienu no lielajām salām, kurai naktī bija pabraukuši garām. Žangada tāpēc nebija jāap­tur. Laiva to ātri varēja panākt.

Salas krasta smiltīs vīdēja nelieli pauguriņi, iezīmē­dami vietas, kur nakti bija ieraustas olu kaudzītes; zem katra pauguriņa atradās četrdesmit līdz sešdesmit olu. Taču mednieki tās nedomāja atrakt. No olām, kuras kar­stajās smiltīs gulēja jau divus mēnešus, bija izšķīlušies neskaitāmi daudz bruņurupuču mazuļu, kas skraidīja gar krastu.

Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmī­gajiem dzīvnieciņiem, kuri nonāca uz žangadas īstajā laikā — tieši pirms brokastīm. Medījums tika sadalīts starp žangadas pasažieriem un apkalpi, bet pievakarē no tā nekas vairs nebija palicis pāri.

Septītā jūlija rītā žangada sasniedza Sanhozē de Ma- turu, pilsētiņu pie nelielas, augstiem meldriem aizaugu­šas upes, kuras krastos dzīvojošajiem indiāņiem, kā stāsta teika, senāk bijušas astes.

Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem.

Astotajā jūlijā, gaismai austot, ceļotāji ieraudzīja San- antonio ciematu — divas trīs aiz augstajiem kokiem no­slēpušās būdas — un nonāca pie īsas vai Putumajo grī­vas, kuras platums sasniedz deviņsimt metru.

Putumajo ir viena no lielākajām Amazones pietekām. Pie tās sešpadsmitajā gadsimtā spāņi nodibināja pirmās misijas, pēc tam tās nopostīja portugāļi, un tagad no tām vairs nav ne pēdu. Tur atrodami vienīgi dažādu indiāņu cilšu pārstāvji, kuri viegli atšķirami pēc īpatnējiem tetovējumiem.

Putumajo sāk^s Pasto kalnos Kito ziemeļaustrumos un cauri lieliskiem kakao koku mežiem tek uz austrumiem. Simt četrdesmit jūdžu joslā tā ir kuģojama tvaikoņiem, kuru iegrime nav lielāka par sešām pēdām; nākotnē šī upe kļūs par vienu no galvenajiem ūdens ceļiem Rie- tumamerikā.

Bija iestājies nelāgs laiks. Nepārtrauktu lietavu pagai­dām nebija, taču negaisi uznāca bieži. Tomēr tas neka­vēja žangadas gaitu, kas nebija atkarīga no vēja; lielā apjoma dēļ uz tās nejuta pat Amazones viļņu šūpas; lietus gāzmju laikā Garralu ģimene patvērās mājā. Dīkās stundas vajadzēja kaut kā piepildīt. Tad viņi tērzēja, da­lījās iespaidos •— un valodas nerimās.

Arī Torress sāka aizvien dzīvāk iesaistīties sarunās. Raibie piedzīvojumi daudzajos ceļojumos pa Brazīlijas ziemeļiem deva vielu nostāstiem. Šis cilvēks, bez šau­bām, bija daudz pieredzējis, bet viņa ciniskie spriedumi klausītājus lielākoties aizskāra. īpašu uzmanību Torress veltīja Minjai. Tas nepatika meitenes līgavainim, kaut arī Torress nebija tik uzmācīgs, lai Manoels uzskatītu par vajadzīgu iejaukties. Turklāt meitene pret Torresu izjuta instinktīvu riebumu, ko nebūt necentās slēpt.

Devītajā jūlijā kreisajā krastā parādījās Tunantinsas grīva; šī pieteka, veldama savus tumšos ūdeņus no zie­meļaustrumiem un vispirms apūdeņodama Kasanas indi­āņu zemes, izveidojusi četrsimt pēdu platu estuāru, bei­dzot pievienojas Amazonei.

Šajā vietā Amazone kļūst īsti varena, bet tās gultni aizvien biežāk aizsprosto dažādas salas un saliņas. Lo­cim vajadzēja likt lietā visu savu māku, lai, lavierējot no krasta uz krastu, vairoties no sērēm, apbraucot ūdens vērpetes un nezaudējot galveno virzienu, veikli izvadītu žangadu cauri šim arhipelāgam.