ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Viņš runāja tieši tā, kā, piedāvājot savus pakalpoju­mus, mēdz runāt šarlatāni, vai nu tie būtu spāņu, vai franču «Figaro». Viņam netrūka līdzīgas pašapziņas, cil­vēcisko vājību pazīšanas, nodrāztu asprātību un veiklu, uzjautrinošu triku, bet iezemieši klausījās un blenza viņā ar tādu izbrīnu, ziņkāri un lētticību, kā to darītu arī civilizētās pasaules dīkdieņi.

Un tāpēc desmit minūtes vēlāk sajūsminātie indiāņi apstāja šo klejojošo «Figaro», kas bija iekārtojies lo- džijā, proti, paviljonā, kurā atradās neliels krodziņš.

Paviljons piederēja kādam brazīlietim, kas bija apme­ties Tabatingā. Par dažiem vatemiem — vietējo monētu divdesmit reisu vai sešu santīmu vērtībā — tur varēja iegādāties nacionālos dzērienus, galvenokārt asaji — pabiezu, no palmas augļiem gatavotu liķieri, ko pasniedz no izdobta ķirbja pagatavotajos puskalebasos, tā sauca­majos kuī, kas Amazones baseinā nlaši izplatīti.

Kā vīrieši, tā sievietes ar līdzīgu nepacietību steidzās apsēsties uz friziera taburetes. Bez šaubām, Fragozo grieznes šeit bija liekas, jo par krāšņo matu kodeļu ap­cirpšanu nevarēja būt ne runas, gandrīz visas tās izcē­lās ar smalkumu un kuplumu; toties bezgala daudz darba gaidīja friziera ķemmes un cirtojamās šķēres, kuras jau karsa uz ogļu poda lodžijas kaktā.

Un kā šis meistars prata pūli uzmundrināt!

— Skatieties! Vai redzat, draugi? — viņš teica. — Tas turēsies lieliski, ja vien uz tā negulsieties. Šī sasuka ne- izjuks veselu gadu, tā ir Belemas un Riodežaneiro jaunākā mode! Skaistāks matu sakārtojums nav pat karalienes galma dāmām! Un lieciet vērā, pomādi es netaupu!

Nē, ar to viņš tiešām neskopojās! Pomāde bija paga­

Laukuma gaidīja gara rinda nepacietīgu kiientu.

tavota tikai no kausētiem taukiem un aromātiskas ziedu sulas, bet šis maisījums sastinga kā cements.

Tad Fragozo kabatās sāka plūst gan vatemi, gan reisi — vienīgās monētas, pret kurām Amazones indiāņi apmaina savas preces, — un frizieris tās saņēma ar neslēptu lab­patiku. Taču skaidrs bija, ka līdz tumsai viņš nepagūs apkalpot visus klientus, kuri nemitīgi nāca klāt. Lodži- jas durvju priekšā drūzmējās ne tikvien Tabatingas iezemieši. Vēsts par Fragozo ierašanos bija ātri izplatī­jusies. Indiāņi plūda šurp no malu malām — no upes kreisā krasta, no labā; nāca ļaudis arī no Kažuru piekras­tes un Žavari ciematiem.

Laukumā gaidīja gara rinda nepacietīgu klientu. Lai­mīgie un laimīgās, kurus jau bija apstrādājušas Fragozo rokas, lepni staigāja no mājas uz māju, lielīdamies ar savām sasukām, taču viņi kustējās ļoti uzmanīgi, gluži kā lieli bērni, kādi tie patiesībā arī bija.

Kad nozvanīja pusdienu, pārslogotais frizieris apmie­rinājās ar nedaudz malkiem asaji liķiera, manioku un dažām bruņurupuču olām, kuras viņš, nepārtraukdams darbu, ātri norija.

Labi nopelnīja arī krodzinieks, jo katrs klients savu sasuku bagātīgi apslacīja ar dzērieniem no lodžijas pagraba. Nudien, Amazones augšteces cilšu parastā un reizē neparastā friziera slavenā Fragozo ierašanās Taba- tingā bija izcils notikums.

Piecos vakarā Fragozo joprojām vēl strādāja un, pa­galam noguris, bažījās, vai nevajadzēs palikt te pa nakti, lai apmierinātu visus gaidītājus.

Pēkšņi laukumā ieradās kāds svešinieks un, ieraudzījis indiāņu pūli, tuvojās lodžijai.

Kādu brīdi svešais ar zināmu neuzticību uzmanīgi vē­roja Fragozo. Apskate viņu droši vien nomierināja, jo viņš iegāja krodziņā.

Svešais varēja būt gadus trīsdesmit vecs. Viņa stalto stāvu izcēla diezgan elegants ceļojuma uzvalks. Taču melnā, biezā bārda, kurai grieznes, šķiet, sen nebija pie­skārušās, un pārmērīgi garie mati prasīt prasīja tūlītēju friziera iejaukšanos.

— Esi sveicināts, draugs! — viegli uzsizdams Fragozo uz pleca, viņš teica.

Izdzirdis šo sveicienu nevis jauktajā vietējā izloksnē, bet tīrā brazīliešu valodā, Fragozo atskatījās.

— Tautietis? — joprojām darbodamies ap indiānietes nepaklausīgajām sprogām, frizieris vaicāja.

— Jā, — svešais atbildēja, — tautietis, kuram nepie­ciešama jūsu palīdzība.

— Acumirklīti, — Fragozo atbildēja, — tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

Vēl pāris karsto šķēru pagriezienu — un sasuka bija gatava.

Kaut gan jaunajam atnācējam nebija tiesību uz brīvo vietu, viņš tomēr to ieņēma, bet indiāņi, kuri bija spiesti zaudēt savu kārtu, neiebilda.

Nolicis cirtojamās šķēres, Fragozo paņēma grieznes un vaicāja:

— Ko pavēlēsiet?

— Apcērpiet man bārdu un matus, — svešais atbil­dēja.

— Klausos! — laizdams ķemmi cauri klienta bieza­jiem matiem*, Fragozo sacīja.

Un grieznes nekavējoties uzsāka darbu.

— Vai nākat no tāluma? — nespēdams iztikt bez tēr­zēšanas, Fragozo taujāja.

— No Ikitosas apkaimes.

Tiklīdz beigšu apkalpot šo dāmu, būšu jūsu rīcībā.

— Skat! Tieši tāpat kā es! — Fragozo iesaucās. — At­braucu pa Amazoni līdz Tabatingai. Vai drīkstu zināt., kā jūs sauc?

— Kāpēc ne, — svešais atteica. — Esmu Torress.

Kad klienta mati bija apgriezti «pēc jaunākās modes»,

Fragozo sāka cirpt viņam bārdu; taču, ieskatījies sve­šajam sejā, bārddzinis neviļus apstājās, tad turpināja darbu un galu galā noprasīja:

— Klau, Torresa kungs, sakiet, vai. .. Jūsu seja man šķiet pazīstama … vai mēs neesam kaut kur redzējušies?

— Nedomāju vis! — Torress pasteidzās atbildēt.

— Tad droši vien esmu maldījies, — Fragozo noteica.

Un viņš atkal iegrima darbā.

Brīdi vēlāk Torress atsāka sarunu, ko Fragozo jautā­jums bija pārtraucis.

— Ar ko jūs atbraucāt no Ikitosas? — viņš jautāja.

— No Ikitosas līdz Tabatingai?

— Jā.

— Ar milzīgu baļķu plostu, uz kura mani pieņēma kāds cienījams fazendeiro, kas kopā ar ģimeni brauc uz leju pa Amazoni.

— Skat, kā! — Torress iesaucās. — Tad jums laimē­jies, draugs. Kaut jūsu saimnieks paķertu līdzi arī mani…

— Vai vēlaties doties tālāk uz upes lejasteci?

— Tieši tā.

— Līdz Parai?

— Nē, tikai līdz Manausai, kur man ir darīšanas.

— Mans saimnieks ir ļoti laipns. Ceru, ka viņš neat­teiksies jums pakalpot.

— Jūs tā domājat?

— Varu gandrīz galvot.

— Kā tad sauc šo fazendeiro? — Torress nevērīgi pa­jautāja.

— Zoāms Garrals, — Fragozo atbildēja.

Un, acumirkli novērsies, klusām pie sevis nomurmi­nāja:

— Noteikti kaut kur esmu redzejis šo seju!

Torress nebija no tiem, kas pārtrauks sarunu, kura viņu interesē, turklāt nopietna iemesla dēļ.

— Tātad, — viņš teica, — jūs domājat, ka Žoāms Gar­rals neliegs man doties līdzi?

— Atkārtoju — par to nemaz nešaubos, — Fragozo atbildēja. — Ja viņš to atļāva man, nabaga klaidonim, kādēļ lai viņš liegtu jums, savam tautietim?

— Vai uz žangadas viņš brauc viens?

— Nē, — Fragozo sacīja, — kā nupat minēju, viņš ceļo kopā ar ģimeni. Tie visi ir lieliski cilvēki, ticiet man, un viņus pavada fazendas strādnieki — indiāņu un nēģeru apkalpe.

— Vai šis vīrs ir bagāts?

— Protams, — Fragozo atbildēja, — ļoti bagāts. Baļķi, no kuriem sasiets lielais plosts, un krava, ko tas ved, jau ir vesela bagātība.

— Tātad 2oāms Garrals nupat šķērsojis Brazīlijas ro­bežu kopā ar ģimeni? — Torress nemitējās prašņāt.