ŽILS VERNS - ŽANGADA- ASTOŅSIMT JŪDŽU PA AMAZONI

Šajā posmā Amazone ir ļoti krāšņa. Bez_ šaubām, Ta­batingā, kas atrodas vairāk nekā sešsimt jūdžu attālumā no Atlantijas okeāna, jūras paisumi un bēgumi nav ma­nāmi. Citādi ir ar pororoku, šo milzu ūdens valni, kas lielā paisuma laikā trīs dienas pēc kārtas sabangotos Amazones ūdeņus dzen atpakaļ ar septiņpadsmit kilo­metru ātrumu stundā. Apgalvo, ka upes līmenis tad ceļo­ties no grīvas līdz pat Brazīlijas robežai.

Nākamajā dienā, divdesmit sestajā jūnijā, pirms bro­kastīm Garralu ģimene gatavojās apskatīt pilsētu.

Žoāms, Benito un Manoels jau bija redzējuši vairākas Brazīlijas pilsētas, bet Jakita un Minja vēl nevienu. Vi­ņām tā bija pirmā tikšanās ar šo zemi.

Tāpēc varat iedomāties, cik nozīmīgs Minjai un Ja- kitai šķita šis notikums.

Ceļojošais bārddzinis Fragozo savukārt bija šķērsojis dažādas Amerikas provinces, turpretī Lina, tāpat kā vi­ņas kundze, Brazīlijā vēl nebija spērusi kāju.

Pirms došanās krastā Fragozo iegāja pie 2oāma Gar­rala, un starp viņiem norisa šāda saruna:

— Garrala kungs, — Fragozo iesāka, — kopš dienas, kad jūs mani laipni uzņēmāt savā fermā, apģērbāt, pa­ēdinājāt un padzirdinājāt, tā sakot, apliecinājāt man ne­parastu viesmīlību, jūtos jūsu parādnieks …

— Jūs man neko neesat parādā, draugs, — Garrals atbildēja. •— Tāpēc nepieminēsim vairs to …

— Ak, tikai nepārprotiet mani, — Fragozo iesaucās, — pašlaik nespēju atmaksāt par jūsu laipnību. Jūs taču man neliedzāt braukt līdzi ar žangadu uz lejasteci. Bet nu mēs esam sasnieguši Brazīliju, kuru es droši vien nekad vairs neredzētu, ja nebūtu šīs liānas …

— Par to jums jāpateicas Linai, vienīgi Linai, — Žoāms Garrals iebilda.

— Zinu, — piekrita Fragozo, — un nekad neaizmir­sīšu, ka esmu parādā jums abiem.

— Fragozo, rādās, jūs esat nācis no manis atvadīties, — Žoāms Garrals teica. — Vai domājat palikt Taba- tingā?

— Nekādā ziņā, Garrala kungs, jūs taču ļāvāt man braukt līdz Belemai, kur ceru atsākt savu veco amatu.

— Bet ko jūs pašlaik vēlaties no manis, draugs?

— Gribēju tikai pavaicāt, vai drīkstu nodarboties ar savu arodu arī ceļojuma laikā. Nav labi, ka rokas atra­dinās no darba, turklāt daža sauja reisu nekaitētu manai kabatai, it īpaši, ja es pats to godīgi nopelnītu. Zināt,

Garrala kungs, bārdskuvis, kas vienlaikus pieprot friziera amatu un šo to arī no ārsta prakses, — aiz cieņas pret Manoela kungu neiedrošinos to nevienam sacīt, — tāds zellis vienmēr atradīs klientus Augšamazones ciematos.

— It īpaši starp brazīliešiem, — 2oāms Garrals piezī­mēja, — jo indiāņi. . .

— Atvainojiet, — Fragozo viņu pārtrauca, — starp in­diāņiem jo vairāk! Tiesa, skūt bārdas viņiem nevajag, jo daba ar šo rotu nav viņus bagātīgi apveltījusi, toties netrūkst tādu, kuri vēlas matus sakārtot pēc pēdējās modes, Tas šo mežoņu sievām un vīriem ļoti patīk. Man atliek tikai parādīties Tabatingas laukumā ar bilboketu rokās, — šī spēlīte, ar kuru rīkojos ļoti veikli, viņus pie­velk vispirms, — un pēc minūtēm desmit mani no vi­sām pusēm apstāj indiāņi. Cenzdamies man izpatikt, viņi pat strīdas savā starpā. Ja es te uzturētos veselu mē­nesi, visas tikunas cilts matu sasukas būtu manu roku darbs. Nekavējoties izplatītos vēsts, ka Tabatingā atkal klāt «karstās šķēres», kā viņi mani saukā. Esmu šeit bijis jau pāris reižu, kad manas grieznes un sukas veica īstus brīnumus. Taču vienā un tajā pašā vietā nedrīkst at­griezties pārāk bieži. Indiāņu dāmas matus nesukā ik dienas kā mūsu elegantās Brazīlijas pilsētnieces. Reizi tos sakārtojušas, viņas savai galvai nepieskaras, mazā­kais, gadu, visu šo laiku cenzdamās, cik iespējams, neiz­jaukt augsto sasuku, kuru esmu izveidojis, turklāt — iedrošinos apgalvot — diezgan talantīgi. Taču drīz būs gads, kopš pēdējo reizi apmeklēju Tabatingu. Visus sa­vus «monumentus» droši vien atradīšu drupās, un tāpēc, ja jums nav iebildumu, Garrala kungs, es gribētu vēl­reiz pierādīt, ka esmu šajā zemē iecienīts. Kaut gan, at­klāti sakot, tas pirmkārt ir naudas, nevis patmīlas jau­tājums.

— Rīkojieties, draugs, — Zoāms Garrals pasmaidījis sacīja, — tikai dariet to veicīgi, jo Tabatingā mēs neuz­kavēsimies ilgāk kā vienu dienu un rīt agri dosimies tālāk.

— Nezaudēšu ne mirklīti! — Fragozo atbildēja.

— Tūlīt paķeršu darba rīkus un — aiziet!

— Steidzieties, Fragozo! — Žoāms Garrals teica.

— Un lai nauda straumēm līst jūsu kabatās!

— Jā, un tas būs svētīgs lietus, kas nekad vēl nav gāzies ar spaiņiem pār jūsu padevīgo kalpu.

To pateicis, Fragozo ātri aizgāja.

Bridi vēlāk visa ģimene, izņemot Žoāmu Garralu, izcē­lās krastā. Tas grūtības neradīja, jo žangada stāvēja pašā krastmalā.

Pa klintī izcirstajām pussagruvušajām kāpnēm ceļotāji sasniedza cietokšņa laukumu.

Jakitu un viņas pavadoņus sagaidīja komandants un, kaut arī nebija visai bagāts, ievērodams pieklājības likumus, ielūdza viesus brokastīs. Laukumā no vienas ma­las uz otru staigāja sargkareivji, bet uz kazarmu sliekšņa blakus tikunas cilts sievām iznāca daži bērni, šās jauk­tās rases diezgan nepievilcīgie pēcteči.

Jakita, pateikusies komandantam, bet nepieņēmusi ielūgumu, savukārt uzaicināja viņu kopā ar sievu ap­ciemot žangadu.

Komandants nelika ilgi lūgties — un tikšanos noru­nāja pulksten vienpadsmitos.

Pēc tam Jakita ar meitu un kalponi Linu Manoela pa­vadībā apskatīja cietokšņa apkārtni, kamēr Benito ar komandantu kārtoja iebraukšanas atļaujas apmaksu; gar­nizona virspavēlnieks reizē bija arī muitas priekšnieks.

Izpildījis savu pienākumu, Benito devās uz tuvāko mežu medībās. Manoels šoreiz atteicās viņam sekot.

Pa to laiku arī Fragozo jau bija atstājis žangadu; taču viņš negāja uz cietoksni, bet pa krastmalas gravu, kas veda tieši uz centrālo laukumu, steidzās uz ciematu. Fra­gozo pareizi sprieda, ka vietējie indiāņi būs drošāka klientūra nekā garnizona kareivji. Bez šaubām, zaldātu sievas labprāt uzticētu savus matus Fragozo prasmīga­jām rokām, taču vīriem prātā nenāca savu koķeto sievu untumu dēļ šķiest naudu.

Ar indiāņiem bija citādi. Jautrais bārddzinis noteikti zināja, ka iezemiešu vīri un sievas viņu sirsnīgi sa­gaidīs.

Tātad Fragozo, iedams pa kupliem gumijkokiem ap­ēnotu ceļu, nonāca Tabatingas centrā.

Tiklīdz slavenais frizieris parādījās laukumā, ļaudis acumirklī viņu pazina un ielenca.

Bārddzinim nebija ne bungu, ne tamburīna, ne taures, ar ko saaicināt klientus, nebija arī furgona ar spīdīgiem misiņa apkalumiem, košiem lukturīšiem un spoguļiem, ne milzīga saulessarga vai kā cita, ar ko mēdz pie­vilināt publiku gada tirgos. Nē! Bārddzinim bija tikai

Bārddzinim bija tikai biLbokets.

bilbokets — taču cik veikli šī spēlīte lēkāja viņa rokās! Cik izveicīgi viņš uzsprauda roktura smailei bruņuru­puča galvu, kas bumbiņas vietā karājās aukliņā! Šī bum­biņa graciozi lidoja pa tik precīzu loku, kādu nespētu aplēst pat tie matemātiķi, kuri noteikuši daudzināto līkni, - «pa kuru suns tek pakaļ savam saimniekam».

Skatīdamies bārddzinī abām acīm, klausīdamies abām ausīm, laukumā pulcējās visi vietējie iedzīvotāji — vīri, sievas, veči un bērni savos primitīvajos tērpos. Pa pusei portugāļu, pa pusei indiāņu valodā jautrais burvju māk­slinieks, kā allaž, melsa dažādus niekus un, šķelmīgi lū­kodamies ļaudīs, jokoja.